'Nolo' dizainere Viktorija Joniene: mode ir nopietna aršana, tajā nav nekā glamūrīga  (1)

– Jūs esat profesionāla dizainere. Vai jau bērnībā sapņojāt par modes pasauli vai tolaik bija citas vēlmes?

Jā, šis kā reiz ir mans gadījums! Sapņoju jau kopš bērnības, cik vien sevi atceros, no mācībām un treniņiem brīvajā laikā es šuvu. Septītajā klasē sāku "apšūt" draudzenes, bet vidusskolā skolas pasākumos rīkoju modes skates. Šim nolūkam tika izmantoti mammas aizkari un audumu krājumi... 13 gadu vecumā saņēmu savu pirmo īsto pasūtījumu. Pati izgudroju un uzšuvu milzīgas mīkstās rotaļlietas Jūrmalas foto ateljē apvienošanai. Strādāju divus mēnešus un tā bija pirmā īstā manis nopelnītā nauda. Pēc tam vēl ilgus gadus Jūrmalā redzēju šos ielu fotogrāfu rekvizītus. Biju ārkārtīgi lepna.

– Kāds bija jūsu profesionālais ceļš? Kā atnāca sapratne par to, ko vēlaties dzīvē darīt, kur guvāt nepieciešamās zināšanas?

Profesijas pamatus apguvu praksē. Mana tante padomju gados vadīja eksperimentālo šūšanas cehu Jūrmalā. Cehā tika darināti tērpi estrādes māksliniekiem un Jūrmalas varietē, tāpat tika šūts vissavienības nozīmes zvaigznēm, kā arī tika veidotas kolekcijas un modes skates. Tieši tur es "ganījos" visās skolēnu brīvdienās – palīdzēju un mācījos. Pateicoties tantei, es protu veidot piegrieztnes, šūt un dekorēt praktiski jebkura sarežģītības līmeņa lietas.

Pēc skolas dažus gadus padarbojos kooperatīvos, bizness bija saistīts ar apģērbu izstrādi un ražošanu. Bet pēc tam iestājos Maskavas Tehnoloģiju institūta Mākslas modelēšanas fakultātē, tomēr tas nebija ilgi. Sabruka Padomju Savienība, bija jāatgriežas mājās.

Gadu studēju praktisko psiholoģiju, bet diplomu galu galā ieguvu ekonomikā. Pēc izglītības esmu ekonomiste.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem darbojos biznesā, kas nekādi nav saistīts ar modi. Tajā laikā bija ne līdz tam. Tolaik šuvu tikai sev un meitai. Bet deviņdesmito beigās dzīve mani atgrieza pie modes. Kopā ar vīru atvērām vīriešu un sieviešu apgērbu veikalus. Ilgus gadus nodarbojāmies ar "fashion retail" – šajā sfērā man ir milzu pieredze.

14 gadus tirgojot svešu produkciju, prātā ienāca doma, sak, varbūt jāpamēģina pašai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas bija sen izlolots, bet nerealizēts sapnis.

Nolēmusi veidot savu sieviešu apģērbu zīmolu, braucu uz Londonu mācīties – uz "Saint Martins". Pabeidzu vairākus specializētos intensīvos dizaina un sava modes zīmola veidošanas kursus, atgriezos un ķēros pie darba.

– Cik svarīgi dizainerim ir mācīties? Un – ko mācīties? Citās profesijās taču ir arī speciālisti bez speciālās izglītības. Cik svarīga ir izglītība dizainerim, bet varbūt pietiek tikai ar talantu un darba spējām?

Uz šo jautājumu man nav atbildes. No vienas puses – ja esi jauns, talantīgs un ļoti vēlies kļūt par modes dizaineri, ir jāmācās – tas dod brīnišķīgu pieredzi un zināšanas, iemāca attīstīties un izmantot savu radošumu, kā arī izveidot vērtīgu kontaktu loku. Tomēr mūsdienās pat ļoti prestižas dizaineru skolas diploms nedod nekādas garantijas tam, ka industrijā tevi gaidīs kā darbinieku.

Pēdējos gados pasaulē ir nopietna modes dizaineru pārprodukcija – statistika rāda, ka tikai 10 procenti absolventu atrod darbu savā specialitāte. Bet tie, kuriem izdodas izcīnīt interna vietu labos modes namos, pēc tam gadiem ilgi tiek ekspluatēti bez maksas 12 stundas dienā – bez jebkādām nākotnes perspektīvām. Sava zīmola izveidošanai nepieciešamas ļoti nopietnas investīcijas, kas iespējams vien retajiem.

