No greznās Baibas līdz miegamicei Aijai Žūžai. Ievas stāsts par leļļu radīšanu un laimes atrašanu  (2)

Ievas vīram pieder veikals, kur Baibas var apskatīt un kur strādā gan pati Ieva, gan viņas kolēģe Agate, kas ar leļļu radīšanu nodarbojas jau trīs gadus. Leļļu tirdzniecība notiek arī interneta veikalā, un Ieva atklāj, ka tieši tur lielākā daļa pircēju ir atradusi savas lelles Baibas. Paplašinot savu darbību, Ieva ar kolēģi rada arvien jaunas lelles – Ieviņu ar zvaigžņu actiņām, Spīdolu ar garajām bizēm un nu arī mīļo Aiju Žūžu.

Uzsākot biznesu, Ieva sapņojusi, kā sēdēs veikaliņā un šūs lelles, bet patiesajā dzīvē ļoti daudz laika aiziet, organizējot preču sagādi, tirdzniecību un grāmatvedību. Lielāko daļu šūšanas darbu pašlaik veic Agate, bet atsevišķas detaļas gatavo sievietes, kas dzīvo dažādās Latvijas vietās. Piemēram, garās vilnas mežģīņu zeķes, kas redzamas kājās Baibām, ada Ina Valtere Sabilē. Darbam ir jābūt tik smalkam un precīzam, ka tikai retais to var paveikt.

Lai arī lelles ir Ievas bizness un ikdiena, mājās Baibas vēl nav, jo viņa pati to pašlaik nevar atļauties. Viņa gan ļoti cer, ka drīz varēs atlikt kādu lelli arī sev. Pelnīt ar lellēm nav viegli, tomēr Ieva par to nebēdā. Viņa paļaujas uz Dievu, kas ļauj neveiksmes un sevi uztvert pozitīvāk un vieglāk. "Nu, bankrotēs, būs kaut kas cits, varbūt būs kaut kas vēl jaukāks – es nezinu," mierīgi teic Ieva.

"Biju sabiedriski ļoti aktīva, gribēju glābt tautu, gribēju glābt valsti," par savu dzīvi, pirms sāka darināt lelles, stāsta Ieva. Tā tika pavadīti apmēram pieci gadi. "Tad vairākas reizes mani kaut kā dzīve nosēdināja uz pakaļas." Vispirms vajadzējis glābt sevi, un krīzes gadu sākumā Ieva sapratusi, ka nevēlas strādāt citu pakļautībā, bet gan radīt kaut ko savu.

Ievas ģimenē rokdarbi vienmēr bijuši cieņā, tāpēc kaut kā darināšana nešķita neiespējamā misija. Tieši tajā laikā viņa veidojusi savu tautastērpu: "Es braucu pie meistariem, un tad es iepazinos, kā tad tas tautastērps top. Man nebija bijis nekādas saskares." Tomēr ar rokdarbiem Ieva bija izaugusi: viņas mamma kādreiz audusi, arī vecmāmiņa bijusi rokdarbniece – adījusi, tamborējusi un taisījusi nelielas lellītes. Vēlāk tās darinājusi arī Ievas mamma."Es izaugu tādā vidē, kur ir stelles mājās. Dzīvoklis bija ļoti mazs, bet tur bija pilns ar materiāliem, grāmatām un visvisādiem darbarīkiem." Arī viņas tētis bija ļoti čakls.

Viņa norāda, ka "leļļu bizness" neizauga pamazām un organiski. Ieva sāka domāt par to, kas viņai varētu patikt. Viņa prata šūt. "Galva strādā, rokas strādā," par sevi teic Ieva, "es domāju, ka visāda apģērba ir ļoti daudz. Kaut kā man ienāca prātā par tām lellēm…"

Ieva pamanījusi, ka tolaik līdzīga veida leļļu tirgū nebija, un nolēmusi sākt tās darināt. Gribējusi veidot universālu lelli. Ieva atzīst, ka pirmie prototipi bijuši ļoti slikti. "Vienkārši briesmīgi," viņa noteic, paskaidrojot, ka lelle nebija funkcionāla – viņa nesēdēja, viņu nevarēja mazgāt…

Viņa mēģinājusi sākt ar lieliem apjomiem, bet bankrotēja, jo lelles nepirka. 2010. gadā Ievai radusies ideja par lelli Baibu. "Bet es vēl neko neplānoju. Tad, kad mani izsvieda no darba atkal, izdomāju, ka ir jāsāk savs bizness," atceras Ieva. Viņa bija paspējusi atmaksāt visus parādus par pirmo biznesa neveiksmi. Cilvēkiem bija interese par šo lelli.

