Laima pēc ģimnāzijas un paralēli arī fotogrāfu kursu pabeigšanas devās uz Lielbritāniju, lai sevi pilnveidotu un iegūtu kārotās zināšanas. Pēc nepilna gada sagatavošanas kursa mākslā un dizainā viņa atrada unikālu iespēju iegūt bakalaura grādu mūsdienu amatniecībā Falmutas Universitātē. "Šis bija lielākais pavērsiens manā dzīvē. Brīvā un radošā, bet vienlaicīgi tehnoloģiski attīstītā universitātes vide un kursa struktūra radīja nepieciešamos apstākļus, lai es no jauna varētu atklāt savu radošo pusi, lai gan pēc tradicionālās Latvijas izglītības standartiem biju pilnībā pārliecināta, ka māksla nav domāta man," par pašiem pirmsākumiem stāsta Laima.
"Dzīvoju treilerī aitu un alpaku fermā, braucu ar mopēdu uz universitāti un nedēļas nogalēs mācījos pie kirgīzu jurtu meistara. Divu gadu laikā uzbūvēju arī savu jurtu, kurā gan sanāca padzīvot tikai dažus pēdējos mēnešus. Universitātē uzņēmos ļoti ambiciozus projektus, kas tapa no visdažādākajiem materiāliem – stikla, metāla, koka, keramikas. Tas viss kopā manī radīja milzīgu pārliecību, ka varu paveikt, ko vien sirds kāro," savā raibajā ikdienā un tā laika atklāsmēs dalās Laima. Viņa teic, ka allaž bijusi visai nepārliecināta par sevi, turklāt jaunībā nekas īsti nav gājis pie sirds, tāpēc Lielbritānijas periodu viņa uzskata par "savu atplaukšanas laiku".
Studiju laikā radošā personība daudz interesējusies par Viljama Morisa un citu tā laika domātāju filozofiju. "Pagājušajā gadsimtā keramiķi definēja savu lomu, pretstatot to sociālajai nevienlīdzībai un estētiskajai krīzei, kas radās līdz ar straujo industrializāciju. Viņi ticēja, ka roku darbs ir morāli pārāks par industrijas piedāvāto, un tādēļ uzskatīja par savu sūtību radīt skaistus, funkcionālus un plaši pieejamus traukus. Bernards Līčs un Soetsu Janagi apvienoja Morisa filozofiju ar Austrumu reliģisko pārliecību un radīja "ētiskā trauka" koncepciju. Viņi ticēja, ka patiess skaistums ir atrodams pazemībā un nesavtībā tapušos ikdienas objektos.
Līdz tam lietas manā dzīvē bija tikai "lietas", nekad tā īsti par tām neaizdomājos. Arvien vairāk sāku apzināties to ietekmi uz mūsu ikdienu un to atgriezenisko saiti ar vērtību sistēmu. Un tā mana vēlme darboties keramikā sākās ar šo filozofisko pārliecību – šis darbs pašlaik mums kā sabiedrībai un man kā personībai ir nepieciešams." Tā sākās Laimas stāsts!
Runājot par pašu trauku gatavošanas procesu, Laima stāsta, ka tajā ir daudz baudpilnu mirkļu. Tā ir trauka virpošana un rezultāta ieraudzīšana, kad trauks tikko izņemts no krāsns. Starp citu, arī pēc četru gadu darba pieredzes, kā stāsta keramiķe, tas ir īstens pārsteigums. "Ir gandrīz neiespējami pilnvērtīgi aprakstīt to prieku, ko sniedz spēja no bezformīgas māla pikas izveidot kaut ko funkcionālu un estētisku, tur tāds dievišķums slēpjas… Un tajā pašā laikā, ieliekot savu lolojumu krāsnī – uguns žēlastībā, tur ir tā labā deva pazemīguma, jo tālākais jau ir citu spēku varā. Man patīk šis otrs spēlētājs – krāsns, kas reizēm veic brīnumu darbus un reizēm izbrāķē visu un saka – mācies pazemību vēl."
Vai keramiķiem jāpiemīt kādai īpašībai, bez kuras nekādi nevar iztikt? "Mans vienīgais trumpis ir neatlaidība. Šķiet, ar šo vienu kārti es patiesībā varētu iesākt arī jebko citu. Pacietībai arī ir liela nozīme, bet, ja ir neatlaidība, tad pacietībai arī nākas pievienoties ballītē. Manuprāt, lielākais kavēklis daudziem cilvēkiem ir mētāšanās – īsti nespējot izlemt, ko darīt."
Pirmie soļi savā uzņēmumā: izkusuši, saplīsuši trauki un 300 kilogrami briesmīga porcelāna
Laima: Mēs mēdzam pirkt lēti un daudz, bet pēcgaršas nav un paliekam izsalkuši
Vēl viena kaislība – zirgi
Lielākoties, protams, viņa uzmanību velta tieši saviem traukiem, tomēr tik un tā Laima atrod sevi arvien jaunos projektos, piemēram, reizi nedēļā bērniem mācot mīlestību pret mālu. Vērā ņemams fakts ir arī tas, ka Laima nolēmusi turpināt paplašināt savas zināšanas, šobrīd studējot maģistrantūrā.
Tomēr arī šie darbi nespēj līdz galam nogurdināt keramiķi, tāpēc ikdienā viņa atrod laiku vēl kādam hobijam – zirgiem!
"Pirms gada manā dzīvē ienāca divi zirgi, kuri ātri vien kļuva par manas dzīves centru. Tagad visi brīvie līdzekļi tiek ieguldīti viņu labsajūtā, viss brīvais laiks paiet meklējot, studējot un testējot alternatīvus treniņu veidus, kas nebūtu balstīti dominancē un spiedienā. Mans mērķis ir sasniegt harmoniju, kas balstīta abpusējā uzticībā un sapratnē, kā arī iedvesmot ķēves būt spēcīgām, lepnām un apzināties savu varenību. Ar katru dienu tas arvien vairāk top nevis par treniņu zirgam, bet treniņu sev – pašapzināšanos un šo pašu vērtību iemiesošanu katrā savā solī. Reizēm šķiet, ka cilvēks ir tādā konfliktu meklēšanas režīmā, savukārt zirgi ir mūžīgā harmonijas meklēšanā, un tā ir viena no viņu lielākajām mācībām mums. Ejot ar smaidu, balstot savu treniņu mērķi spēlē, mācoties vienmēr uzklausīt un sadarboties, mēs kopā varam radīt tādu vidi, kurā ir prieks kustēties. Daži brīnās, jo, šķiet, zirgu pasaule ir tālu no keramikas, bet, manuprāt, tā pati pieeja – ar smaidu, caur spēli, caur sadarbību – ir vitāli nepieciešama jebkurā darbā un darbībā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