Tajā pašā laikā modes pasaulē ir ļoti daudz veiksmīgu un slavenu dizaineru, kuriem nav speciālā izglītība, – Raf Simons, Hedi Sliman, Michael Kors, Rei Kawakubo, Miuccia Prada utt. Vēl jo vairāk – vadošo modes namu dibinātāji a priori arī bija bez specializētās izglītības mūsdienu izpratnē. Viņi visi mācījās praksē, darba procesā, pārņemot citu zināšanas un iemaņas.

Ikviens modē nonāk pa savu ceļu, tomēr neapšaubāmi ir kas tāds, kas visus vieno – acīmredzams talants, mērķtiecība, zvērīgas darba spējas un gatavība daudz ziedot sapņa vārdā. Tā ir nopietna aršana, kurā nav nekā glamūrīga.

– Kad un kā radās zīmols "Nolo"?

Es vienmēr esmu gribējusi nevis vienkārši kļūt par dizaineri, bet radīt pilnvērtīgu apģērbu zīmolu ar vertikālo biznesa struktūru, kurā ietilptu visi posmi – no ražošanas līdz tirdzniecībai. Esmu pārliecināta, ka ražošana ir visgodīgākais uzņēmējdarbības veids, turklāt viens no retajiem, kas rada reālu pievienoto vērtību. Tādēļ, labi visu izsverot, apdomājot un aprēķinot, 2012. gadā mēs sākām nomāt ražošanas telpas, iegādājāmies tehniku, izveidojām profesionālu komandu un pēc trīs mēnešu darba jau varējām atvērt pirmo veikalu.

Toreiz es vienkārši metos atvarā ar galvu pa priekšu. Vēlāk esmu daudz domājusi – ja zinātu, ka būs tik grūti, vai es to darītu? Iespējams, ka nē.

– Kad tika izveidota jūsu pirmā kolekcija un kam tā bija veltīta?

Pirmā kolekcija bija 2012. gada vasarā. Tad arī atvērām pirmo "Nolo" veikalu Barona ielā. Es nekad neesmu savas kolekcijas veltījusi kādam. Visas tās "iedvesmas un veltījumi" lielā mērā ir plaši izplatīts romantisks mīts par mūsu profesiju.

Kolekcijas veidošana ir nopietns, sarežģīts darbs, kam ir mazs sakars ar mūzas atlidošanu. Vairāk palīdz plānošana, prognozes, statistika, analītika, aprēķini utt. Veidojot apģērbu, es domāju par sievieti, kas to valkās, – kas viņa ir, kā dzīvo, ko dara, kas viņai patīk un kas nepatīk?

– Citās intervijās jūs esat teikusi, ka radāt apģērbu sievietei, kas vēlas būt īpaša un nebaidās no drosmīgiem eksperimentiem. Kādēļ tieši tāda sieviete?

Tirgū ir ļoti daudz vienveidīgu, vienādu apģērbu jebkurai gaumei un maciņam. Esmu apģērbu tirgotāja ar ilggadēju stāžu un zinu, cik grūti ir atrast kaut ko īpašu un interesantu, kas neprasa Nikaragvas gada budžetu. Turklāt, kā saka, es pārzinu drēbi. Labāk darīt to, ko labi jūti un saproti. Dumpīgums un brīvdomība man ir ļoti tuvi, reizēm varu uzvesties huligāniski gan dzīvē, gan modē (cenšos to darīt, nekaitējot apkārtējiem).

– Būt dizainerim Latvijā, radīt ko savu, iekarot vietu modes pasaulē – cik sarežģīti tas ir, ar kādiem šķēršļiem jāsastopas un kā izdodas ar tiem tikt galā?

Latvijā viss ir sarežģīti. Mazs tirgus, zema pirktspēja, nelabvēlīga vide, valsts nevis atbalsta, bet traucē, konkurence ir milzīga – tā varētu uzskaitīt ilgi un daudz. Visi, kas šeit kaut ko rada, ir īsti varoņi. Dizaineri nav izņēmums. Un, protams, lielākā daļa ražotāju orientējas uz ārējo tirgu, citādi izdzīvot nav iespējams. Grūtību pārvarēšana ir ar mainīgām sekmēm, tomēr recepte allaž ir viena – strādāt vairāk, gulēt mazāk.

– Kas ir galvenais, kas "Nolo" atšķir no citiem zīmoliem?

