Īstas, skaistas un patiesas skumjas. Iveta Vecmane par savu melanholisko dabu un jauno zīmolu  (1)

Daba, tās tīrradņa iedaba un skaistums Ivetu fascinējis jau kopš bērnības. Sieviete joprojām spilgti atceras ainas, kas viņu nespēja atstāt vienaldzīgu, – zvaigžņu pielietas debesis vasaras naktīs, līdz neprātam piesniguši meži, sarmas pārklāti lauki un rasas pielijusi zāle. "Dabu, augus, ziedus varēju stundām pētīt tuvplānā. Tas viss ir veidojis manu gaumi un estētikas izjūtu," piebilst Iveta. Vēlāk, kas, starp citu, vēl arvien bijusi ļoti agra bērnība, viņa pievērsusies modes žurnāliem, piemēram, vecajām "Rīgas Modēm". "Varēju tos šķirstīt stundām un pētīt atkal un atkal no jauna. Un kaut kas tajā mani pievilināja," atmiņās gremdējas radošā personība. Tieši šo abu avotu mijiedarbība veidojusi viņas izpratni par stilu, apģērbu, proporciju, kombināciju, kompozīciju un estētiku. "Jāatzīst, ka mani vienmēr ir interesējušas skaistas lietas man apkārt – arī vide. No tā arī izriet vēlme radīt kaut ko no tā visa pašai!"

Bet no prātošanas un sapņošanas līdz reāliem darbiem un taciņas mīšanas modes pasaulē tāls ceļš ejams. Iveta teic: "Pārmaiņas profesijā nebūt nebija grūtas, tas bija tikai un vienīgi likumsakarīgi. Tas bija aizraujoši – beidzot darīt kaut ko, kas tevi tiešām aizrauj līdz neprātam. Agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek, bet vienlaikus tas bija posms manā dzīvē, kad kardināli mainījās viss. Savā ziņā tas bija kā sākt visu no nulles. Arī savus matus nogriezu 2 milimetrus īsus. Tā bija kā atbrīvošanās no pagātnes un sākšana no sākuma. Tagad, uz to atskatoties, saprotu, ka tas nebūt nebija viegli, bet tajā brīdī tas bija kā afekta stāvoklis vairāku gadu garumā. Tu vienkārši ej un dari, daudz nedomājot par to, kas vispār ar tevi notiek, tikai dvēseliski un sajūtās saprotot, ka virziens, kurā tu dodies, ir pareizais."

Vai Latvijā šajā lauciņā ir viegli vai grūti sevi pierādīt? "Manuprāt, būsim godīgi, Latvijā vispār nekas nav grūti. Grūtāk paliek tad, kad sevi ir jāpierāda ārpus Latvijas robežām. Tur sākas spraiga konkurence, māka sevi pierādīt un parādīt. Nepieciešama pareizā deva ambīciju un drosmes, kas savā ziņā mums, latviešiem, izpaliek, bet vienlaikus modes industrijas cilvēki ir diezgan ambiciozi un uz āru vērsti. Es savukārt esmu pilnīgi pretēja, esmu ļoti introverta – būt sabiedrībā un komunicēt varu tikai uz īsu brīdi, tuvu sev klāt pielaižu tikai pašus tuvākos un sev mīļākos cilvēkus, un tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Nezinu, vai manā gadījumā tas strādā kā pluss vai mīnuss, bet esmu tur, kur esmu."

Iveta skaidro – galvenais, lai tas, ko tu dari, ir tava sirdslieta, tad viss ritēs raitāk. "Ja darbs, ko tu dari, ir tavs sirdsdarbs, hobijs un dzīvesveids vienlaikus un ar tevi saaug vienā veselā tā, ka tu vairs īsti nespēj nošķirt, kur tas sākas un kur beidzas, tad tas pārsvarā liek tev smaidīt." Sieviete stāsta, ka radošo profesiju pārstāvjiem domas un fantāzijas lidojumi nav ierāmējami konkrētā darba laikā, tāpēc diezgan grūti ir sadalīt savu uzmanību starp visām lietām – vairākiem projektiem, bērniem, studijām (Iveta šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā maģistrantūrā) un mīļoto cilvēku. "Bet arī tas ir izdarāms, ja dari to, ko patiesi mīli. Kāds gan noteikti tajā visā tiek apdalīts," piebilst Iveta.

Radot savu pirmo kolekciju "Melanholija", Iveta lielā mērā tērpos izlikusi savu būtību. Dizainere priekšroku dod melnajai krāsai, un arī koncepta ideja diezgan lielā mērā raksturo viņu pašu. "Pēc savas dabas un noskaņas esmu melanholiska būtne. Skumjas ir mans dabiskais stāvoklis, un tajās es saskatu ko īstu, skaistu un patiesu. Tas noteikti daļēji ir stāsts par mani pašu, bet zinu, ka šādas būtnes mīt šajā visumā un ir kāds bariņš, kas sapratīs, par ko es runāju," teic Iveta. Šajā kolekcijā modeļi ir melni no galvas līdz pirkstu galiņiem – pat roku delnas ir paslēptas un sejas slēpjas zem cepurēm. "Es pati ļoti labi zinu un apzinos to stāvokli, kad gribas paslēpties no visiem, un apģērbs ir tas, ko tu izmanto kā maskēšanos šajā nolūkā." Tomēr kopumā visu varot arī neuztvert tik melanholiski, cik tas esot pasniegts, – kolekcijas tērpi veidoti, lai tos būtu viegli kombinēt un ērti valkāt arī ikdienā.

Nākamā zīmola "IV" kolekcija gaidāma pavasarī. Vaicāta, vai turpmākajās kolekcijās būs iespējams atrast arī citas krāsas, Iveta atbild apstiprinoši, tomēr piesardzīgi – krāsas noteikti būs, bet jāsaka gan, ka tikai no melnā līdz baltajam ar pāris atvasinājumiem.

Uz Latvijas modes zīmoliem raugoties globālāk, Iveta teic: "Ja runājam par modes zīmoliem, tad gribētos teikt, ka mums ir diezgan labs bariņš ar nopietniem industrijas līderiem un spēlētājiem, no kuriem katrs, manuprāt, ir ieņēmis ļoti labu pozīciju un skaidri zina ceļu, pa kuru virzīties. Vajag tikai laiku, un viņiem viss izdosies un jau izdodas! Mēs šajā ziņā vēl esam ļoti jauni un nepieredzējuši, ja salīdzinām sevi ar pasaules zīmoliem un to vēsturi."

Taču kāda ir latviešu mode kopumā? "Te gan iezīmējas skumjāka aina, bet laikam jāsaka, ka paaudzēm ir jānomainās. Diemžēl padomju laiki un ideoloģija ir darījusi savu, un, vēsturiski atskatoties, viss ir izskaidrojams un pat saprotams, no kurienes tas nāk. Bet negribu arī teikt, ka apģērbs cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais un galvenais, izņemot tur, kur profesija to tiešām pieprasa. Tāpat negribu apgalvot, ka, lai labi izskatītos, ir jānēsā dārgi izstrādājumi un slaveni zīmoli, – runa ir par gaumes un stila izjūtu. Stāsts ir par izjūtu, par gaumi un estētiku, kā arī līdzsvaru un harmoniju sevī."