Izkāpšana no komforta zonas ir ļoti vērtīga nākotnei. Nadjas Bokovikovas dzīves likumi

Mans ķermenis ir pilnvērtīgs instruments vēstījumu nodošanai. Esmu ļoti kritiska pret klasisko teātri. Man patīk, ja sižets tiek parādīts abstrakti, piemēram, kad jārāda liktenīgās sievietes raksturs, tas tiek darīts plašāk, nevis mums ierastā veidā. Galu galā ir taču kaut kāds iemesls, kādēļ varonis uzvedas tieši tā. Ja tas ir teksts, kas nāk no aktiera lūpām, man patīk, ja tas nav sadzīvisks, bet nedaudz hipertrofēts un kropļots. Tā ir sava veida filozofija, kuru var attiecināt uz mākslu kā tādu. Tas ir abstrakts redzējums – kā tu jūti materiālu, tā arī to attēlo, nemēģinot parādīt būtību kā spoguļattēlā.

Mani iedvesmoja Ņižinska grāmata. Pērn Rīgā viesojās Mihails Barišņikovs ar iestudējumu par Vāclava Ņižinska "Vēstuli cilvēkam", un man atmiņā atausa tas, kā pirms piecpadsmit gadiem lasīju Vāclava grāmatu "Чувства", kuru viņš rakstīja, jau būdams garīgi nevesels. Šī grāmata ne katram ir pa spēkam naivās vienkāršības un sarežģītā ritma dēļ. Nu, lūk, un kad atbrauca Barišņikovs, es atcerējos par saviem spēcīgajiem pārdzīvojumiem, lasot grāmatu, un nolēmu dalīties ar citiem, radot savu mini-iestudējumu. Domāju, nebūt ne mazsvarīgu lomu spēlēja arī greizsirdība, jo man patmīlīgi šķita, ka es Ņižinski sajūtu kā pati sevi un tikai man ir tiesības lasīt balsī viņa tekstus. Man nebija bail no iespējamā salīdzinājuma ar Vilsonu, jo mēs esam atšķirīga kalibra. Un galu galā jebkurš mākslinieks no kaut kā iedvesmojas...

Ar origami aizrāvos samērā banāli. Ieraudzīju veikalā dažas šai mākslai veltītas grāmatas – tur bija attēli ar sarežģītām formām, kas ļoti atgādināja īstus kukaiņus. Nopirku grāmatas un mēģināju atkārtot šīs formas pēc diagrammām. Man bija interesanti. Bet pēc tam es iepazinu origami filozofiju.

Esmu vairāk izpildītājs, ne režisors. Tomēr iestudējumu par Ņižinski es režisēju pati. Man bija ļoti svarīgi tādā veidā izteikt savas sajūtas par izlasīto grāmatu. Turklāt iestudējumu pēc katras izrādes es papildināju ar, manuprāt, trūkstošo. Es to uzlaboju un padarīju spēcīgāku. Nemitīga transformācija. Ja visu laiku esi komfortā, uz apkārtējo pasauli sāc skatīties ļoti šauri.

Neraugoties uz vājībām, domāju, ka esmu spēcīgs cilvēks. Es varu būt nesavaldīga un brīžiem pat neciešama pret tuviniekiem, tā ir vājuma izpausme. Tajā pašā laikā es spēju palūkoties uz sevi no malas un ieraudzīt to, ka man nav taisnība. Tas ir ļoti svarīgi – ieraudzīt, ka tev nav bijusi taisnība, un vēlēties būt mierīgākam un pārliecinātākam.

Man nepatīk netaktiskums. Man ir grūti paciest, ja cilvēki nāk, uzdod kaut kādus jautājumus, un, redzot, ka tu steidzies vai neesi noskaņots uz sarunu, pat neapstājas. Es nelauzīšu sevi šīs komunikācijas dēļ, taču, kad cilvēki tevi nesajūt, tas ir smagi.

Mani komiksi ir personiski, tomēr tā ir tikai māksla. Jebkurā gadījumā mākslinieki savos darbos vienmēr iegulda ko personisku, turklāt es taču neiznesu publiski kaut kādas mūsu problēmas. Tikai labo un smieklīgo. Mans partneris arī ir radošs cilvēks, viņš mēdz rīkoties neparasti, par ko tu vienkārši priecājies un vēlies nevis noglabāt pie sevis, bet arī izpaust. Tādēļ es sāku zīmēt komiksus – ilustrētus īsstāstus, kuru iedvesma – īsti atgadījumi ar Dimu.

Attiecībās vissvarīgākā ir pacietība. Bieži mēdz teikt, ka attiecībās vissvarīgākā ir uzticēšanās. Tomēr neveiksmīgas attiecību pieredzes un savu vājību dēļ ne vienmēr iespējams pilnībā uzticēties pašreizējam partnerim. Tādēļ es ļoti cienu sava vīrieša pacietību.

Ja partneris pacieš visu, ieskaitot tavu nelīdzsvarotību, greizsirdību un nepārliecinātību, ja viņš turpina ticēt, ka galu galā viss izdosies, pateicoties mīlestībai un tam, ka uzticas viņš, tad viss izdosies.

Ticība ir orientieris. Noteikumi un elementāri likumi, kas eksistē jebkurā reliģijā, kā arī bauslis "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" – tie ir mani orientieri. Tie padara mani stiprāku. Neviens nevar teikt, ka ir vājš, ja viņš pārliecinoši iet uz savu mērķi.