One Wolf darinājumi - 2
Foto: Privātais arhīvs

Agnese Narņicka 11 gadus studējusi lietas, kas saistītas ar modes pasauli, līdz sapratusi – vairs nav, kur atkāpties. Jārada kaut kas savs. To viņa arī izdarīja, radot zīmolu "One Wolf", kas izceļas ar "unisex" apģērbiem, piemērotiem kā sievietēm, tā vīriešiem. Par savu ceļu modes pasaulē stāsta pati Agnese.

Jau no agras bērnības Agnesi saistīja māksla, dizains un dažādie tā izpausmes veidi, bet tieši pamatskolas noslēgumā viņai izveidojās interese pret apģērbu dizainu, kas organiski pārtapa vairākos zīmīgos lēmumos un karjeras izveidē. Vispirms Agnese iestājās Rīgas Lietišķās mākslas koledžā (šobrīd Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), bet pēc tam gan bakalaura, gan maģistra grādu ieguva Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), kopā iezīmējot 11 gadu periodu modes izzināšanā.

"Par zīmolu domāju, jau mācoties LMA. Kad, maģistrantūrā studējot, aizbraucu uz Milānu "Erasmus" studentu apmaiņas programmā, sapratu, ka man nav citu variantu. Ja es gribu šajā jomā izpausties un strādāt, man ir jātaisa savs zīmols. Un, ja es gribu palikt Latvijā un strādāt modes jomā, man nekas cits neatliek, kā radīt kaut ko savu," teic Agnese. Viņa gan stāsta – iespēju Milānā ir daudz, arī estētiski tuvu zīmolu, kurā strādāt un izpausties, viņa tur būtu atradusi, tomēr Latvijā viņa šādu iespēju nesaredzēja, tāpēc ķērās pie savu plānu kaldināšanas un darbiem.

2009. gadā Agnese kopā ar māsu Sarmīti Mickeviču dibināja savu uzņēmumu, un 2012. gadā saules gaismu ieraudzīja arī pats zīmols "One Wolf". Apģērbu zīmola "odziņa" ir "unisex" tipa apģērbi, kas vienlīdz labi piemēroti kā sievietēm, tā vīriešiem.

Agnese lepojas gan ar savu darbnīciņu, kur realizēt idejas, gan studiju, kurā interesenti var aplūkot zīmola darinājumus. Tāpat jāizceļ arī sadarbība ar veikaliem gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Lielu prieku viņai sagādā arī piedalīšanās kvalitatīvos konkursos, piemēram, Jēras fotogrāfijas un modes konkursā, kur jau tikšana finālā šķita pietiekami liela uzvara.

Foto: Privātais arhīvs

Vaicāta, vai Latvijā ir viegli kļūt pamanītam, Agnese teic: "Man liekas, ka jā. Cita lieta – ilgtermiņā. Arī tas, vai mēs runājam par labo vai slikto slavu. Bet būt pamanītam – es domāju, ka to izdarīt ir viegli. Salīdzinot, kā bija toreiz un ir tagad, jāsaka, ka tagad ir vieglāk. Ir arī, kam paprasīt padomu, jo tajā mirklī, kad mēs sākām, tā īsti nebija. Varbūt tad šai jomai vēl tik daudz neticēja," tā Agnese, skaidrojot, ka arī iespēju agrāk bija krietni mazāk.

Bet kā ar ārzemēm? "Iekarot eksporta tirgus ir grūti. Tas ir tiešām liels izaicinājums. Ir skaidrs, ka katrā valstī ir daudz ļoti labu zīmolu, viņi visi modes nedēļas laikā dodas uz "šovrūmiem" un gatavojas. Piedāvājums ir ārkārtīgi iespaidīgs. Netrūkst tādu, kuri grib sevi prezentēt. Tur tiešām jūt konkurenci. Ir jāspēj pārliecināt. Tas ir lielais izaicinājums."

Man noteikti tas ir kas vairāk nekā tikai apģērbs. Lai arī ir būtiski, lai tas ir valkājams un praktisks, man ir arī svarīgi, lai katrai kolekcijai ir stāsts ar pievienoto vērtību.
Agnese Narņicka

Protams, ne vienmēr viss ir gājis kā smērēts un sava veida ugunskristības arī ir nācies piedzīvot. Piemēram, Agnese un komanda vienmēr savus izejmateriālus pasūta pie pārbaudītiem pārdevējiem. Arī rāvējslēdzēji, kuri allaž tiek pasūtīti pie itāļu ražotāja, nekad nebija likuši vilties. Tomēr tieši reizē, kad bijis jāizpilda vareni liels pasūtījums no ASV, kaut kas nogājis greizi, un tikai tad, kad rāvējslēdzēji jau rotājuši apģērbus, komanda atskārtusi, ka tie kādas sīkas ķibeles dēļ perfekti nedarbojas. Par laimi, pasūtījums vēl nebija izsūtīts, tomēr liela bija skāde, katru brāķēto rāvējslēdzēju pāršujot. Tas vēlreiz apliecināja to, ka saņemtos materiālus nepieciešams rūpīgi pārbaudīt un arī rūpīgi jāatlasa piegādātāji, jo kvalitātei jāpievērš īpaši liela uzmanība. Arī šis bija stāsts ar laimīgām beigām, tomēr situāciju, kad tiek kutināti nervi, netrūkstot. Taču, lai arī kā nebūtu, Agnese cenšas pret šādām situācijām izturēties vēsu prātu un netaisīt lielu drāmu, kā pati teic.