Gadu gaitā esam izveidojuši savu īpašo un atpazīstamo stilu, kuram ir daudz piekritēju – tagad arī ārpus Latvijas. Tas ir ironisks, nedaudz ekstravagants, bet reizēm pat skarbs. Tajā pašā laikā apģērbs ir ļoti ērts, kvalitatīvs un – kas nav mazsvarīgi – visnotaļ pieejams cenas ziņā. Pircēji bieži izvēlas "Nolo" kā demokrātiskāku alternatīvu pirmā ešelona zīmoliem, kuru cenas ir tūkstošos.

– Ar kādiem sasniegumiem šobrīd var lepoties "Nolo"?

Man nepatīk lielīties. Mēs vienkārši cenšamies nestāvēt uz vietas – augam un attīstāmies iespēju robežās. Nesen atvērām "shop in shop" vienā no labākajiem Baltijas tirdzniecības cenriem "Kaubamaja". Trešo sezonu veiksmīgi sadarbojamies ar prestižu showroom Milānā, pateicoties tam, esam nopietni paplašinājuši savu vairumpircēju ģeogrāfiju. Esam arī "Bosco Di Ciliegi" Maskavā. Pārstartējām savu interneta veikalu "Nolofashion.com". Mans īpašais lepnums – divkārtējais "Gada dizainera" tituls!

– Kur šobrīd var iegādāties "Nolo" apģērbus?

Rīgā ir divi veikali – "Spicē" un "Galerija Centrs", Tallinā – "Kaubamaja", vēl ir interneta veikals un vairāk nekā 60 veikalu visā pasaulē, ieskaitot Honkongu, Singapūru, Milānu, Venēciju utt.

– Tuvākās nākotnes plāni (neskaitot Rīgas modes nedēļu) un daudz globālākas idejas?

Plānojam turpināt ekspansiju ārvalstu tirgos un aktīvi attīstīt tirdzniecību internetā. Ir arī citas idejas, bet tās pagaidām nevēlos izpaust.

– Jūs ceļojat, dažādās pilsētās redzat dažādus cilvēkus. Kā, jūsuprāt, ģērbjas Latvijas iedzīvotāji? Kādas krāsas izvēlas, kādu stilu, vai ir kas īpašs, kas mūs raksturo?

Lielākoties Latvijas iedzīvotāji ģērbjas konservatīvi un garlaicīgi. Jo īpaši – vīrieši un cilvēki gados. No globālajām tencencēm mēs atpaliekam par vismaz pieciem, ja ne pat vairāk, gadiem. Tā paaudze, kas dzimusi pirms Atmodas, nekādi nevar tikt vaļā no padomju domāšanas. Sievietes pēc 30 par visām varītēm cenšas noslēpt visu skaisto – ceļgalus, rokas, kaklu, plecus. Apģērba izvēlē vairums Latvijas dāmu vadās pēc kompleksiem, iekšējās spriedzes un principa "ko citi par mani padomās".

Iecienītākās krāsas, kā rāda statistika, ir pelēkā, melnā, tumši zilā un bēša. Protams, ir drosmīgi un spilgti izņēmumi un to nav maz.

Ceru, ka situācija pakāpeniski uzlabosies un mūsu brīnišķīgās sievietes sāks ģērbties sev, mīlēs un pieņems sevi savā dabiskajā skaistumā neatkarīgi no vecuma.

– Kurā pilsētā esat redzējusi visvairāk stilīgu ļaužu?

Šaubos, vai varēšu izcelt tādu. Katrā lielpilsētā ir vietas un pasākumi, kurps koncentrējas stilīgie un modīgie. Ja runājam par ielām, tad tāda varētu būt Kopenhāgena un Milāna. Parīzē ir stilīgas francūzietes, tomēr tūristu un bēgļu masā viņas sastapt kļūst aizvien grūtāk. Dievinu, kā ģērbjas īstenie londonieši, bet ir jāzina, kur viņus meklēt.

– Stilīgs cilvēks – kāds tas ir? Ne vienmēr starp stilu un zīmolu ir liekama vienādības zīme...

Stilīgs cilvēks ir ar iedzimtu, smalku harmonijas sajūtu. Viņš, iekšējās sajūtas vadīts, pamanās savienot nesavienojamo skaisti. Ne modei, ne zīmoliem ar to nav nekāda sakara. Viņš var ietērpties "second hand" apģērbos un izskatīties kā no Parīzes modes skates.

