Kad māksla iemiesojas pat kurpē. Lailu Uisku un viņas zīmolu novērtē arī ārpus Latvijas

"Cik gan viens cilvēks var padarīt pasauli skaistāku un gaišāku? Man nav atbildes, bet zinu, ka, kopš es sevi atceros, es cenšos saskatīt dabā to skaistumu, kas liek sirdij uzsmaidīt. Mani vienmēr ir interesējusi māksla, tāpēc arī mans dzīves ceļš gan mācībās, gan darbā ir saistīts ar mākslu," stāsta Laila.

Ikdienā Laila pasniedz aerogrāfijas un citas mākslas nodarbības Gulbenes Mākslas skolā. Darbs ar bērniem viņai rada prieku, un kā gan ne, ja mājās pašai ir divi mazi puikas, kuri paši prot triept krāsu tā, ka mammai atliek vien nobrīnīties, cik bērna darbs var būt brīvs un iztēli rosinošs. "Tā ir tāda kā atgriezeniskā saite – tu dod bērnam to mīlestību, krāsu un atpakaļ saņem daudz vairāk." Gluži tāpat dienas aizrit Velēnas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, par kuru viņa uzņēmusies rūpes. Kā teic pati – vismaz tur iespējams uz mirkli atpūsties un ieklausīties sevī.

Laila dzīvojot ļoti skaistā vietā laukos – apkārt ir gan meži, gan Gauja, gan pļavas. Tā esot vieta, kur var sajust visu dabas ritmu un spēku. Tā ir krāšņa visos gadalaikos un ir ļoti fotogēniska. "Tomēr tajā visā ir arī savs skarbums, jo skaistais un krāšņais rudens pāris stundu laikā var pārvērsties par melniem dubļiem un lielām peļķēm. Jau pirms daudziem gadiem kādā no šādiem brīžiem es sapratu, ka pēkšņi no mājām nav iespējams iziet ar tīriem apaviem un sausām kājām. Sāku meklēt gumijas zābakus, kas atbilstu manai būtībai, bet mani meklējumi vienmēr beidzās neveiksmīgi. Veikali nespēj piedāvāt un nodrošināt tādus zābakus, kuros es justos ērti, labi, kuros justos kā "es". Tā radās ideja no pavisam vienkāršiem gumijas zābakiem radīt mākslas darbu, tos apgleznojot," atminas Laila.

Pati materiāla apstrāde gan Lailai nav bijusi sveša – iepriekš aerogrāfijas tehnikā viņa bija apgleznojusi motociklus, ķiveres un automašīnas. "Es vēlējos, lai sievietes justos skaistas un motivētas doties ārā no mājas pat tādā dienā, kad vari nonākt dubļos līdz ceļiem. Sievietes šo domu uzķēra. Vēlāk vēlējos izkāpt no šīm lietus peļķēm un dubļiem. Gribēju paplašināt savu redzesloku un mesties pārmaiņu virpulī. Es gribēju piešķirt skaistumu ne tikai lietainajām dienām, radot zābakus, bet pievērsties kaut kam vēl sievišķīgākam, kas paspilgtinātu katru nozīmīgo dzīves mirkli. Cik gan bieži mēs apmeklējam izstāžu zāles? Man likās, ka man ir jāsludina māksla. Tā radās ideja par unikālām apgleznotām koka somiņām un kurpēm."

Stāstot par savu interesanto darinājumu dizainu, Laila teic: "Neparastums ir tāds interpretējams vārds – kas vienam neparasts, tas citam pavisam ikdienišķs. Katrā ziņā es vēlos ar savu līdzšinējo kolekciju attēlot sievietes būtību. Es, tāpat kā tu, zinu, ka sieviete vienlaikus var būt gan mežonīga, gan maiga un jutekliska. Es vēlos ar saviem darbiem pateikt sievietei, ka ir svarīgi būt tieši tādai, kāda tu esi, izceļot savu būtību. Nav jākautrējas būt citādai, nav jābaidās no tā, ka tev derdzas veikala piedāvājums. Tu esi īpaša, tev tādai arī ir jājūtas, tādēļ man tik ļoti patīk strādāt ar katru sievieti individuāli. Tad es varu radīt tieši to, ko sieviete vēlas, ko tik ilgi ir meklējusi, bet līdz šim nav atradusi."

