Lauris Liberts par to, kā garlaicība Latvijā lika pamatu panākumiem pasaulē  (15)

Par to, kā viņš pie šāda lēmuma nonācis un kā izvērtusies dzīve Amerikā, viņš stāsta grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas izdota ar "Baltic International Bank" atbalstu.

"Savu stāstu sākšu ar relatīvi nesenu pagātni – laiku, kad mans Latvijā zināmākais projekts – portāls "draugiem.lv" – bija pašā ietekmes zenītā. Tas bija aptuveni 2010. gads, kad ar sievu Ingu īrētajā mājā Saulkrastos sēdējām ārā, skatījāmies uz priežu mežu un runājāmies. Mums bija materiāli ļoti labi nodrošināta dzīve. "Draugiem" grupas uzņēmumiem nebija nepieciešams veltīt daudz mana laika un enerģijas, jo tos jau vadīja algoti darbinieki.

Tā kā tobrīd visi uzņēmumi jau bija ļoti patstāvīgi, man sāka kļūt garlaicīgi. Iztēlojāmies savu dzīvi nākotnē – labi, varam būvēt māju, pirkt jaunu mašīnu, un te nu mēs esam – kas tālāk? Šķita pārāk paredzami. Šādā brīdī redzēju divas izvēles – turpināt garlaicīgo dzīvi Latvijā vai atkal mesties iekšā nezināmajā un izdzīvot to adrenalīna devu, kas bija "draugiem.lv" pirmsākumos.

Sākumā mēs pārvācāmies tikai uz laiku – paņēmām studenta vīzu un nolēmām padzīvot trīs mēnešus, lai, pirmkārt, ļautu sev iejusties un, otrkārt, lai mums būtu, ar ko nodarboties, un nebūtu tā, ka, no rītiem pamostoties, nezinām, ko darīt. Pirms braukšanas tieši biju lasījis par to, kas vajadzīgs, lai pārceļoties visātrāk iejustos vidē. Skola ir laba izvēle. Tā nozīmē rutīnu, pienākumus.

Lai gan rutīna latviešiem ir ar negatīvu pieskaņu, bet būtībā tā nozīmē dienas ritmu. Nolēmām, ka trīs mēnešus iesim uz skolu. Man toreiz bija 34 gadi, Ingai mazliet mazāk, skolu it kā sen bijām pabeiguši, bet atkal nonācām skolas solā kopā ar bariņu no Brazīlijas, no kuriem jaunākajam bija 17 gadu, bariņu no Saūda Arābijas, kurā bija arī princis, un tā mēs visi mācījāmies.

Pēc trim mēnešiem mēs nolēmām pārcelties pavisam. Atbraucām uz Latviju, dabūjām investoru vīzas, kuru nosacījums ir divu gadu laikā izveidot biznesu, lai mēs varētu palikt Amerikā. Izveidot biznesu nozīmē radīt uzņēmumu ar vismaz pāris tūkstošiem ieņēmumu un pieciem darbiniekiem. Tā sākās mūsu ceļš ar ideju eksperimentiem.

Kad līdz vīzas beigām bija atlikuši septiņi mēneši, mēs izdomājām radīt iedvesmojošus plakātus "Startup Vitamins", jo bieži lasu blogus un reizēm redzu kodolīgus teicienus, ko teikuši uzņēmēji un kas, manuprāt, varētu būt interesanti citiem uzņēmējiem. Tā mēs sākām drukāt plakātus.

Pirmais mazais pārbaudījums bija tāds. Aizgāju uz tuvāko drukātavu un palūdzu nodrukāt pirmos plakātus. Samaksāju 80 dolārus, kas ir nejēdzīgi dārgi. Pēc šīs pieredzes bez jebkādām iepriekšējām zināšanām nopirku lielu drukāšanas printeri. Uztaisījām plakātus pareizajos formātos, atradu iespēju izdrukāt loģistikas etiķetes, sameklēju iepakojumu, un sākām drukāt. Es biju drukātājs, Inga – pakotāja, un tā mūsu mazā impērija sāka augt. Uzreiz sajutām, ka šī lieta iet. Jau no pirmās dienas bez jebkādas reklāmas plakātus sāka pirkt.

Relatīvi īsā laikā mūsu ieņēmumi sasniedza 20–25 tūkstošus mēnesī. Tad sākām domāt: ja jau mēs nevarējām atrast piegādātājkompāniju, kas mums ražotu plakātus, tad varbūt mēs paši varam kļūt par šo piegādātājkompāniju. Un tā radās uzņēmums "Printful".

Biju apmēram desmit gadu vecs un piedalījos sporta sacensībās Rīgas sporta manēžā. Tur viesojās amerikāņi, ko redzēju no attāluma. Man šķita, ka viņi ir kā citplanētieši. No citas pasaules. Tik spēcīgas sajūtas bija redzēt šos no padomju cilvēku izpausmēm visai atšķirīgos ļaudis. Un tad, kad es 20 gadu vecumā strādāju par oficiantu Ņujorkā, nekad nevarēju iedomāties, ka kādreiz pats ņemšu darbā amerikāņus. Šo pirmo manis pieņemto amerikāni gan nācās atlaist, jo sadarbība nesanāca.

Kad sākām "Printful" un "Startup Vitamins", mēnesi pirms izbraukšanas uz Latviju, lai pagarinātu vīzu, mēs noīrējām pirmo biroju un pieņēmām darbā Petro, gados jaunu filipīniešu izcelsmes amerikāni. Kad viņš pirmo reizi palika ražotnē, lai rullētu plakātus un tos nosūtītu, es ar gandarījumu domāju: jā, cik labi, darbi rit uz priekšu, jo mums tagad ir Petro, kurš visu dara. Tā bija lieliska sajūta. Un mēs ar Ingu varējām uzelpot un sākt darīt ko citu. Tāds bija "Printful" sākums.

Mūsu bizness uzreiz aizgāja – bija klienti, bija pasūtījumi. Tad mēs iegādājāmies cepuru mašīnu, un tad jau drīz vien apdrukājām cepures, T-kreklus, plakātus. Šobrīd Amerikā "Printful" strādā 250, Latvijā – 100 darbinieku, tas nozīmē, ka kopā mums drīz būs 400 darbinieku. Pēdējos mēnešos mūsu apgrozījums ir dubultojies, un esam paredzējuši pieņemt vēl 100 darbinieku. Amerikā esmu jau septiņus gadus.

Atzīstos, ka "Printful" izaugsmes ātrums ir pārsniedzis manas pārdrošākās cerības. Man ir "Excel" tabula, kurā pirms četriem gadiem ierakstīju "Printful" izaugsmes mērķus, un tur paredzētais apgrozījums pirmajā gadā bija divi miljoni, pēc tam – četri, tad – astoņi. Man šķita, ka četru gadu laikā mēs varētu sasniegt desmit miljonu apgrozījumu. Tagad ir piecreiz vairāk. Tā ka esmu nošāvis greizi ar aprēķiniem. Bet šoreiz patīkami."

Pilno versiju lasi grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā"! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā "Fabula".