Panākumu pamatā darbs un turēšanās pie sistēmas. Mūziķa Denisa Paškeviča stāsts

Kas jādara, lai gūtu panākumus mūzikā? Kāds bija paša Denisa ceļa sākums? Kā mūziķa ceļš uz panākumiem atšķiras no uzņēmēju stāstiem, viņš stāsta grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas izdota ar "Baltic International Bank" atbalstu.

"Mūzika ir mans dzīves aicinājums. Es par to esmu simtprocentīgi pārliecināts. Ja man nav koncertu un uzstāšanos, es nīkstu, es nevaru – man ir izjūta, ka nav dzīves un ierastās dinamikas. Atrašanās mūzikā ir mana dzīve. Tā ir manas sajūtas un mājas. Šajā enerģijā es dzīvoju. Šinī dzīves aicinājumā es patiesi esmu laimīgs!

Tomēr man bija vajadzīgs laiks – 25 gadi, lai iemācītos sevi sistematizēt un sabalansēt savu dzīvi un izpratni par to. Man nācās saprast dzīves mehānismu un pamatlietas, zemes lietas un garīgo dzīvi: kā būt mūziķim, māksliniekam, radošai personai un to visu praktizēt, esot uzņēmējam, un ko ar to iesākt.

Kad biju mazs, man nebija nekādas iekšējās organizācijas, es vienkārši peldēju pa dzīvi tādā kā laimes mākonī. Vējš mani nesa, un es to baudīju. Tas ir skaisti – dzīvot radošā un enerģijas mākonī. Ar laiku man bija nepieciešams izdarīt izvēles, kuru kopumā un sekās dzīvoju šobrīd. Un man ir zināma sistēma, kā lietas notiek un kā tām ir jāvirzās un kādā secībā. Ir pilnīgi skaidrs arī – ja sistēmas nebūtu, es sen jau būtu nogrimis gan kā personība, gan arī kā mūziķis.

Lai pārvaldītu savu mūzikas instrumentu, zināmā brīdī bērnībā sāku turēties pie apmācības sistēmas, kuru ieaudzināja mani skolotāji. Tāpēc bērniem ir labi nodarboties ar mūziku, jo tā rada ne tikai izjūtas, bet arī sniedz sistēmu: kā mācīties, kā plānot savu laiku, saprast savas prioritātes.

To es joprojām mācos un, jāsaka, jo tālāk eju un jo lielākus māksliniekus un personības satieku, jo vairāk redzu, cik sakārtotu dzīvi viņi dzīvo. Jā, tajā ritmā ir atstāta vieta radošumam un lidojumam, bet tas tiek fiksēts. Bez sistēmas nenotiek nekas."

Būt mūziķim nenozīmē būt tikai koncertā uz skatuves. Tas ir komplicēts darbs. Ir kompozīcijas periods, mēģinājumu periods, producēšanas periods, pēcproducēšanas periods, studijas darbs – liels daudzums procesu, ko koncerta apmeklētājs neredz. Katrai detaļai ir vajadzīga uzmanība, un tām ir jābūt sakombinētām tā, lai veidotos mozaīka.

Amerikāņu trompetists Rojs Hārgrovs teicis, ka cilvēki jau redz tikai to mūzikas skaistāko daļu – koncertu. Pirms tam ir pārlidojumi, viesnīcas, mēģinājumi, neēšana, bezmiegs, un tikai tad ir tas "dress-up" – skatuve un viss notiek. Pirms tam ir vesels process, kura rezultāts ir koncerts.

Mana aizraušanās ar mūziku aizsākās, kad biju septiņus gadus vecs. Mācījos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā dažādās reinkarnācijās – sākot ar pianisma pamatiem un beidzot ar flautas klasi.

Mūzikā esmu palicis, pateicoties brīnišķīgiem cilvēkiem. Viens no tiem ir mana skolotāja Lilija Veilande, kas mani, koridorā stāvošu pusaudzi ar nedaudz aplauztiem ragiem, paņēma aiz rokas, uzaicināja klasē un pajautāja, kāpēc esmu tik bēdīgs. Tā sākās saruna. Es izstāstīju viņai savu nelaimi, ka biju sakāvies un salauzis roku.

Šā notikuma dēļ biju zaudējis iespēju veidot pianista karjeru, jo arī mūzikā ir vajadzīgi dabas dotumi un spējas, kas nav savienojamas ar traumām.

Skolotāja man vaicāja, vai es vēlētos spēlēt flautu. Ideja man iepatikās, bija lieliska kompānija, un es sāku to darīt. Ja šīs sarunas nebūtu bijis, iespējams, manis vairs nebūtu mūzikā. Ir svarīgi, ka paši esam vai mums apkārt ir šie cilvēki eņģeļi, kas iedod roku, lai cilvēks varētu iet tālāk. Dažkārt šādā veidā cilvēka dzīvē notiek liktenīgs pagrieziens un sākas jauns dzīvesstāsts...

