Pēkšņi visam ir cita vērtība. Rūta Dvinska atklāti par māmiņas lomu un ģimenes dzīvi  (2)

Rūta stāsta – ja uzskaitītu viņas ikdienas darbus, pienākumus un dienas plānus, tad, protams, jāteic, ka viņas dzīve kopš bērniņa piedzimšanas ir mainījusies. Piemēram, tā vietā, lai celtos pulksten 4.30 un brauktu uz darbu, viņa tagad ceļas, lai barotu bērniņu. "Bet es neesmu tā mamma, kas labprāt ik pa laikam mīl visiem atgādināt: "Mana dzīve tagad ir mainījusies par 180 grādiem, viss ir pavisam citādi!" Tādā apziņas līmenī es to neizjūtu. Laikam tā jūtamākā izmaiņa ir tas, ka visam tagad ir lielāka jēga, pēkšņi visam ir cita vērtība."

Saprotams, ka jaunā loma paredz dažādus pavērsienus – gan sirdssiltus un neprātīgi patīkamus, gan arī kādu ne tikai rožaināku brīdi, kad bezspēkā nolaižas rokas. Arī Rūta tam piekrīt. "Es būšu pavisam godīga, atbildot uz šo jautājumu, jo man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, lai citas jaunās māmiņas saņem šo ziņu. Es Grietas nākšanai pasaulē ļoti gatavojos. Man tuvām draudzenēm bērni dzima vien pāris mēnešus pirms Grietas, klausījos un dzīvoju līdzi viņu pieredzei, daudz lasīju, apmeklēju kursus, runāju ar savu mammu. Biju izpētījusi un salīdzinājusi visas iespējamās ratu firmas, mācījos hendlingu, laikus krāmēju dzemdību somu, vairākkārt devos uz dzemdību nodaļu, nemaz nerunājot par to, ka iekārtoju māju, kas manā gadījumā izpaudās arī kāpņu slīpēšanā un krāsošanā, ne tikai bērnistabas iekārtošanā. Šķita, ka esmu gatava, pat ļoti. Bet nekā!

Pirmais mēnesis bija traks, un izrādījās, ka tam nav iespējams sagatavoties. Ir cilvēki, kas māk ieklausīties sevī, laist visu tādā "čilīgā" pašplūsmā, bet tas nav stāsts par mani. Es tā vienkārši neprotu, man tas neder, man vajag to sajūtu, ka kontrolēju situāciju. Sliktākais, kas ar mani var notikt, ir neziņa. Ja man nav atbildes uz jautājumiem, ja kaut ko nesaprotu, es uzvelkos.

Pirmais mēnesis pēc bērna dzimšanas ir viena vienīga neziņa un kalns ar jautājumiem, uz kuriem nav atbildes. Lieki piebilst, biju uzvilkusies 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Grietai bija kolikas, ko sākotnēji negribēju atzīt, jo man šķita, ka tas ir tāds populārs vecāku attaisnojums bērna vēdersāpēm, lai noveltu atbildību no sevis, jo neko jau tāpat nevar darīt.

Ievēroju ļoti stingru diētu – visticamāk, bezjēdzīgi. Sazinājos ar pediatru ik pēc dažām dienām, tam visam klāt ārprātīgas krūts barošanas sāpes, sāpes un bezspēks pēc dzemdībām, protams, tik ļoti populārās negulētās naktis, kas šajā stāstā ir tāds sīkums vien, un, vistrakākais, – raudošs bērns.

Kā es tiku galā? Netiku. Atzīstos, bija reizes, kad sēdēju istabas stūrī, saķērusi matus, un raudāju līdz ar Grietu. Un visi tik saka: "Tu nomierinies, ievelc gaisu, stresaina mamma situāciju padara vēl sliktāku." Tagad es tam pilnīgi piekrītu, bet tajā brīdī nebija iespējams nomierināties. Mans lielākais palīgs tajā laikā bija mana mamma. Bez viņas būtu bijis traki, pat neiespējami. Es domāju, ka viņa ir "norijusi neskaitāmus krupjus", bet tā laikam ir tā beznosacījuma mīlestība. Brīdī, kad bērns kliedz, gribas kliegt arī tev, bet tu saņemies un mierini viņu, lai arī tik ļoti gribas, lai kāds nomierina tevi. To nevar ne iedomāties, ne saprast, kamēr nenonāk tādā situācijā.

Es to nestāstu, lai pasūdzētos vai vēlreiz atgādinātu, cik grūti ir būt mātei, bet tādēļ, ka ticu – savās sajūtās neesmu tāda viena. Ir svarīgi apzināties, ka ir domubiedri, kā arī, ļoti ceru, kādai jaunai meitenei, kura gatavojas pasaulē laist bērniņu, tas palīdzēs sagatavoties pēcdzemdību periodam, kam, manuprāt, tiek pievērsta nepietiekama uzmanība."

