Šarmantā daiļava ar reibinošo mīlas dzīvi – aktrises Evas Gārdneres dzīves stāsts  (2)

Eva dzimusi 1922. gada 24. decembrī Ziemeļkarolīnas štatā, ASV. Eva ģimenē bija septītais bērns un nevar teikt, ka ģimene dzīvoja pārbagātībā. Situācija pasliktinājās tad, kad nomira Evas tēvs. Jaunajai meitenei tolaik bija vien 16 gadi.

Skolā Eva tika izsmieta – galvenokārt tādēļ, ka viņa nebija tik lepni saģērbta kā citi viņas vecuma bērni. Tomēr, lai arī kāda būtu situācija, ģimene turējās kopā, un, kad bija vajadzība, palīdzēja viens otram. Tā, piemēram, Evas brālis samaksāja par māsas mācībām, lai viņa kļūtu par sekretāri.

18 gadu vecumā Eva devās ciemos pie savas vecākās māsas Beatrises, kura mitinājās Ņujorkā. Tad viņa vēl nenojauta, ka tas būs ceļojums, kas absolūti mainīs viņas dzīvi. Māsas vīrs bija fotogrāfs un Evas viesošanās laikā bija uzņēmis fotogrāfijas, kuras nosūtīja "Metro-Goldwyn-Myer" (MGM) studijai. Viņu paaicināja uz provēm. 1941. gadā viņa noslēdza līgumu ar studiju un tika nosūtīta uz intensīvām valodas izkopšanas nodarbībām, jo viņas akcents esot bijis gana izteikts.

Eva kameru priekšā sākotnēji esot bijusi kautrīga un galvenokārt ieguvusi maznozīmīgas lomas, tāpēc bijuši vajadzīgi vairāki gadi, lai viņa izkoptu savas aktierprasmes un tiktu pie nozīmīgākiem projektiem. Tieši loma filmā "The Killers" (1946) bija tā, kas palīdzēja Evai kļūt atpazīstamākai kino pasaulē un iegūt vietu citās filmās, piemēram, "The Hucksters" (1947), "Show Boat "(1951) un "The Snows of Kilimanjaro" (1952). 1953. gadā viņa piedalījās filmā "Mogambo", kas palīdzēja iegūt viņas pirmo nomināciju "Oskara" balvai.

Jāpiebilst, ka lielu lomu allaž spēlējis viņas skaistums. Jau kopš bērnības Evas māte zinājusi, ka viņas meitai ir iespējas kļūt slavenai. Un to apzinājās arī pati Eva. "Es nebiju muļķe. Es zināju, ka mans izskats varētu palīdzēt man tikt cauri filmu studijas vārtiem." Tomēr, lai arī cik populāra viņa dažbrīd būtu bijusi, Eva apzinājās, ka viņa nebija izcila aktrise, un, godīgi sakot, tas viņai īsti nerūpēja.

Lai arī 1958. gadā beidzās Evas līgums ar "MGM" studiju, viņa tāpat turpināja gozēties dažādās filmās, piemēram, "On the Beach" (1959) un "The Night of the Iguana" (1964), tomēr ar laiku piedāvāto lomu skaits saruka, kino pasaulei pievēršoties ļoti periodiski, bet vēlāk – aizejot pavisam.

Eva aktieri Mikiju Rūniju satikusi savā pirmajā dienā filmēšanas laukumā. 18 gadus veca, nevainīga un vēl līdz galam neapjautusi Mikija patieso būtību. Lai arī sākotnēji, raizējoties par Mikija publicitāti, studija pat aizliedza abiem tikties, tas netraucēja dzeltenajai presei tik un tā turpināt izdibināt stāstus par abu nesalaužamo savienību. Neraugoties uz apkārt notiekošo jezgu, viņi apprecējās 1942. gadā. Lai arī Mikijam bija spoža slava kā aktierim, viņš bijis īsts meitu ģēģeris. "Es vēl joprojām nezināju, ka viņš ir lielākais "vilks" laukumā," teikusi Eva.

Atgriežoties no medusmēneša, Eva tika hospitalizēta un pēc operācijas teju trīs nedēļas turēta slimnīcā apendicīta dēļ. Pārrodoties mājās, viņu gaidījis nepatīkams pārsteigums. Kā stāstījusi pati Eva, gultā viņa atradusi pierādījumus, ka Mikijs nav bijis viens. Pēc tam sekojušas vēl pāris reizes, kad Eva pieķērusi sevi prātojam par vīra neuzticību, taču viņa nespēja aiziet. Tomēr karsti strīdi gan bija abu ikdiena.

