Liekais svars un ēšanas traucējumi ir problēma, ar ko dzīves laikā saskaras ļoti daudzas sievietes. Nereti pirmie sarežģījumi sākas jau pamatskolas vai vidusskolas laikā. Tas notika arī ar Līvu Spuravu, kas, būdama padsmitniece, devās pie dietologa, lai saņemtu padomu svara zaudēšanai. Viņa gribēja atbrīvoties no pāris kilogramiem, bet attapās, cīnoties ar ēšanas traucējumiem un sverot 80 kilogramus.
Pagāja ilgs laiks līdz brīdim, kad Līva saprata – ēšanas traucējumi ir saistīti ar psiholoģiska rakstura problēmām, nevis zināšanu trūkumu par veselīgu uzturu. Tas notika tikai pēc tam, kad viņa bija cietusi smagā avārijā, pusgadu pavadījusi guļus stāvoklī un kādu laiku nodzīvojusi Ņujorkā.
Tagad Līva raksta blogu "Womanly Wise" un piekrita savā stāstā dalīties arī ar "Viņa" lasītājām.
Dietologu sāku apmeklēt 12 gadu vecumā
"Lai būtu saprotama mana doma, dalīšos ar savu sāpīgo stāstu. Es diezgan esmu pētījusi šo jomu, jo man tā ir tuva.
Pusaudžu gados man bija kārtīgs liekais svars (es svēru 80 kilogramus, kas manam nelielajam – 1,60 metru – augumam bija ļoti daudz). Tas man radīja lielu diskomfortu, pat depresiju, nerunājot par milzīgajiem kompleksiem, kas pusaudžu gados jau tā ir saasināti.
Viss sākās nevainīgi, līdz gadiem 12 ar mani viss bija kārtībā – ne liekā svara, ne kompleksu. Dejoju sporta rokenrolu, man ļoti labi sanāca. Mazas, smalkas meitenes un lieli, stipri puiši pārī bija ideālais variants, lai izpildītu akrobātiskus trikus. Tāpēc, lai vēl vairāk uzlabotu savus rezultātus, es savā vēl nenobriedušajā galviņā nolēmu doties pie dietologa. Pāris nomestu kilogramu mani varētu padarīt vēl smalkāku. Diemžēl ar to viss sāka "sačakarēties".
Pusgadu šādi ēdot, es nenometu nevienu kilogramu, bet gan pieņēmos svarā, jo dzīvoju ar bada sajūtu un aizliegumu ēst, kā arī mana nenobriedusī reproduktīvā sievietes sistēma sāka klibot. Nācās arī doties pie ārsta. Bija aizdomas, ka es varētu palikt neauglīga.
Tagad, protams, pēc kara visi gudri, vajadzēja pašiem vairāk domāt, aizrādīt dietoloģei, jo pie viņas visu šo laiku gāju. Vajadzēja vecākiem to pamanīt utt. Bet notika, kā notika. Tad jau tālāk notikumi risinājās pa ķēdīti – mēģināju izraisīt sev vemšanu, badojos, neēdu dienām. Bet svars tikai nāca un nāca klāt. Jo tad, kad vairāk nevarēju izturēt, norāvos, ēdu visu pēc kārtas tā, lai neviens neredz. Un tad ļoti sev pārmetu, atkal badojos, un tā pa apli astoņus gadus. Es vairāk nespēju ar sevi būt, es sev riebos, es slēpos, nekur negāju... Man likās, ka tas nekad nebeigsies. Bet neviens speciālists, ko apmeklēju, – endokrinologi, dietologi, uztura speciālisti, treneri – neviens man neieteica pakonsultēties arī pie kāda psihologa. Bet tagad izrādās, ka liekais svars bija tikai sekas. Sekas manam iekšējam konfliktam, savai iekšējai neizturamai spriedzei. Es varēju dzīvot tikai pie televizora, jo tas manas domas un manas sajūtas atrofēja, ļāva nejust. Un dzīvot iedomu pasaulē.
Būtībā tikai psihologa palīdzība mani izglāba no šīm iekšējām šausmām (es patiesi tik slikti jutos savā ķermenī). Par laimi, ne bulīmijas, ne anoreksijas diagnozi man nenoteica, bet ēšanas traucējumi "kompulsīvā pārēšanās" man ir vēl joprojām. Kopš divdesmit gadu vecuma līdz šodienai (desmit gadu laikā) pakāpeniski esmu izstrādājusi sev pāris instrumentu, kā ar to sadzīvot, kaut arī šis jautājums mani vēl arvien nodarbina.
