Atskatoties uz notikušo, Naula uzsver, ka veidi, kā kļūt par vecākiem, ir dažādi. Viņas ceļš bija kļūt par aizbildni. Sieviete atceras, ka, maza būdama, ar draudzeni sprieda par bērnu vārdiem un abas bija izdomājušas vienu un to pašu vārdu gadījumam, ja kādai no viņām būs meita. Draudzene savu meitu nosauca tādā vārdā, jo viņa pirmā kļuva par mammu. Tomēr vēlāk arī Naula kļuva par mammu meitenei ar tieši tādu vārdu, par kādu viņa bija sapņojusi bērnībā.
Aizbildne Naula ir nedaudz vairāk kā gadu, pirms tam viņa bija viesģimene. Viņa bērnus audzina viena un ir pārliecināta, ka arī viens vecāks vai aizbildnis bērniem spēj nodrošināt laimīgāku un pilnvērtīgāku dzīvi nekā bērnunams. "Es domāju, ka cilvēkiem ir grūti saņemties stereotipu dēļ," par to, kāpēc cilvēki reti vienatnē izvēlas audzināt bērnu, teic Naula. Viņa norāda, ka ar viņu ir sazinājušies arī citi cilvēki, kas labprāt vienatnē uzņemtos rūpes par kādu bērnu, bet kurus biedē stereotipi.
Ar Naulu iepazinos, pateicoties labdarības akcijas "Dod pieci!" komandai, kas šogad projektā vāks līdzekļus, lai atbalstītu cilvēkus, kas vēlas dot mājas bērnunamos dzīvojošiem bērniem. Uzzināt vairāk par labdarības akciju, kā arī sniegt savu atbalstu bērnu dzīves uzlabošanai ir iespējams šeit.
Par kādu citu uzņēmīgu sievieti, kas piedalās bērnības dāvāšanā 10 bērniem un dzīvo Krievijas pierobežā, audžumammu Zintu Zihmani, ir iespējams lasīt šeit.
"Manī vienmēr ir bijusi mīlestība pret bērniem ar salauztu sirdi"
Naula stāsta, ka šī gada laikā ir ļoti daudz domājusi par to, kā viņa nonāca līdz aizbildnes statusam. "Doma par adopciju man bija jau bērnībā." Tad viņa bija pārliecināta, ka būs mamma ļoti daudziem bērniem. "Droši vien tāpēc, ka es pati esmu no četru bērnu ģimenes. Man šķiet, ka tas ir daudz, un manas māsas un brālis ir visforšākais, kas man ir."
Naula ne tikai plānoja audzināt lielu skaitu bērnu, bet arī ļoti agri apprecēties. "Tad es kļuvu vecāka un sapratu, ka ļoti daudz bērnu nemaz nav mans aicinājums, bet manī vienmēr ir bijusi mīlestība pret bērniem ar salauztu sirdi," viņa stāsta. Pusaudža gados Naula daudz strādājusi nometnēs ar jauniešiem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bērnunama bērniem.
"Manī nostiprinājās pārliecība, ka bērns nav vienmēr jādzemdē," stāsta Naula, "ir tik daudz bērnu, kuriem vajag mammu, kuri jau ir un kuriem nav mammas." Viņa arī norāda, ka pati līdz šim attiecībās nekad nav sasniegusi tādu līmeni, ka viņa justu – ar šo cilvēku kopā vēlos radīt kaut ko paliekošu.
Tevi tam nesagatavo. Naulas pieredze, kļūstot par viesģimeni
Pirmais solis, lai kļūtu par aizbildni, Naulai bija kļūt par viesģimeni. Tas nebūt nebija viegli. "Neviens tevi nesagatavo," viņa norāda, piebilstot, ka audžu ģimenēm ir kursi, kas sagatavo tam, kas gaidāms, bet viesģimenēm nav. "Viesģimenēm ir tā – tu nokārto birokrātisko daļu un ņem bērnu. Tev neviens neko nepastāsta." Naula norāda, ka bērni, kas auguši bērnunamā, mēdz uzvesties citādi nekā bērni, kas auguši ģimenē. Ne visi izprot šo atšķirību iemeslus.
Naula norāda, ka viena no lielākajām grūtībām, lai viņa varētu audzināt bērnus, bija birokrātija. Tiesa, pašlaik situācija esot nedaudz uzlabojusies, jo informācija ir kļuvusi pieejamāka. Ļoti nepatīkams ir arī veids, kā notiek iepazīstināšana ar bērniem: "Es aizgāju, un man piedāvāja piecus bērnus, viņiem visiem lika ar mani runāt un sevi prezentēt. Maziem bērniem pasaka – pastāsti kaut ko par sevi. Un tie lielākie bērni taču ļoti labi saprot, kāpēc tu tur esi. Un tu saproti, ka viņš saprot. Tas ir milzīgs spiediens." Naula ir neizpratnē par to, kāpēc mazam bērnam vajadzētu atvērties un sākt par sevi stāstīt pilnīgi svešiem cilvēkiem.