Vaicāta, kā no idejas viņa nokļūst līdz gatavam produktam, Laila atklāj ko interesantu. Visbiežāk pati ideja viņai "atnākot" naktī, tad atliekot vien to realizēt. Darbi esot īsti roku darbi – piemēram, pēc Lailas idejas tiekot izgatavotas koka somas un kurpes, bet tālāk viss tiek sagatavots, lai viņa varētu ķerties klāt izzīmēšanai. "Aerogrāfijas tehnikā radīts gleznojums nav attēlojams ar otu, tas ir ļoti rūpīgs un smalks darbs, kas prasa milzīgas koncentrēšanās spējas. Iepriekš nav iespējams uzskicēt gleznojumu uz virsmas, jo tad tā tiek sataukota, jāglezno ir uzreiz – pa tiešo. Gleznošanā es izbaudu radīšanas procesu, izdzīvoju to, ielieku savas emocijas, savu mīlestību, un, ja gala rezultātā es spēju iepriecināt apkārtējos, tad katra mana uzgleznotā svītriņa ir bijusi tā vērta! Cilvēki aizvien vairāk sāk tiekties pēc kaut kā individuāla un personalizēta, tāpēc priecājas redzēt, ka māksla spēj iemiesoties pat ikdienas kurpē."

Uzcītīgā sieviete stāsta, ka viņai nav bijis uztraukuma par to, ka sava zīmola realizācijā kaut kas varētu noiet greizi. Laila teic, ka varbūt biznesa cilvēkam tas likšoties ārprātīgi, bet viņa allaž sevi mierinot – ja šobrīd kaut kas neaiziet, kā vajag, tad jāpaciešas, Dievs šobrīd ir lēmis darīt kaut ko citu. Bet, kopumā runājot, Laila izbauda, ka var pati izvēlēties, ko darīt un ko gleznot. "Man nav jāpakļaujas kāda cita iegribām vai spiedienam, es varu sievietēm nodot to vēstījumu, kas man liekas svarīgs un skaists."

"Saka, ka vislabāk esot tad, ja tavs darbs ir tava sirdslieta. Šobrīd es gleznoju un mācu, tās ir manas sirdslietas. It viss, ko daru, ir mana sirdslieta. Mans mērķis nav kļūt par masu produkcijas radītāju, konveijeru. Tieši tāpēc radu unikālus darbus, nevaru radīt divus identiskus produktus, jo katru smalkumiņu nekad vienādi neuzgleznošu, bet tieši tas ir tas īpašais, neatkārtojamais un unikālais."

Tiesa, arī Laila gājusi cauri pārbaudījumiem. "Atceros, ka gumijas zābaki sākotnēji bija kā eksperiments. Kurš gan zināja, ar kādām krāsām apgleznot un kā to visu panākt gatavu? Es cietu arī neveiksmes, bija kļūdas – man sākumā gleznojums neturējās uz mīkstās gumijas un nāca nost. Tikai vēlāk, runājot ar krāsu meistariem, sapratu, kā sagatavot virsmu, kā iegūt pareizo lakas konsistenci. Jebkura lieta ir paveicama mācoties, kļūdoties un izzinot kļūdas cēloni. No tā nav jābaidās, tas viss ir process."

Dizainere stāsta, ka viņas lielākais panākums, protams, esot apmierināti un smaidīgi klienti, tomēr nevar nepieminēt arī to, ka Lailas darinājumi ir parādījušies divos britu "Vogue" žurnālos. "Katrs var radīt kaut ko savu, vienalga, kur viņš dzīvo. Protams, mūsu valsts nav modes metropole, bet man Latvija ir ļoti mīļa. Interesanti, ka manus darbus pirmie pamanīja ārzemju, nevis latviešu mediji. Tas pat ir bēdīgi. Mēs esam tik maza valsts. Mums būtu jālepojas ar ikkatru, kas strādā Latvijā, kas ieliek savu sirdi, dvēseli un darbu, lai dotu kaut ko otram tepat Latvijā. Varbūt kādam ir svarīgi, ko uzvilkusi tālā zemē dzīvojoša megazvaigzne, bet mēs reti ieraugām skaisto tepat – pie mums Latvijā." Bet, runājot par nākotnes plāniem, gan šajā skaistajā Ziemassvētku laikā, gan arī pēc tam Laila turpinās aktīvi darboties. "Es nekad neapstājos, es nevaru neko nedarīt."

Sarunas izskaņā Lailai tiek uzdots mūžsenais jautājums, uz kuru atbildi parasti ir grūti rast, – kā atrast laiku visam? "Atrast laiku visam, tas, manuprāt, ir stereotips. Atrast laiku visam nav iespējams, mums nepieder laiks, mēs varam tikai pateikties, ka tas mums ir dots. Kā mēs to izlietojam, tas jau ir mūsu ziņā. Ja mēs braucam mašīnā un skatāmies tikai taisni, nepamanot, ka varbūt kreisajā pusē pa logu ir redzams skaists mākonis ar saulesstariem, kas izlauzušies no tā, tad varbūt mēs paši neļaujam ienākt sevī skaistajam. Man šobrīd svarīgi ir palasīt ar savu mazo bērnu grāmatu, bet, ja man atliek laiks gleznošanai, kaut kā skaista radīšanai, tad varu būt tikai pateicīga."