Esmu droša, to nav iespējams iemācīties – tas vai nu ir, vai nav. Protams, var iemācīties ģērbties "gaumīgi", ievērojot krāsu salikumus, proporcijas un garderobes bāzes elementus. Tomēr tā nekad nebūs īsta stila izjūta. Patiešām stilīgi cilvēki ir ārkārtīgi liels retums. Par reti kuru no man pazīstamajiem rīdziniekiem es varu teikt, ka viņš ir patiešām stilīgs. Bet par to nav jābēdājas! Lai dzīvotu pilnvērtīgi, piesātināti un laimīgi, nebūt nav jābūt stila ikonai!

– Kādu padomu jūs varētu dot tiem, kas lasa šīs rindas? Kādus pamatprincipus jāievēro, lai tēls būtu harmonisks?

Šī ir atsevišķa un plaša tēma, kuru pāris vārdos neizrunāt. Īsumā – es esmu stila padomu un likumu pretiniece. Izvēlos daudzveidību, drosmi un neordinaritāti. Dievinu ekscentriķus uz pilsētas trakos. Lai pasaule ir koša un atšķirīga!

Ja cilvēks savā tēlā jūtas ērti, nekas nav jāmaina. Bet, ja ir sajūta, ka kaut kas jāmaina, iesaku paskatīties stilistu padomus "Youtube" vai arī nepaslinkot un aiziet uz profesionālu stilistu vadītiem kursiem vai semināriem.

– Šobrīd ir noslēgušās modes nedēļas Parīzē, Ņujorkā, Milānā, Londonā. Kura no tām jums šķiet tuvāka un saistošāka? Vai ir kas tāds, ko no nesen publikai atrādītā jūs vēlētos izcelt, kas uzrunāja tieši jūs? Kuras kolekcijas minētajās skatēs radījušas visspilgtākos iespaidus?

Protams, Parīzes modes nedēļa ir visprestižākā un vārdiem un notikumiem bagātākā. Tomēr iespēju robežās sekoju līdzi visām galvenajām skatēm, lai būtu lietas kursā par jaunāko.

Šobrīd visu uzmanība ir piekalta "Gucci" un "Balenciaga" – iepriekšējo sezonu diviem galvenajiem trendseteriem. Daudzos modes namos pašlaik notiek dizaineru rokādes, attiecīgi mainās arī kolekciju stilistika. Tas vienmēr ir interesanti.

Man personīgi imponē pēdējos piecos gados notikusī absoūtā paradigmas maiņa uz podiumiem. Mode pārstāj būt seksistiska attiecībā pret sievieti, aiziet mākslīgā skaistuma kults, uz podiuma parādās reāli cilvēki ar visiem trūkumiem un priekšrocībām. Mode kļūst toleranta un tas ir lieliski!

Tāpat man patīk trendu dzīves cikla pagarināšanās – fasoni, silueti, krāsas, faktūras savu aktualitāti nezaudē trīs, četras sezonas pēc kārtas. Tas ļauj nemainīt garderobi ik sezonu un "fast fashion" vietā izvēlēties daudz kvalitatīvākas lietas.

– Cik gadus "Nolo" piedalās Rīgas modes nedēļā?

Atrādītas 11 kolekcijas, tātad – vairāk nekā piecus gadus.

– Rīgas modes nedēļa zīmolam "Nolo" ir notikums, kuru nedrīkst laist garām. Kādēļ?

Sezonas skates nepieciešamas jebkuram "pieklājīgam" zīmolam. Tā ir punktu salikšana uz "i", sezonas cikla noslēgums un vienlaicīgi arī galvenais mārketinga pasākums. Kādēļ RFW? Pirmkārt, Rīgas modes nedēļa tiek organizēta ļoti augstā profesionālajā līmenī. Otrkārt, atšķirībā no daudzām citām modes nedēļām, RFW dizainerus neatstāj "bez biksēm", dalības maksa ir ļoti adekvāta. Treškārt – šis ir mājas laukums, bet mājās pat sienas palīdz!

– Šogad notiek jau 28. Rīgas modes nedēļa. Kurā no dienām notiks jūsu kolekcijas skate?

Mēs noslēgsim modes nedēļu ar skati 23. martā pulksten 21.

– Tieši pirms gada "Nolo" pārsteidza Rīgas modes nedēļas publiku ar īstu šovu, kas veltīts skolas un studentu tematikai. Vai varat atklāt, kas ir šī gada kolekcijas tēma? Lūdzu, raksturojiet to.