"Man ir māsas un brālis. Un iedomājies, ka jūs dzīvojat ar savām māsām bērnunamā un jums nav nevienas foršas atmiņas ārpus bērnunama," teic Naula. Viņa ļoti vēlējās māsai un brālim radīt šīs atmiņas. Viņas bērniem pirmajā tikšanās reizē bija četri un pieci gadiņi.
Visas grūtības ir bijušas tā vērtas
Naula gadu bija savu bērnu viesģimene un tad pieteicās aizbildnes statusam. "Visbrīnišķīgākās ir tās bāriņtiesas sēdes," ironiski teic Naula, piebilstot: "Man ļoti paveicās ar cilvēku, ar sievieti, kas kārtoja mūsu lietu. Viņa bija brīnišķīgi iedrošinoša arī tad, kad es atzinos – jā, man ir bail. Man šķiet, ka tikai muļķis nebaidās, ņemot bērnu pie sevis." Naula norāda, ka sieviete, kas kārtoja viņas lietu, pat pēc sava darbalaika veda viņai dokumentus.
"Viņi vērtē, kāda ir tualete, vai ir malkas apkure vai centrālapkure, kādas ir telpas, cik telpu ir…" stāsta Naula. Katra bāriņtiesa esot citāda, bet viņai sēde par aizbildņa statusa piešķiršanu bijusi ļoti nepatīkama. "Ar tevi runā tā, it kā tu gribētu kādam kaut ko atņemt, nevis iedot."
Naula norāda, ka process ir gana sarežģīts. Viņas draudzene, kurai ir juridiskā izglītība, palīdzēja nokārtot visus dokumentus, lai sakārtotu uzturlīdzekļu jautājumu un iesniegtu atbildi tiesai par aizgādības tiesību atņemšanu. Naula uzsver, ka pati saviem spēkiem to nebūtu varējusi izdarīt.
Naula ir pārliecināta, ka lielākais darbs ir pašam ar sevi, lai saprastu, kāpēc dažādās situācijās tu pats reaģē tā, kā reaģē. Neskatoties uz sarežģījumiem, šodiena ir to vērta, Naula norāda, ka viņas grūtības nav salīdzināmas ar tām, kas jāpiedzīvo bērniem, kuri neaug ģimenē. "Protams, ka tas ir tā vērts. Es jau sākumā zināju, ka tas ir tā vērts. Es zināju, ka tas nebūs viegli."
Taujāta par to, kas sniedz vislielāko gandarījumu, Naula atbild: "Tad, kad tu saproti, ka tas mazais bērns gada laikā ir iemācījies to, ko parasti skolai mācās divu gadu laikā, un tu redzi, ka viņa pirmajā septembrī mācās "foršā" skolā, viņa var iet sporta skolā, viņa var dejot baletu, viņai ir bērnība. Viņa var darīt lietas, kas viņai patīk. Tie brīži, kad bērns var pateikt, kā viņš jūtas, jo bērnunamu bērni neprot aprakstīt savas emocijas un sajūtas."
Deviņi mēneši, lai Naula kļūtu par mammu un bērni par īstiem bērniem
Tā kā bioloģiskā māte bija norādījusi, ka meitai jārūpējas par brālīti, kas ir jaunāks, viņa tā arī darījusi. Reizēm rūpes pat bijušas pārmērīgas. "Viņš varēja taisīt drāmas un neģērbties. Viņa atnāks un saģērbs. Visu viņam atdeva, lai tikai viņam ir labi. Es saprotu, ka tam bērnam iekšā bija doma – ja es izpildīšu to, ko mamma man ir teikusi, ja es būšu gana laba, varbūt tad viņa mūs paņems uz mājām," stāsta Naula. Meitiņa ļoti centusies būt pareiza, pat perfekta.
Arī Naula pirmo gadu centās būt perfekta mamma. Pateicoties draudzeņu padomiem un atbalstam, viņa iemācījusies saprast, kuros brīžos ar bērniem jāpārstāj auklēties un jāļauj viņiem tikt galā pašiem.
"Par mammu citu cilvēku klātbūtnē viņi mani sāka saukt ļoti ātri, jo viņiem bija svarīgi pateikt. Tas ir tas, ar ko bērni lielās bērnunamā, – man ir mamma un tētis," stāsta Naula. Tad, kad bērni bija jau aizbildniecībā, skolā un dārziņā viņi Naulu sauca par mammu. "Viņiem bija svarīgi tas, ka viņiem ir kāds, ko nosaukt par mammu, bet ikdienā mājās viņi mani tā nesauca, viņi mani sauca vārdā. Es arī viņus saucu mīļvārdiņos, bet par dēlu un meitu es pirmos pāris mēnešus viņus nespēju nosaukt – nu tā, no sirds."