Lai arī kā būtu, jaunā māmiņa stāsta, ka laika gaitā izdodas visu saplānot un "samenedžēt", lai nerastos sajūta, ka tāpēc, ka ģimenē ienācis bērniņš, ir no kaut kā strikti jāatsakās, piemēram, laika sev. "Bērnam ir divi vecāki, un, ja mammai gribas izrauties, ir tētis. Manā ģimenē ir vēl labāk – ja abiem vecākiem ir kopēji plāni, ir mani vecāki vai omīte, vai mans brālis, kuri visi ir rokas stiepiena attālumā un ļoti labprāt pavada laiku ar Grietu. Esam liela, stipra ģimene, ļoti tuvi viens otram, kas ir vislielākā laime un uzvaras atslēga."

Kad tomēr gadās šis brīvais laiks, kā Rūta sevi "restartē"? "Reizēm man palīdz sarunas ar draudzenēm pie vīna glāzes, man patīk palutināt sevi ar spa apmeklējumu – katrā ziņā, ļoti laicīgas lietas. Mani neatradīsiet vienu pašu pa mežu staigājam un svaigu gaisu elpojam, lai gan grūtniecības laikā es darīju arī tā. Mēs tikko atgriezāmies no ceļojuma. Visi trīs kopā ar maniem vecākiem bijām Kanāriju salās. Tas bija Grietas pirmais ceļojums, un mums gāja lieliski. Tas ir perfekts "restarts"!"

Vēl viens faktors, kas ikdienā liek Rūtai labi justies, – uzpošanās. Kosmētiku gan sieviete nelieto sevišķi daudz, jo, kad viņa bija savās darba gaitās, tās jau bija gana daudz, tomēr savai skaistuma receptei, kas celtu arī pašapziņu, jābūt. "Ar sarkano lūpu krāsu un pūderkrēmu pietiek, lai panāktu vēlamo un, pats galvenais, patiktu sev. Jā, man šķiet, ka ir ļoti būtiski uzposties, kaut vai tikai izejot pastaigā. Man tas palīdz justies labi, ar prieku varu sveicināt pretimnākošos, ar smaidu uz lūpām stumt ratus cauri pilsētai. Nav jau svarīgi, vai tā ir kosmētika vai skaists mētelis, dažreiz der vienkārši izmazgāti mati."

Runājot par atgriešanos formā, Rūta stāsta, ka grūtniecības laikā pieņēmusies par 20 kilogramiem – šajā periodā viņa sev neko nav liegusi. Tomēr pēc meitiņas nākšanas pasaulē viņa sekojusi līdzi ēdienkartei, kā arī daudz staigājusi. Pavisam drīz, kā atklāj Rūta, viņa atgriezīsies arī sporta nodarbībās, jo pēdējā laikā izjūt vēlmi kustēties vēl vairāk. "Jāsaka, ka man nekad nav bijis problēmu ar lieko svaru. Lai arī vēl neesmu formā, kādu vēlētos, ceru, ka man tas izdosies visai drīz. Pēc grūtniecības uz sevi skatos daudz citādāk. Ja iepriekš redzēju tikai nepilnības, tagad, gluži pretēji, nereti nodomāju, ka neslikti izskatos. Ceru, ka tas nav tādēļ, ka biju pieradusi skatīties spogulī uz daudz lielāku sevi, bet ka tam ir objektīvs izskaidrojums."

Un tomēr, lai arī bērniņš ir fantastisks ģimenes papildinājums, nereti tiek runāts par to, ka līdz ar šādu pieaugumu neatliek vairs tik daudz laika, ko pavadīt divatā. "Ar vīru esam sapratuši, ka laimīgi vecāki nozīmē laimīgu bērniņu. Mūsu attiecības bija noslēdzošais no visiem puzles kauliņiem, kas beidzot iekārtojās lielajā bildē, lai tā izskatītos lieliski, un nu jau kādu laiku ir sajūta, ka viss ir kārtībā. Esmu ļoti pateicīga, ka tieši Kaspars ir cilvēks, ar kuru kopā to piedzīvoju, jo liela loma ir viņa pacietībai, iecietībai un sapratnei. Viņš man saka, ka esmu labākā sieva pasaulē, lai gan pati sev būtu veltījusi daudz skarbākus vārdus. Es nezinu, vai Kaspars patiešām saprot, kā brīžam jūtos. Domāju, ka neviens vīrietis to, visticamāk, līdz galam neizprot, bet viņš cenšas, un tas ir ļoti daudz."

Kāds kopumā ir laimīgu attiecību noslēpums? "Viena vērtību piramīda. Ar visu pārējo var iemācīties sadzīvot, un tas atkarīgs no katra vēlmes kopt attiecības, bet, ja jau saknē nav pa ceļam, tad ir šreijā."

Sarunas izskaņā, vaicāta, kad atkal atgriezīsies TV ekrānos, Rūta teic tā: "Man dažkārt pietrūkst tiešraides adrenalīna, kāds ir no rītiem "900 sekundēs", feinās atmosfēras, "LNT Brokastu" komandas kopīgās filmēšanas un smiešanas, bet Grieta tik maza būs tikai vienu reizi mūžā, un es, paldies Dievam, to apzinos. Vēl uz darbu neskriešu, bērnam ir vajadzīga mamma, un, par laimi, mūsu valstī ir iespēja salīdzinoši ilgi būt bērna kopšanas atvaļinājumā."