Uzņēmējs Uldis Leiterts par bailēm no 'normālības' un investīcijām, kas varētu mainīt pasauli  (1)

Tā vietā, lai ietu paredzamu ceļu, kas garantē panākumus, viņš devās virzienā, kur izvēles iespējas viņam nebūs liegtas arī nākotnē. Uldis ir pārliecināts, ka investēt ir vērts cilvēkos un tehnoloģijās, kas varētu mainīt pasauli. Par to, kas viņu motivē un kāds ir bijis viņa ceļš uz panākumiem, Uldis stāsta grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas pavisam nesen izdota ar "Baltic International Bank" atbalstu.

Mani motivē bailes no paredzamā un nemainīgā "status quo". Tajā brīdī, kad saprotu, ka zinu, kas notiks pēc gada vai diviem, tad gribas izdarīt kaut ko citādi. Tāds esmu bijis vienmēr. Katru reizi, kad sajūtu paredzamību, manī rodas bailes. Man ir bail no paradumiem, no normālības. Man ir pārliecība, ka turēšanās pie ierastajiem paradumiem ir cieši saistīta ar sava potenciāla neizmantošanu, un man šķiet, ka daudziem cilvēkiem tā ir realitāte, un es negribu būt viens no viņiem.

Savulaik iestājos ļoti labā un prestižā vidusskolā, un man stāstīja, ka pēc tās nākamais solis ir studēt Rīgas Ekonomikas augstskolā un tad jāiet strādāt uz banku, kur es saņemšot ļoti daudz naudas. Vidusskolā iestāties bija grūti. Taču tajā brīdī, kad iedomājos savu dzīvi tik skaistu un paredzamu, es izņēmu dokumentus no šīs skolas un tās vietā izvēlējos mācīties skolā, kas piedāvāja apgūt japāņu valodu.

Pirms pāris gadiem sāku ceļot ar mērķi redzēt pasauli un iepazīties ar cilvēkiem. Gribēju paskatīties, kā citās valstīs tehnoloģiju jomā risina vienas un tās pašas problēmas. Nonācu ASV Sanfrancisko līča reģionā un vienkārši paliku. Šeit, Silīcija ielejā, uz laiku nonāk visi, kuri kaut ko dara tehnoloģiju jomā, un te ir burvīga iespēja satikt visus mūsdienu ģeniālos prātus. Vēsturiski raugoties, pirms daudziem gadiem šajā apvidū bija attīstīta mikroprocesoru un datoru ražošana, turklāt šeit atrodas divas no pasaulē labākajām universitātēm – Bērklija un Stenforda.

Ja tu vēlies izveidot pazīšanās tīklu ar spilgtākajiem nozares cilvēkiem un saprast, kā šī nozare darbojas, tad vislabāk ir kādu laiku pavadīt vietā, kur viss notiek, vietā, kur ir ārkārtīgi daudz ambīciju un zināšanu. Šeit ir iespēja pat nejauši satikt cilvēkus, kuri ir paveikuši ko grandiozu, sākot no kosmosa izpētes un beidzot ar tehnoloģiju izgudrojumiem, ko esam iekļāvuši ikdienā. Šī nejaušība pastāv tikai vienā punktā pasaulē – Silīcija ielejā. Piemēram, pirms pāris mēnešiem satiku šahistu Gariju Kasparovu. Bet vakar, piemēram, man pazīstami juristi rīkoja nelielu pasākumu aptuveni 45 cilvēkiem ar tēju, kafiju, vīnu un sarunām, un ar vienu kungu uz skatuves, un šis kungs, ar ko bija saruna, bija viens no "Tesla" dibinātājiem.

Iespējams, šajā vietā ir kaut kas maģisks. Ja ir iemesls, kāpēc gribi kādu cilvēku satikt, visticamāk, te arī varēsi viņu satikt. Ja šis iemesls ir pietiekami skaidrs, tu vari sarunāt tikšanos uz 25 minūtēm gandrīz ar jebkuru.