Tēma – "Digital girl". Savā 12. kolekcijā AW’18/19 "Nolo" piedāvā ielūkoties ņirbošo datoru ekrānu otrā pusē un aizceļot ciparu un kodu virtuālajā pasaulē.

Mūsu varones – datorgīki un hakeri, bet pati kolekcija – futūrisma, kiberpanku un 80., 90. gadu (datoru subkultūras veidošanās laika) stilistikas sajaukums.

– Vai mūs šogad gaida neaizmirstams šovs? Vai piesaistītas slavenības?

To es neatklāšu. Nāciet uz skati un paši visu redzēsiet. Bet, ja nav iespējas atnākt, internetā pieejamas brīnišķīgas tiešsaistes translācijas.

– Vai jūs apmeklējat citas Rīgas modes nedēļas skates? Kā izvēlaties, ko skatīties?

Cenšos apmeklēt atklāšanu un Katjas Šehurinas skates. Pārējās esmu ļoti reti. Kā likums, pirms savas skates darba ir tik daudz, ka nesanāk ne paēst, ne pagulēt.

– Katras jaunās kolekcijas skate, tas ir – stress, adrenalīns, sajūsma... Kādas emocijas?

Parasti tas ir milzu stress un slodze visai komandai. Divas nedēļas pirms skates sākas darbs bez miega un atpūtas.

Pati skate, protams, aizrit adrenalīna zīmē. Beksteidžā notiek kaut kas neiedomājams – skriešana, klaigas, juceklis, pārģērbšanās gaismas ātrumā. Un tieši šos brīžus es mīlu vairāk par visu pasaulē!

– Kāds ir nākamais rīts pēc skates? Tukšums, prieks, atelpa, var ķerties pie nākamajiem darbiem... Kā jūs jūtaties un ko darāt pirmajās dienās "pēc"? Vai dodaties ceļojumā, vai paliekat mājās, vai turpināt darbu iepriekšējā ritmā?

Tas ir ļoti atkarīgs no tā, vai esmu apmierināta ar rezultātu. Jebkurā gadījumā ir nogurums un zināma tukšuma sajūta. Tu saproti, ka ir novilkta kārtējā svītra, bet rīt viss jāsāk no jauna. Un nav laika atpūtai.

– Dizainerus daudzi iztēlojas kā cilvēkus ar skaistiem zīmuļiem rokās, kas to vien dara, kā skicē cilvēku siluetus, dzerot kafiju. Kāda patiesībā ir modelētāja ikdiena?

Skices prasa ne vairāk par pieciem procentiem mana darba laika. Pamatā es to daru planšetē – tā ir efektīvāk un ātrāk.

Neskaitot kreatīvo, jāvada uzņēmums, jāorganizē, jākontrolē visi procesi: finanses, statistika, mārketings, klientu pasūtījumi, piegādātāji, veikali, interneta resursi, foto sesijas, tehnoloģijas, paraugu un produkcijas ražošana utt. Garlaicīgi nav.

– Jūsu profesijā ir samērā daudz stresa. Kā jūs tiekat ar to galā? Kas palīdz?

Mana burvju nūjiņa ir sports, mūzika, tuvinieki, zīmēšana, mans suns, palīdz arī vienkārša gulšņāšana ar grāmatu uz terases vai labas filmas noskatīšanās. Ja izdodas izrauties un uz pāris dienām kaut kur aizbraukt – pastaigāt pa izstādēm, galerijām vai vienkārši paklīst pa skaistām vietām, tā ir laime!

– Kā izdodas saplānot dienas un nedēļas tā, lai visu pagūtu? Vai jums ir kāds palīgs, vai visu darāt pati?

Parasti nosaku sev uzdevumus nedēļai, ierakstu tos plānotājā un – uz priekšu! Ar komandu rīkojam sapulces, kurās apspriežam mērķus un uzdevumus noteiktam periodam. Mums ir lieliska komanda. Pavisam "Nolo" projektā darbojas ap 30 cilvēkiem. Bez viņiem es netiktu galā.

– Kādā no iepriekšējām intervijām jūs atklājāt, ka jums ideāla vieta, lai pārslēgtos, iedvesmotos, apkopotu domas un ķertos pie jaunas kolekcijas, ir megapole, kuras enerģiju uzsūcat. Vai jūs negribētu dzīvot tādā megapolē? Kā iedvesmo Rīga? Cik ļoti tā ir jūsu pilsēta?