Šī mana diagnoze ir tikai psiholoģiska. Tam nav nekāda sakara ar ārējām darbībām. Neveselīgs dzīvesveids ir tikai aisberga redzamā daļa. Tas mūsos kaut ko kompensē.
Ēšanas traucējumu cēlonis ir saistīts ar sajūtām
- Liekais svars un ēšanas traucējumi mēdz rasties kā sekas disfunkcionālai ģimenei (tas vairāk ir redzams bērnos. Liekais svars bērnam vai arī anoreksija/bulīmija, kritiski zems svars var vēstīt par kādām nopietnām problēmām ģimenē).
- Liekais svars kā aizsardzības mehānisms. Kad cilvēks, iespējams, neapzināti jūtas nedroši sākumā savā vecāku ģimenē, vēlāk arī savā pieaugušā dzīvē, viņam var veidoties liekais svars. Tā var būt kā aizsardzība pret emocionālu vai fizisku vardarbību (paslēpties savā ķermenī, veidot sev apkārt cietoksni).
- Tāpat tas var liecināt par nevēlēšanos saskarties ar realitāti. Bieži šīs bailes mēdz būt nepamatotas, bet fantāzija ir spēcīga. Liekais svars vai traucēta ēšana, sāta sajūtas nejušana, pārēšanās ļauj nejust realitāti un savas sajūtas.
- Liekais svars var būt kā neizteikta, krāta agresija pret citiem. Raksturīgi tādiem cilvēkiem, kuriem bērnībā nav ļauts dusmoties, izteikt savas spēcīgās emocijas. Un, arī pieaudzis būdams, cilvēks neprot izteikt savas dusmas, bet tās apēd. Bet ne visi, kas bloķē emocijas, ir ar lieko svaru vai ēšanas traucējumiem. Citiem šis emociju izteikšanas aizliegums var raisīt depresiju.
- Nerealizētas vajadzības un to nejušana. Sevis nejušana. Tas tad ir mans iemesls. Sevis neieredzēšana, protams, to visu pastiprina. Neatpazīstot savas vajadzības un tās nerealizējot, rodas trauksme, kas man liek ēst. Ilgi un gari sevī meklēju šo iemeslu un šīs vajadzības. Tagad apmēram ir skaidrs, ka, jo vairāk es virzos pa savu ceļu, nodarbojos ar rakstīšanu, mācos psihoterapiju, strādāju ar klientiem un veidoju atbalsta grupas sievietēm, jo mazāka man ir vēlēšanās ēst. Un tas attiecas uz jebkurām vajadzībām.
- Neprasme tikt galā ar negatīvām emocijām un stresu. Tās netiek identificētas, saprastas, kas rada vēlēšanos sevi mierināt ar ēdienu. Šis iemesls ir diezgan izplatīts starp cilvēkiem, piemīt arī man. Nereti pati sevi pieķeru pie vēlēšanās virināt ledusskapi biežāk vakaros pēc stresa pilnas dienas, apēst vairāk, lai sevi nomierinātu. Tas darbojas līdzīgi kā alkohols, arī ēdiens var būt atkarība, un tā neļauj mums just sevi, kad tiek lietots vairāk, nekā ķermenis to prasa. Ēdiens atmērdē sajūtas, tāpat kā alkohols.
- Nespēja sevi pieņemt. Mēdz gadīties, ka cilvēkam ģenētiski ir nodots liekais svars. Esmu sastapusies arī ar šo lietu. Vai arī nav liekā svara, bet ir hroniska neapmierinātība ar sevi. Cilvēks, savu uzbūvi nepieņemot, cīnoties (izmantojot stingras diētas) ar pāris liekajiem kilogramiem, savu svaru tikai audzē, jo ķermenī tiek radīta liela spriedze un stress. Līdz ar to ķermenis ieņem aizsargpozīciju un uzkrāj "nebaltām dienām".
- Tāpat mūs, sievietes, ļoti ietekmē mode. Šobrīd aktuālie ķermeņa standarti ir augsti. Tie neveicina ne sevis pieņemšanu, ne mīlestību pret sevi, liekot domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Varbūt, pirms censties sevi ierāmēt standarta rāmītī, vajadzētu iemācīties uz sevi objektīvāk palūkoties?! Esmu tikai par veselīgiem ēšanas paradumiem, mērenu fizisku slodzi, svaigu gaisu un gaišu prātu, bet es pati esmu kritusi galējībās, kad neesmu bijusi gana laba sev.
