Strādāt, neko neprasot pretī. Pieci pieredzes stāsti par brīvprātīgo darbu

Kamēr daļa cilvēku nav gatavi pat pirkstu pakustināt, ja par to nesaņem samaksu, netrūkst arī tādu, kas atdotu pēdējo grasi, lai tikai varētu darboties kā brīvprātīgā un vienlaikus apskatīt pasauli. Tāda ir arī Elza Junkure, kurai pirms brauciena uz Ganu bija jāsavāc ziedojumi apmēram 880 eiro apmērā. "Lai sasniegtu mērķi un savāktu noteikto naudas summu, es pārdevu sev nevajadzīgās lietas – kleitas, kurpes, rotaslietas un citas mantas. Man laba draudzene ir friziere, kas bija gatava manas trakās idejas vārdā noskūt daļu no maniem matiem – tas bija kā izaicinājums man, lai piesaistītu cilvēkus palīdzēt man ar ziedojumiem. Noskūtos matus atdevu labdarībai, lai izveidotu parūku kādam, kam to vajag," atceras Elza.

Arī Montai no Staļģenes brīvprātīgais darbs bija sen lolots sapnis. Viņa devās palīgā organizēt Olimpiskās spēles Riodežaneiro. Savukārt tehniskā ortopēde Keitija Ledervuda un šajā jomā studējošā Dina Grīnberga kopā ar mācītāju Pēteri Eisānu ceļoja uz tālo Jordāniju, lai palīdzētu vietējiem ļaudīm un daļai no viņiem vārda vistiešākajā nozīmē palīdzētu nostāties uz kājām.