Trauslā rīdziniece Kate (jeb Katja, jo tā viņu sauc) ir tik enerģiska un mērķtiecīga, ka kārtējo reizi apliecina parunas "neskati vīru no cepures" patiesumu. 25 gadu vecumā viņa ar vieglu roku vada fonda "Baltijas muzikālās sezonas" vērienīgos projektus, veido dzīvesstila blogu, ļoti mīl dzīvi un pat negrasās apstāties pie sasniegtā. Sarunā ar "Delfi Woman" Kate dalās ar savām domām un iedvesmu.
Vienmēr nosaku sev mērķi. Vēlos savai zemei dot kaut ko labu un patīkamu, tādēļ esmu izvēlējusies darbu, kas mani iedvesmo. Es varu piedalīties Latvijas attīstībā, jo mēs šurp aicinām pasaules līmeņa klasiskās mākslas zvaigznes, tādējādi rādot, ka mūsu valsts ir skaista, konkurētspējīga, ar attīstītu kultūru un ka ir vērts atbraukt pie mums no citām valstīm.
Darbā es koordinēju milzumdaudz procesu un ļaužu. Vairums no viņiem ir vīrieši, un man tas ļoti patīk. Ar vīriešiem emocionāli ir vienkāršāk strādāt – daudzas lietas ir vienkāršāk izskaidrot. Turklāt vīriešu kolektīvā ir krietni mazāk aizvainojumu, darbs tiek padarīts ievērojami kvalitatīvāk.
Kad man bija 13, es biju panks, man bija breketes un pīrsings uz sejas. Biju ļoti tieviņa, spēlēju ģitāru un klausījos "Nirvanu". Skolā mani apsmēja, sauca par spageti, nebūt nejutos skaista. Bet pēc tam, kad aizbraucu uz Angliju un mācījos kopā ar jauniešiem no dažādām pasaules malām, mainījās mana attieksme gan pret sevi, gan pret cilvēkiem man apkārt. Tur es varēju būt tāda, kāda vēlējos būt, un mani par to neviens nenosodīja. Atgriezusies Latvijā, piedalījos starptautiskā skaistumkonkursā "Princess of the World", bet pēc tam pat kļuvu par modeli.
Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks būtu patiess. Lai acīs būtu dzirkstelīte un lai būtu redzams, ka viņš mīl dzīvi un deg par savu ideju un mērķiem. Dievinu tos, kas lasa un uzdod netriviālus jautājumus.
Veiksmīgu attiecību noslēpums – saderīga humora izjūta. Ar mīļoto šajā ziņā esam ļoti līdzīgi. Mēs kopā attīstāmies un viens otru atbalstām jauna sākuma priekšā. Mēs esam kustībā. Un pat tad, ja strīdamies, mēs ķircinoties visu pārvēršam par joku.
Kaut kāda likteņa nolemtība tik tiešām eksistē. Tomēr tas nenozīmē, ka jāpārstāj ar sevi strādāt un truli jāļaujas straumes plūdumam.
Kopš bērnības sev ik pa laikam jautāju, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Šobrīd es paķertu pierakstu bloku, zīmuli un klavieres – es varētu sacerēt mūziku un pierakstīt. Būtu lieliski, ja pēc manis kaut kas paliktu...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