Protams, noteikti ir vēl citi iemesli, par kuriem nezinu pastāstīt.
Es nevēlos, lai tu nolaistu rokas un atmestu savus mērķus, kas saistīti ar veselīgu ķermeni jaunajā gadā, bet paralēli treniņiem, pilnvērtīgam uzturam, biežām, bet nelielām maltītēm neaizmirsti paanalizēt savus iespējamos psiholoģiskos iemeslus, kas varētu būt pamatā jo-jo efektam (ar diētas palīdzību tiek nomesti pāris kilogrami, bet vēlāk tie "atnāk" atpakaļ ar uzviju), kad vienkārši "saņemties" nestrādā, grūti ieviest veselīgus paradumus savā ikdienā, vai arī, ja liekais svars ir patiesi nopietns.
Arī mērķtiecība, nodošanās šim procesam un spēja piecelties pēc paklupšanas ir ļoti nepieciešami faktori ceļā uz panākumiem, bet par to tev noteikti vairāk varētu pastāstīt kāds profesionāls treneris.
To savienojot kopā ar treniņiem un veselīgu ēšanu, tev noteikti izdosies iesākt jauno gadu ar vērtīgu darbu savā labā! Par sevi ir jārūpējas. Fiziskas aktivitātes un veselīga ēšana noteikti ir pamatā labam garastāvoklim, enerģijai un priekam ikdienā, esot ar bērniem mājās vai darbā, ceļojot vai ballējoties, mācoties vai laiskojoties. Arī psiholoģiski cilvēks jūtas veselāks.
Tas papildina viens otru – ķermenis signalizē par problēmām emocionālajā jomā, kā arī emocionālo cilvēka pusi ietekmē viņa ķermenis un dzīvesveids. Roku rokā mēs varam paveikt lielus darbus!
Kopsavilkums: ēšanas traucējumi un liekais svars ir tikai sekas. Būtībā tēma nav liekais svars, ar kuru būtu jātiek galā, bet gan jāatrod iemesls."
Līvas ieteikumi dzīves uzlabošanai
"Ievies sev sajūtu kladi (man tādu jau ir desmitiem). Un ikdienā ņem to sev līdzi, centies pierakstīt savas sajūtas, it sevišķi brīdī, kad tik ļoti gribas apēst "vilku" (lielu daudzumu ēdiena) vai arī gribas ēst tikai saldumus, nevis veselīgu pārtiku. Tām sajūtām, kuras noteikti sākumā būs grūti atpazīt, ir liela saistība ar vēlēšanos apēst vairāk, neveselīgāk. Raksti, kāpēc gribas pārēsties, kad un kuros brīžos mierini sevi ar ēdienu, kā tev liekas, kas tiek kompensēts ar ēdiena palīdzību, kādas sajūtas tu gūsti no ēdiena.
Šie pieraksti ar laiku ļaus labāk saprast, kas ar tevi notiek. Veidosies tāds kā algoritms – atkārtosies sajūtas, kuras raisa "noraušanos no ķēdes", "roku nolaišanos", veco paradumu atgriešanos utt.
Ja sākumā neatpazīsti sajūtu un nevari nosaukt to vārdā, izmanto metaforas vai attēlus, kas nāk prātā, domājot par šo sajūtu, piemēram, pelēks mākonis, uguns liesma, dubļi... tas var būt jebkas.
Un, protams, paralēli meklē citus veidus, kā šo "ātro" apmierinājumu, kuru sniedz našķošanās, pārēšanās un neveselīgi ieradumi, vari aizstāt ar ko citu. Šo enerģiju novirzi uz citu nodarbi.
Es zinu, ka man, piemēram, savā ceļā uz veselīgāku ķermeni gadījās paklupt simtiem reižu, un tas ir tikai normāli. Bet ar katru nākamo piecelšanās reizi es ieguvu pieredzi, kā nākamreiz kājās turēties ilgāk.
Veiksmīgi, mīļās un mīļie! Jums izdosies! Arī, cerams, ka man. Jo pašai tagad pēc grūtniecības jātiek atpakaļ savā komforta svarā, kas no manis prasa daudz spēka un lielu apņemšanos."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