Satikt cilvēkus ir ārkārtīgi viegli, bet grūti ir būt interesantam, lai šie cilvēki vēlētos kaut ko darīt kopā ar tevi. Ja tev ir ambīcijas un pārliecība, ka vari darīt kaut ko kopā ar viņiem, iedvesmot viņus, tad paveras daudz lielisku iespēju. Tāpēc es palīdzu jauniem uzņēmējiem, tāpat kā savulaik citi ir palīdzējuši man.

Spilgtas ekosistēmas vislabāk veidojas šādi: vispirms tiek uzbūvēta liela kompānija, kurā tiek savesti kopā savā jomā gudrākie cilvēki, un tad šī lielā kompānija sagrūst. Pēc tam paliek daudz speciālistu ar zināšanām un pieredzi, un viņi jau ir iepazinuši cits citu, sastrādājušies, tagad ir šeit un gatavi sākt darīt kaut ko citu. Un viņi var radīt pilnīgi jaunas nozares. Kā piemēru var minēt "Nokia" Somijā un to, kas notika, kad šī kompānija sabruka, – tās bijušie darbinieki radīja daudzus jaunus uzņēmumus, kuri tagad jau ir izauguši lieli.

Līdzīgi notiek arī Sanfrancisko līča apvidū. Katru reizi, kad izveidojas liela kompānija un pēc tam sabrūk, jo pārstāj būt nepieciešama, šī kompānija aiz sevis atstāj nenovērtējamu mantojumu – cilvēkus, kuri ir sanākuši kopā, kuri ir iemācījušies strādāt kopā, un viņi iet tālāk un dara ko citu. Labs piemērs ir arī "Yahoo!", kas savulaik bija ļoti spēcīgs uzņēmums, sinonīms internetam, bet nu vairs tikpat kā neeksistē. Taču cilvēki, kas sākumā tur strādāja, šobrīd ir investori, uzņēmēji, daudzi saistīti ar to pašu "PayPal". Manuprāt, arī "Twitter" ir ārkārtīgi labs kandidāts, jo liela daļa, kas sāka darboties tviterī, tagad ir iesaistīti citos interesantos projektos.

Jā, organizēju "Digital Freedom Festival", kas ir viens no lielākajiem tehnoloģiju festivāliem Baltijā un ietekmīgākais Latvijā, un mani fascinē iespēja atvest uz Latviju interesantus cilvēkus un ielikt vienā telpā ar citiem interesantiem cilvēkiem Latvijā, un skatīties, kas sanāk.

Ir kompānijas, kas šādā veidā ir dabūjušas finansējumu no ārzemju investoriem, un ir kompānijas, kas atradušas partnerus. Šī sinerģija, kas tur notiek, ir fantastiska.

Ar "Digital Freedom Festival" organizatoriem sākumā jokojām, ka labākais, ko mēs varam izdarīt, ir dabūt telpu, kurā savedam kopā lieliskus cilvēkus, kuri dara interesantas lietas. Bet telpu padarām pēc iespējas neērtu, lai tajā brīdī, kad viņi staigā apkārt un dzer kafiju, uzlej kādam citam virsū, un tad būtu jāsākas sarunai, un šai sarunai, visticamāk, būt jāizvēršas par kaut ko ļoti interesantu. Var ticēt, var neticēt, bet ir reizes, kad tieši tā ir noticis.

Investīcijas mani interesē divos aspektos. Pirmkārt, investēt, manuprāt, ir vērts tehnoloģijās, kas var mainīt pasauli, kurā pašlaik esam, uz ko būtiski labāku, ilgtspējīgāku. Otrkārt, investīcijas cilvēkos. Mani interesē mākslīgais intelekts, ģenētika, robotika. Man šķiet, ka šīs nozares mūsu gadsimtā attīstīsies visstraujāk un būs ar vislielāko ietekmi. Es vēlos piedalīties, atbalstīt, veicināt. Šobrīd savas lielākās investīcijas esmu veicis kādā uzņēmumā, kas darbojas ģenētikas jomā, un Latvijas uzņēmumā "AirBoard".

