Par tiesībām balsot bija jācīnās. Ievērojamas sievietes, kas iestājās par vienlīdzību  (1)

Par pirmo valsti Eiropā, kur sievietēm piešķīra balsstiesības, tiek uzskatīta Somija, jo tur 1906. gadā sievietēm piešķīra visas politiskās tiesības. Jāteic, gan, ka Latvijas teritorijā sievietes pirmo reizi pašvaldību vēlēšanās piedalījās jau 1905. gadā, turklāt sievietes ne tikai vēlēja, bet arī tika ievēlētas. Tiesa viņu proporcija bija salīdzinoši neliela – nedaudz vairāk par pieciem procentiem.

20. gadsimta sākumā tiesības vēlēt Latvijas teritorijā dzīvojošām aktīvistēm nebija pašmērķis, tas bija instruments, lai panāktu līdztiesību citās jomās. Sievietes vēlējās atsevišķākas pases, uzturēšanās brīvību, iespēju iegūt augstāko izglītību, brīvību pārvaldīt īpašumu, lielākas tiesības šķirties un vienlīdzīgu atalgojumu ar vīriešiem par vienu un to pašu paveikto darbu.

Sieviešu cīņu par līdztiesību aizsāka un vadīja vairākas ievērojamas sievietes. Latvijā pazīstamākās ir Aspazija un Ivande Kaija, bet pasaulē viena no zināmākajām līdztiesības cīnītājām ir Emelīne Pankhersta. Atzīmējot šo sieviešu ieguldījumu, piedāvājam iepazīties ar viņu dzīvesstāstiem.

Pasaulē viena no zināmākajām vienlīdzības cīnītājām ir Emelīne Pankhersta, kas dzimusi 1858. gada 14. jūlijā Lielbritānijā radikālu politiķu ģimenē. 1879. gadā Emelīne apprecēja juristu un sieviešu balsstiesību aizstāvi Ričardu Pankherstu. Viņš bija arī autors tiesību aktiem, kas ļāva sievietēm paturēt ietaupījumus un īpašumu, kas iegūti pirms un pēc laulībām. Vīra nāve 1898. gadā satrieca Emelīni.

10 gadus pirms vīra nāves viņa dibināja kustību, kas cīnījās par precētu sieviešu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās. Vēlāk viņa piedalījās kaujinieciski noskaņotas kustības dibināšanā. Tās nosaukums bija Sieviešu sociālā un politiskā apvienība. Organizācija kļuvi labi pazīstama, tās dalībnieces tika nodēvētas par sufražistēm jeb sievietēm, kas cīnās par vēlēšanu tiesību iegūšanu. Arī Emelīnes meita aktīvi iesaistījās šajā kustībā.

Cīņa par balsstiesībām nebūt nebija mierīga. Viena no kustības dalībniecēm, Emīlija Deivisone, gāja bojā protesta laikā 1913. gadā. Pati Emelīne tika vairākkārt arestēta. Iestājoties par saviem mērķiem, viņa pieteica arī badastreiku. Tas beidzās ar piespiedu barošanu. 1913. gadā arestētās kustības dalībnieces uzsāka badastreiku vilni. Tika pieņemts jauns likums, kas paredzēja ieslodzītās atbrīvot līdz brīdim, kad viņu veselība uzlabojās un spēki atjaunojās. Tad viņas atkal arestēja.

Cīņa par sieviešu tiesībām aprāvās 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam. Tai laikā Emelīne veltīja savus spēkus un enerģiju, lai palīdzētu aizstāvēt valsti. Viņa aicināja sievietes uzņemties darbus rūpnīcās, lai vīrieši varētu karot frontē un viņām būtu valsts, kurā balsot. 1918. gadā Lielbritānijā pieņēma likumu, kas ļāva vēlēšanās piedalīties sievietēm, kas sasniegušas 30 gadu vecumu. Emelīne mira 1928. gadā neilgi pēc tam, kad sievietēm bija piešķirtas tādas pašas balsstiesības kā vīriešiem.

Aspazija ir viena no zināmākajām personībām Latvijas vēsturē. Rakstniece un politiķe dzimusi 1865. gada 16. martā Zemgalē. Aspazijas pilnais vārds ir bijis Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, bet vēlāk – Elza Pliekšāne. Rakstīšanai Aspazija pievērsusies diezgan agri – pirmos dzejoļus viņa sarakstīja jau 14 gadu vecumā. Aspazijas pirmā laulība bija neveiksmīga. Pēc tās izjukšanas un vecāku bankrota Aspazija pārcēlās uz Rīgu, lai sevi nodrošinātu.

Dzīve Rīgā bija veiksmīga. Aspazija ne tikai spēja sevi nodrošināt, bet gadsimtu mijā viņa bija pazīstama un atzīta dramaturģe. Viņas luga "Sidraba šķidrauts" tika uztverts kā simbols aicinājumam uz revolūciju un latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām. Jau 1904. gadā tika izdots viņas darbu krājums, kura apjoms bija 700 lapaspuses.