"Neraugoties uz pazemojumu, apzinoties, ka Mikijs mani krāpa, es tik un tā vēlējos, lai viņš mani grib. Galu galā es sāku izmantot dažus savus pavedienus. Piemēram, pēc tam, kad bijām beiguši mīlēties – un to mēs nekad nepārstājām darīt, mums nekad guļamistabā nebija garlaicīgi, tas tiesa – es teicu lietas, kuras es apzinājos, ka sāpinās viņu. Es viņu ķircināju par viņa garumu. Es teicu, ka man ir apnicis dzīvot ar punduri (Mikijs bija īsāks par Evu)."

Eva pieņēma lēmumu aiziet no Mikija tajā brīdī, kad viņas acu priekšā Mikijs draugu pulciņam parādīja viņa mazo, melno grāmatiņu – vietu, kurā bija pierakstīti visi viņu dāmu telefona numuri. Protams, neiztiekot arī bez piezīmēm, kura gultā ir labāka. "Es zināju, ka Mikija pamešana bija risks. Karjerā tās varēja būt manas beigas. Ja es vairs nebūtu Rūnijas kundze, viņi divreiz nepadomātu pirms manas atlaišanas. Bet man tiešām nebija izvēles."

Eva un mūziķis Artijs Šovs apprecējās 1945. gada 17. oktobrī. "Viņš mani pameta vienu nedēļu pēc mūsu pirmās kāzu gadadienas. Nelietis salauza manu sirdi," teic Eva.

Tomēr, kā stāsta Eva, abu laulība bija diezgan dramatiska. Viņa baidījās no Artija. Lai gan viņš nepacēla pret valdzinošo aktrisi roku, viņš viņu psiholoģiski ietekmēja. "Es zaudēju pārliecību pār sevi," teic Eva.

Aktrise tajā laikā paņēma pauzīti karjerā, lai dotos izskoloties, kas, kā stāsta Eva, ir Artija nopelns. Tomēr viss dzīvē bijis līdzsvarā, un, iesākot kaut ko labu, viņa pievērsās arī kaut kam nelāgam – alkoholam. Lai arī ballīšu dzīve allaž raksturojusi zvaigznes, šoreiz tas bijis citādi – viņa daudz lietojusi alkoholu tieši skumju dēļ.

Savās pārdomās par laulību un šķiršanos ar Evu reiz dalījies Artijs: "Es apprecēju Evu tieši tad, kad mums vajadzēja šķirties. Es zināju, ka mums to (precēties) nevajag, un arī viņa zināja, ka mums to nevajag darīt." Viņš atkāj, ka pat zvanījis uz vietu, kur bija plānotas kāzas, lai pateiktu, ka viņš nelaulāsies, bet Evas aģents pārtvēris zvanu un teicis, ka kāzām ir jānotiek. Tieši šis arī paskaidro faktu, kāpēc pāris precēto statusā pavadīja vien gadu.

Evas trešā un beidzamā laulība bija ar dziedātāju Frenku Sinatru. Kad abi satikās pirmo reizi, viņi abi bija precējušies un loloja katrs savu ģimenes dzīvi. Bet, kad Eva izšķīrās no Artija, Frenka un Evas starpā uzšķīlās dzirkstelīte un Frenks pameta savu sievu.

Laulības ostā viņi iestūrēja 1951. gadā. Tā ilga sešus gadus. Arī pati Eva par to brīnās, jo, kā uzskata viņa pati un teikuši daudzi, viņi bija pārāk līdzīgi viens otram. Gluži tāpat – tas bijis skarbs laiks Frenkam – viņam nav bijis darbs, izsīkuši līdzekļi un viņš ar pēdējiem spēkiem ķepurojies, lai būtu apritē.

Kā rakstīts viņas biogrāfijā, Evai šajā laikā bijuši divi aborti, bet Frenks šo izvēli ļoti pārdzīvojis. Eva gan ļoti vēlējusies bērnus, tomēr tam viņasprāt bija nepieciešama stabilitāte, kas šajā savienība iztrūka. Viss salicies pa plauktiņiem, abi sapratuši, ka nekāda ģimenes dzīve nākotnē viņiem nespīd un nolēmuši šķirt laulību. Tiesa, vēl pirms laulības šķiršanas abi paspēja mesties romānos ar citiem cilvēkiem. Un, neskatoties uz jebko, abi saglabāja labas attiecības un ciešu draudzību līdz pat Evas nāvei.

Kad spožās karjeras gadi jau bija aizritējuši, Eva atzinusi, ka savā dzīvē izvirzījusi greizas prioritātes. "Es tagad vēlos, lai man būtu vissvarīgākās lietas sievietei – laba laulība, bērni un labāka izglītība," teikusi Eva.

Kad Eva bija jau aizgājusi no kino pasaules, viņai bija insults, kā rezultātā viņa kļuva daļēji paralizēta. 1990. gada 25. janvārī Eva mira no bronhiālās pneimonijas Londonā – pilsētā, kur pavadīja sava mūža beidzamos gadus.

Raksta tapšanā izmantota informācija no "Biography", "New York Post", "The New York Times", "Telegraph", "Daily Mail", "Vanity Fair", "People".