Manas muzicēšanas pamats un sākums ir akadēmiskā izglītība, kas vēlāk pārauga džeza izglītībā. Paralēli akadēmiskās mūzikas prasmēm vienmēr ir bijusi vēlme improvizēt. Kad mācījos bērnu mūzikas skolā un arī koledžā, mums nebija izglītības iestāžu, kurās būtu bijis iespējams sistemātiski apgūt improvizāciju, tāpēc meklēju dažādu meistaru ierakstus. Būtībā tieši tā tas arī džezā un pasaules mūzikā notiek – tu atrodi meistaru un no viņa mācies. Man joprojām ir mentori – amerikāņu saksofonists Džerijs Bergonzi, tenors, izraēļu saksofonists Boriss Gammers un austriešu saksofonists Karlhaincs Miklins. Protams, ir labi, ja ir arī skola, kas ieliek sistemātiskumu (un beigās vēl arī papīru iedod)."

Domāju, ka tieši tas bija laiks, kas mani aizveda līdz džezam, – sāku to pa īstam iepazīt. Lai gan jāteic, ka īstais pagrieziena punkts manā dzīvē bija agrāk, kad 13 gadu vecumā saksofonists un PSRS laiku ģēnijs Vladimirs Kolpakovs man iedeva magnetofona kaseti ar amerikāņu saksofonista un komponista Džona Koltreina albumu "A Love Supreme" un trompetista Mailsa Deivisa ierakstiem. Šī kasete izmainīja manu dzīvi. Es to klausījos gadu un nonācu līdz apziņai, ka gribu skanēt kā Džons Koltreins. Tā skaņas kopbilde un rezonanse man iedeva jaunu jēgu mūzikai, atdzīvināja to. Es sapratu, ka tā ir mana dzīve, es gribu spēlēt džezu. Tomēr tolaik vēl pat nenojautu, ka savu dzīvi saistīšu tieši ar saksofonu.

Saksofonu sāku spēlēt 1995. gadā, kad jau biju grupas "Time After Time" sastāvā. Biju jau iestājies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur apguvu akadēmiskās mūzikas zināšanas. Bet paralēli nolēmu doties apgūt džeza harmoniju un improvizācijas tehnikas. Devāmies ceļā ar manu tā laika kolēģi un draugu pianistu, komponistu Kārli Lāci. Veiksmīgi nospēlējām iestājeksāmenu Georga Otsa Mūzikas koledžā Igaunijā, Tallinā, un es iestājos Džeza nodaļā.

Uzņemšanas komisija teica, ka flautu pie viņiem man nav vērts mācīties, jo to es pats studentiem varot mācīt. Ja tomēr pats gribot tieši mācīties, nevis pasniegt, tad ir jāņem saksofons. Divreiz man to nevajadzēja teikt – piekritu. Spēlēt saksofonu bija mans sapnis. Mans nākamais skolotājs – igauņu komponists, saksofonists un mentors Villu Veski – man uzreiz iedeva instrumentu, un tā es sāku savu jauno stāstu. Tāds garš stāsts. Lūk, soli pa solim mūzika aizved – tā jau ir tā mūzikas skaistākā puse.

Dzīve kopsummā ir tāda kā mozaīka, kurai ir vajadzīga kopbilde. Var tērēt daudz laika sīkumos vai kādā konkrētā lietā, bet kopbilde ir vajadzīga, lai pati dzīve būtu kopums un lai tajā būtu balanss. Igaunijā es saņēmu tieši to, ko gaidīju, – izglītību. Es vēlējos uzzināt vairāk par džeza harmoniju, solfedžo. Es gribēju būt ne tikai emocionāls spēlētājs, bet arī zināt, prast argumentēt un spēt pierakstīt, lai varētu komponēt. Faktiski – lai varētu darīt to, ko daru šobrīd. Man svarīgi bija iegūt akmeņus, uz kuriem stāvēt, un tos arī ieguvu. Skolā bija laba mācīšanas sistēma, tāpēc zināšanu apguve nāca viegli.

Vēlāk Mūzikas akadēmijā uzsāku dalību studiju apmaiņas programmā "Erasmus". Šķiet, mēs bijām pirmais ešelons, kas devās prom no Latvijas, lai vienu semestri mācītos apmaiņas programmā Holandē Džeza nodaļā. Par to paldies Mūzikas akadēmijai, jo nokļuvu tur, kur man vajadzēja būt.

Labi atceros to dienu, kad Igaunijā apsēdos pretim Villu Veski un stāstīju, ka man ir iespēja braukt studēt uz Holandi, tāpēc studijas Mūzikas koledžā Tallinā ir jāpamet. Viņš atbildēja, lai es nekavējoties dodos projām, nedomājot par sekām un neskatoties ne uz kādiem citiem apstākļiem. Apzinos, ka tā bija pareizā izvēle. Devos uz Holandi, mācījos, iepazinos ar jauniem cilvēkiem un nonācu vēl nebijušās situācijās.

Arī pats cenšos motivēt savus studentus un jaunākos kolēģus. Ja ir iespēja – lai dodas prom, lai iepazīst jaunas situācijas, lai mācās citās skolās! Jā, tas varbūt viņu biznesa kapacitāti nepacels, bet iedos jaunu izpratni par cilvēkiem. Būšanu citās valstīs saskatu arī kā iespēju iepazīties ar citu kultūru mūziķiem. Tas savukārt vēlāk dod iespēju kopā radīt – vai tā būtu muzicēšana dzīvajā vai kāds ieraksts. Ir svarīgi censties plest apziņas universu lielāku – nesēdēt savā mazajā kastītē, mazajā pasaulītē. Pasaule piedāvā milzum daudz iespēju, un tās vajag izmantot."

Pilnu interviju lasi grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā"! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā "Fabula"