Tikai tad, kad viņa sāka gatavot pirmās lelles, tapa skaidrs, cik lieli līdzekļi vienai lellei ir nepieciešami. Ieva norāda, ka šī Baiba no tās, kas bija meiteņu sapnis padomju laikos, atšķiras ar to, ka ikviena detaļa ir smalks darbs – zeķes ir adītas ar rokām, vestītes un vainagi ir izšūti, arī brunči ir pašūti īpaši katrai lellei. Pašas lelles ražo Spānijā – nav daudz darinājumu, kas izskatās tā, kā Ieva bija iecerējusi Baibu. Lai uzsāktu šādu leļļu izgatavošanu, bija nepieciešami milzu ieguldījumi. Ar rezultātu Ieva ir apmierināta: "Es jau esmu pieradusi, bet, kad cilvēki pirmo reizi redz, apskatās tuvumā, pārsteigums ir milzīgs – viss ir īsts."

Baibas cena interneta veikalā ir līdz pat 450 eiro. Ieva norāda, tie cilvēki, kas paši kaut ko dara šajā jomā un saprot, cik liels darbs un resursi jāiegulda lelles tapšanā, par cenu nav pārsteigti. Ir arī cilvēki, kas nekādi nevar saprast, kāpēc lelle ir tik dārga. Tiem, kas vēlas iegādāties Latvijā ražotu lelli bērnam, Ieva var piedāvāt arī citas lelles, ne tikai Baibu. To cenas ir krietni zemākas, jo leļļu izgatavošanā jāiegulda mazāk darba un resursu.

Ieva atklāj, ka Baiba tiek pārdota teju par pašizmaksu, jo apjoms ir ļoti mazs. Ieva nosmej, ka pati gribētu sev mājās Baibu Nīcas tautastērpā, bet pašlaik viņa to nevar atļauties. Radīt lelli ar jaunu tautastērpu ir ļoti dārgi, atklāj Ieva. "Kamēr tu saproti, cik un kādas detaļas nepieciešamas..." Sarežģīta ir katra detaļa, ne tikai zeķes. Tādi ir arī izšuvumi, jo jāspēj tos izveidot un samazināt tā, lai no attāluma izskatītos tieši tāpat kā normāla izmēra tautastērpam.

"Man pašai vislielākais brīnums bija tas, ka Nīcas vainadziņu var uzšūt tādu, ka tas šķiet pilnīgi īsts," teic Ieva. Sarežģītas ir arī citas lelles, piemēram, lelles Ieviņas zvaigžņu actiņām tiek izmantoti trīs vienas krāsas dažādu toņu mulinē, lai tās būtu dzirkstošākas, un matiem tiek izmantotas pat piecu dažādu toņu dzijas. Ieviņas dizains tapa piecus gadus, līdz izdevās nonākt līdz gala variantam.

Gluži nesen ir radīta arī jauna lelle, kas cenas ziņā ir daudz pieejamāka. "Aija Žūža, es jūtu, ka ies, jo pagājušā nedēļā jau vairākas nopirka," par jauno lelli teic Ieva, "mīļa viņa ir. Un viņa ir mazgājama." Lelli Aiju radīja Agate, apmierinot pieprasījumu pēc lētākas lelles. Pašlaik miegamice Aija Žūža ir Ievas mīļākā lelle.

Vaicāta, vai varētu pasūtīt leļļu šūšanu un to apģērbu darināšanu ārpus Latvijas, Ieva atbild noraidoši. "Man iekšā pilnīgi kūlenis apmetas – lai es tagad dotu savas Aijas kaut kam projām šūt!" teic Ieva. Viņa ir pārliecināta, ka tad, ja lelles šūtu ārpus Latvijas, tās vairs nebūtu tās pašas lelles. Tāpat viņa netic, ka cilvēki ārpus Latvijas saprastu, kas tieši latviešu lellēm vajadzīgs. Vienīgais izņēmums ir Baiba – pati vinila lelle tiek ražota Spānijā. Visas pārējās detaļas top Latvijā un ir roku darbs.