Pēc atgriešanās Latvijā Aspazija turpināja savu sabiedrisko un politisko darbību. Viņa tika ievēlēta Satversmes sapulcē un aktīvi cīnījās par sieviešu tiesībām. Arī mūsdienās viņu pazīst ne tikai kā dzejnieci, bet arī feministi un sieviešu tiesību aktīvisti. Viņas darbi joprojām tiek aktīvi pētīti, par tiem interesējas gan literatūras, gan kultūras, gan feminisma pētnieki.

Pētniece Ausma Cimdiņa grāmatas "Aspazija un mūsdienas: dzimums, nācija, radošie izaicinājumi" ievadā par Aspaziju raksta: "Sākotnēji Aspazija latviešu rakstniecības vēsturē ir pozicionēta saistībā ar to saukto "sieviešu jautājumu" un Jauno strāvu – marksistiskās sociālās un kultūras filozofijas recepciju Latvijā. Tuvāk mūsdienām, feminisma literatūras un kultūras teoriju iespaidā viņa ir kronēta par feminisma ideju ciltsmāti Latvijā un vienlaikus spilgtu femīnās diferences iemiesojumu dzīvē un literatūrā […]"

Aspazija mirusi 1943. gada 5. novembrī.

Aspazijas laikabiedre un arī draudzene Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina) ir dzimusi 1876. gada 13. oktobrī. Viņas tēvs bija tirgotājs, kas kļuva bagāts, kļūstot par namu īpašnieku un izīrētāju. Ivande dzimusi Vidzemē. Viņas ģimene pārcēlās uz Rīgu 1897. gadā. Mamma bija mājsaimniece. Ģimenē pavisam bija seši bērni, bet tikai trīs meitas izdzīvoja.

Ivande ieguva labu izglītību un kļuva par rakstnieci. Viņa ir apceļojusi Kaukāzu un pāris gadus pavadījusi Šveicē un Vācijā, kur studējusi filozofiju un vēsturi. Šajā laikā viņa apguvusi arī vairākas valodas. Ivande prata ne vien latviešu, bet arī vācu, krievu, latīņu, franču, angļu un itāļu valodas. Pēc kāzām ar Fēliksu Lūkinu viņa pārcēlās uz Rīgu. Ģimenē piedzima trīs bērni.

1910. gadā Ivande, atstājot vīru un bērnus Latvijā, devās uz Franciju studēt žurnālistiku. Studējot Francijā, viņa daudz ceļoja pa valsti un apmeklēja arī Šveici, kur viesojās pie Aspazijas un Raiņa. Ceļojumu laikā viņa uzrakstīja savu pirmo romānu "Iedzimtais grēks", kas ieguva plašu ievērību, jo kritizēja tā laika laulības iekārtu un meklēja jaunus ceļus dzimumdzīves ētikā.

Pirmā pasaules kara gadus viņa pavadīja tagadējā Sanktpēterburgā, Maskavā un Krimā. Latvijā atgriezās 1917. gadā. Viņa piedalījās Latviešu Sieviešu asociācijas dibināšanā, kā arī organizēja tā saukto "Zelta fondu", kur sievietes ziedoja savas ģimenes dārglietas. Viņa turpināja rakstīt un strādāja Ārlietu ministrijā. Viņa savos darbos runāja par jaunām vēsmām ģimenes dzīvē un mīlestībā.

Jau rakstījām, ka Ivande cieta no dzirdes traucējumiem. Jau 1911. gada 21. janvārī viņa izmisusi rakstīja Aspazijai: "Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu." Dzirdes problēmu dēļ viņa arī baidījusies publiski uzstāties, bet sabiedriskās darbības dēļ sasparojusies. Savā dienasgrāmatā 1919. gada 30. decembrī viņa rakstījusi: "Noticis neticamais: es šodien runāju pilsētas vēlētāju sapulcē. Kā nu sievietes var palikt nomalē – es gāju. Izrunājamies pilnīgi brīvi, lai gan tikai vienu daļu no tā, kas bij' iepriekš padomā. Nu es zinu, ka varu arī runāt, ne vien rakstīt. Kas man arī viss nav jādara!"

Pēc tam, kad Ivande pārcieta smadzeņu trieku 1921. gadā, viņa pārstāja rakstīt, kā arī piedalīties sabiedriskajā dzīvē. 1941. gada Ziemassvētku vakarā Ivande Kaija devās uz baznīcu, bet, pārejot ielu, smagi cieta satiksmes nelaimes gadījumā. Nemaņā viņa tika nogādāta 1. slimnīcā, kur 1942. gada 2. janvārī nomira.

Rakstā izmantoti materiāli no BBC, "Independent", "Biography" un grāmatām "Aspazija un mūsdienas: dzimums, nācija, radošie izaicinājumi", "The Struggle for Female Suffrage in Europe: Voting to Become Citizens", "An Encyclopedia of Continental Women Writers" un "A Biographical Dictionary of Women's Movements and Feminisms Central, Eastern, and South Eastern Europe, 19th and 20th Centuries"