Viņa stāsta, ka agrāk nav pratusi arī atpūsties un atslēgties no visiem pienākumiem, tomēr tagad viss iekārtojies nedaudz citādi. "Tas nebija ar pieredzi un darbu, bet ar to brīdi, kad man piedzima bērni. Laikam pa plauktiņiem sakārtojas prioritātes. Tagad, ja man vajag, es tiešām varu atslēgties. Es visu cenšos kaut kā vieglāk uztvert!"

Foto: Kristīne Krauze Slucka

Šobrīd Agneses dienas paiet, strādājot pie pavasara/vasaras kolekcijas ražošanas un arī gatavojoties Rīgas modes nedēļai, kas norisināsies marta otrajā pusē, un kurā būs iespēja apskatīt jau nākamo rudens/ziemas kolekciju. Agnese stāsta, ka no šīs kolekcijas varēs sagaidīt nedaudz vairāk krāsu tieši akcentos un, kā allaž, arī ierasto džinsu. Radot šos apģērbus, Agnese daudz domājusi par bērnību, desmitgadi starp Y un X paaudzi, mūziku un subkultūrām.

"Ikviens, kas dzimis laikā no 1977. līdz 1985. gadam pieder īpašai paaudzei, ko mūsdienās dēvē par "Xennials". Viņu dzimšanas gads ir starp divām lielām paaudzēm. Tie ir cilvēki, kuriem bija jāpārvar atšķirība starp analogo bērnību un digitālo pieaugušo vecumu. Šī cilvēku grupa joprojām dzīvo ar vienu kāju X paaudzē un otru paaudzē Y. Viņi nezināja, kas ir mobilie telefoni, viņi saviem draugiem rakstīja vēstules un sūtīja tās pa pastu. Un to arī es darīju bērnībā. Viņi piedzīvoja pirmos peidžerus, mobilos telefonus un citas pārmaiņas. Viņi zina, ko nozīmē bērnība bez šīm lietām un pēc tam – ar. Sākot domāt par šo laiku, es sapratu, ka viena lieta ir, kā šo posmu piedzīvoja Amerikā, bet otra – Latvijā. Mums tie bija padomju laiki, mēs ne tikai saskārāmies ar to, bet arī ar deficītu. Tieši šis laika periods ir mana iedvesma."

Runājot par darinātajiem apģērbiem kopumā, Agnese teic: "Man vispār ir svarīgi, lai tā nav kārtējā pavasara/vasaras vai rudens/ziemas kolekcija, izrādot galvenās tendences. Man noteikti tas ir kas vairāk nekā tikai apģērbs. Lai arī ir būtiski, lai tas ir valkājams un praktisks, man ir arī svarīgi, lai katrai kolekcijai ir stāsts ar pievienoto vērtību."

Sarunas izskaņā, aizrunājoties par modi, Agnese skaidro: "Mode ir kā cilvēces spogulis. Ja mēs skatāmies kāda laika filmu, tieši pēc apģērba mēs, visticamāk, varam pateikt, kas tas ir par laika posmu. Bieži vien tas arī definē tā laika estētiku, labklājību, ekonomiku, sociālo slāni. Vai tas ir pēckara laiks, vai tie ir ziedu laiki. Mūsdienās tas gan ir mazāk. Lai arī mode atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, tā ir nojaukusi savas robežas starp sociālajiem slāņiem. Ja agrāk miljonāram bija noteikts statuss un viņš ģērbās citādi nekā cilvēks, kas saņem minimālo algu, mūsdienās varbūt tieši miljonārs ģērbsies visvienkāršākajās kediņās un baltā T-krekliņā.

Citreiz man liekas, ka, lai kaut ko paveiktu, esot nelielam, jādara kaut kas kardināli pretējs, nevis jāmēģina visu darīt pēc parauga.
Agnese Narņicka

Mode ir ārkārtīgi mainīga. Tagad modē ir teju viss. Ja agrāk tendences bija pamatīgākas un bija ilgtermiņā stabilas, tad šobrīd pasniegšanas veidi ir ļoti dažādi un tieši cilvēki veido modi. Mode ir nenormāli liela industrija. Tas ir bizness. Lielās kompānijas, kam ar to izdodas arī labi nopelnīt, kaut kādā mērā arī diktē modes kalendāru un to, kā visam jānotiek. Citreiz man liekas, ka, lai kaut ko paveiktu, esot nelielam, jādara kaut kas kardināli pretējs, nevis jāmēģina visu darīt pēc parauga."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!