Viņa stāsta, ka uzturēt veikaliņu Vecrīgā nav lēti augstās īres maksas dēļ, ko ietekmē spēļu zāles, alkohola tirgotavas un naktsklubi, kas atrodas pilsētas centrā. "Cenas nosaka bizness, kas pelna vieglu naudu," Ieva noteic, "ja izvirtības un atkarības izliktu ārā no Vecrīgas centra, tad īres cena būtu daudz normālāka. Kaut vai tas būtu 20 procentus zemāk, tas būtu daudz normālāk." Viņa arī norāda, ka atvērt šādu veikalu ārpus Vecrīgas būtu bezjēdzīgi.

Pašlaik viena no galvenajām prioritātēm Ievas dzīvē ir Dievs. "Bija ļoti grūti nonākt līdz tam, ka es nolieku to veikaliņu zemāk par Dievu," viņa atklāj. Visu laiku bija šķitis, ka viņa būs laimīga tad, kad veiksies biznesā. "Nē, laimīgs tu esi tad, ja tu dzīvo tiešām saskaņā ar Dieva gribu un attiecībās ar viņu," tagad pārliecināta Ieva. Viņa norāda, ka tas palīdz sakārtot dzīvi.

"Tad, kad es nomierinos un saprotu, ka tas ir tikai bizness, tad es varu arī normāli strādāt," stāsta Ieva. Ja bizness tiek izvirzīts kā galvenā prioritāte, kas ir augstāka par visu, uz to vairs nav iespējams paskatīties no malas kā uz lietu: "Tu uz viņu vairs neskaties kā uz biznesu, bet kā uz dievību, un tas ir ļoti bīstami."

Viņa norāda, ka līdzīgai nostājai ir jābūt arī citos jautājumos. Ir jāsaprot, ka no tā nav visa dzīve atkarīga. "Nu, bankrotēs, būs kaut kas cits," mierīgi noteic Ieva, "varbūt būs kaut kas vēl jaukāks – es nezinu."

Ticībai Ieva pievērsās salīdzinoši nesen. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienā vienmēr ir tukša vieta, ko var aizpildīt tikai Dievs. Tomēr netrūkst cilvēku, kas šo tukšumu cenšas aizpildīt ar citām, piemēram, ezoteriskām lietām. "Tajā brīdī, kad viss juka, bruka, arī šeit, veikalā, nekas negāja. Tajā 2015. gadā man abi vecāki nomira. Nu, ļoti smagi bija… Tad tas bija reāls solis, kad nekur vairs nevarēja mieru atrast."

Ticība Dievam palīdzēja ne tikai mierīgāk biznesu uztvert, bet arī ievērojami uzlaboja attiecības ar vīru: "Mēs tagad esam laimīgi, ļoti." Viņa ir pārliecināta, ka daudzas sievietes no vīrieša gaida pārāk daudz un tāpēc nav apmierinātas: "Sievietei ir ļoti liela tieksme iecelt Dieva vietā vīrieti un gaidīt visu pestīšanu no viņa – ka viņš man dos garīgo komfortu, materiālo komfortu, fizisko komfortu, ka viņš mani mīlēs bezgalīgi… Viņš ir tikai cilvēks. Vīrieša mīlestība ir ļoti ierobežota, vispār cilvēka mīlestība ir ļoti ierobežota. Tā kā Dievs mūs mīl, tā neviens nemīl. Kad tu to saproti, tu ar smaidu skaties uz sevi."

Ieva norāda, ka ticība ir palīdzējusi saprast, ka arī viņa pati ir tikai cilvēks. Viņa ir pārliecināta, ka nedrīkst gaidīt neiedomājamas lietas no citiem cilvēkiem – biznesa partneriem, kolēģiem, politiķiem un citiem. "Viņš ir tikai cilvēks, viņš drīkst kļūdīties, viņš drīkst sagrēkot. Ja var piedot sev gandrīz vienmēr, arī otram cilvēkam ir jāpiedod. Viņš jāmīl tāds, kāds ir." Ieva norāda, ka tas, protams, ne vienmēr ir viegli, bet tas ir iespējams.

Viņa atzīst, ka iepriekš, pat strādājot ļoti labi apmaksātā darbā, nav bijusi laimīga. "Es tur visu laiku plosījos. Es tagad apzinos, ka tur es meklēju godu, atzinību, ka mani slavēs, ka man pateiksies – re, kāda es laba, re, ko es izdarīju. Tā nebija tīra lieta. Es nedarīju tāpēc, ka man darīšana sagādā baudu, es vienmēr gaidīju kaut ko pretī."