Tik tiešām enerģētiski vieglāk man ir megapolēs. Dievinu to ritmu un vibrācijas. Es mierīgi varētu dzīvot Londonā vai Ņujorkā. Ja būtu 20 gadus jaunāka, iespējams, tā arī darītu. Bet tagad esmu jau pārāk iesakņojusies un ieaugusi šeit.

Protams, es mīlu Rīgu un Latviju – tā, kā var mīlēt to vietu, kur piedzimi un uzaugi. Tomēr man ļoti nepatīk valstī notiekošie procesi. Kļūst aizvien sarežģītāk šeit pienācīgi dzīvot un strādāt.

– Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?

Pamatā – ar pašizglītošanos: lasu publicistiku un klausos audio lekcijas. Māksla. Pēdējā laikā, tiesa, retāk, jo pietiek ar zīmēšanu darbā.

Vēl man patīk darināt rotas, daudzas no tām vēlāk parādās mūsu skatēs un veikalos.

Pavisam nesen aizrāvos ar golfu – ļoti labs veids, kā izvēdināt galvu.

– Vai pēdējā laikā ir izdevies noskatīties kādu seriālu, kas iepaticies un ko varētu ieteikt citiem?

Visvairāk atmiņā iespiedies "Black Mirror". Cenšos nesākt skatīties jaunus seriālus, žēl laika.

– Jūs esat pirmā sieviete Latvijā, kas oficiāli pieņemta vīriešu motoklubā. Vai jums šobrīd ir motocikls? Vai atklāsiet pavasara sezonu, vai šī aizraušanās jau ir pagātne?

Motociklu pārdevu pirms pāris gadiem. Protams, man ir žēl. Reizēm ļoti alkstu skrieties ar vēju. Savulaik pat motokrosā piedalījos, tomēr pēc pāris nopietniem kritieniem pārtraucu, maz veselu ceļgala saišu palicis.

Bet šosejas motocikli, ar kuriem mēs ar vīru braucām, prasa daudz brīvā laika. Pa pilsētu nepabrauksi – netīri (pat ar ķiveri un aizsargstiklu seja pārklājas ar melnu eļļas plēvīti, par matiem pat nerunāšu) un nedroši. Savukārt ilgi pārbraucieni manā šībrīža grafikā nekādi neierakstās.

– Daudziem ceļš saistās ar mūziku – radio, CD, mp3. Ko klausāties jūs? Kā skan jūsu sirds mūzika?

Radio neklausos. Jau labu laiku izmantoju "Spotify", kas, manuprāt, ir viens no labākajiem izgudrojumiem pēdējā laikā. Man patīk alternatīvā mūzika. Pamatā klausos tematiskās dziesmu izlases. Iecienītākie izpildītāji — "Arcade Fire", "Pond", "Tame Impala", "Coldplay", "Muna", "Florence And the Machine" u.t.t. Atbilstošā noskaņojumā varu klausīties repu. No klasikas – Deivids Bovijs. Dižākais un nepārspējamākais mūsdienu mākslinieks, manuprāt.

– Mamma dizainere – vai bērnam tā ir laime? Mamma visu izstāstīs un paskaidros? Vai tomēr meitai tas traucē, jo mamma vienmēr izvēlēto tērpu vērtē no profesionālā skatupunkta?

Viņa pati ļoti labi ar šiem jautājumiem tiek galā, šobrīd oficiāli ir lielākais "jūtūberis" Latvijā. Filmē daudz, arī par modi. Protams, reizēm jautā pēc padoma, bet reizēm es palīdzu ar video idejām un dodu apģērbu filmēšanai.

– Vai meitai nebija vēlme staigāt jūsu pēdās, vai viņa izvēlējās citu profesiju?

Meita pabeidza universitāti Anglijā, viņas specializācija ir ekonomika, finanses, mārketings, tomēr savu dzīvi viņa plāno saistīt ar video un kino veidošanu. Acīmredzot mūsu ģimenē tas ir asinīs – strādāt ne savā profesijā. Lai gan ekonomikas un mārketinga pamatu zināšana netraucē nevienā dzīves jomā.

Meita, protams, man palīdz iespēju robežās. Tieši viņa izstrādāja un uztur mūsu jaunā internetveikala platformu un interfeisu. Video iepriekšējām un nākamajai skatei arī ir viņas veidoti.

– Ja nebūtu nekādu robežu, tad ko visvairāk gribētu šajā dzīvē?

Esmu hroniska darbaholiķe, tādēļ – ilgu, auglīgu un ļoti veiksmīgu profesionālo dzīvi. Un, protams, lai ģimene vienmēr atbalstītu, būtu laimīga un blakus!