Atbalstu Elvisa Straupenieka "AirBoard", jo uzskatu, ka Elviss ir ārkārtīgi gudrs, pabeidzis skolu paātrinātā tempā (trīs vidusskolas gadus divos), lai varētu ātrāk ķerties pie interesantākām lietām, viņam ir ambīcijas, kas man liek domāt, ka nākamajās desmitgadēs mēs par viņu vēl dzirdēsim un ka viņš varētu būt mūsu nākotnes Latvijas Īlons Masks. Kopš 16 gadu vecuma viņš strādā pie projekta, lai uzbūvētu pasaulē mazāko lidaparātu, ar ko var lidot cilvēks.

No tehnoloģiju puses, manuprāt, "AirBoard" ir jaudīgs uzņēmums ar ārkārtīgi lielu potenciālu aviācijā, ja vien izdosies pierādīt varēšanu. Mazais lidaparātiņš, ko rada "AirBoard", var lidot apmēram divu metru augstumā virs zemes, ātri un neilgu laiku. Šis lidaparātiņš var mainīt, piemēram, glābšanas operāciju norisi kalnos. Tas var ļoti ātri pacelties augšā un nolaisties lejā neatkarīgi no slīpuma un akmeņiem, ātri nokļūt pie tiem, kam vajadzīga palīdzība. To var pielietot apsardzē, darbā sarežģītās teritorijās, piemēram, pārvietoties ostā un nokļūt no kuģa krastā. Tas daudzas jomas varētu padarīt efektīvākas. Ir tikai dažas kompānijas pasaulē, kas šobrīd ir tikušas tik tālu, ka varēs būt pirmās, kas šāda veida produktu palaidīs komerciālā apritē. Man būtu liels prieks, ja tas notiktu Liepājā.

Es ticu, ka tad, ja gudri un ambiciozi cilvēki kaut ko dara ar degsmi un iespējami labākajā veidā, kā viņi to var, tomēr cieš neveiksmi, tad būtībā nav iespējams izgāzties, neko neiemācoties. Ja šis cilvēks jau šobrīd ir gudrs un ķeras pie ambicioziem projektiem, tad domāju, ka nākamie plāni varētu būt vēl ambiciozāki. Investēju vēl pāris uzņēmumos, kas šobrīd nav publiski izziņoti, bet manas iesaistīšanās iemesli ir tieši šādi. Jo uzskatu, ka labākā veiksmes kombinācija ir zināšanas un ambīcijas. Esmu saticis daudz cilvēku, kuriem ir daudz iemaņu, bet viņi nezina, ko ar tām iesākt. Esmu saticis cilvēkus, kuriem ir lielas ambīcijas, bet viņiem trūkst zināšanu, lai šīs ambīcijas nosegtu ar praktisku darbu. Ir tikai degsme.

Vēl es pētu pāris tehnoloģiju, kas varētu potenciāli būt par pamatu jaunuzņēmumiem. To mērķis ir iespēja iemācīt datoram redzēt lietas tādā pašā veidā kā cilvēki, un mani interesē, kā tās pielietot mārketingā un sociālajos tīklos tieši attiecībā uz zīmoliem, kā veidot sociālos tīklus, kuri ir spējīgi orientēties objektos, priekšmetos, sajūtās.

Strādāju ar desmit cilvēku komandu, izmēģinām dažādas tehnoloģijas, kas atpazīst attēlus, saturu attēlos, un mēs cenšamies izprast, kā šo tehnoloģiju varētu komercializēt sociālo tīklu kontekstā.

Arī par "Fragmentic" vēl varēs dzirdēt. Būvējām tehnoloģiju, kuru mēģinājām pārdot, un šobrīd joprojām strādājam pie tās. "Fragmentic" pusotra gada laikā esam trīs reizes mainījuši darbošanās virzienu. Izrādījās, ka tirgus nav tik vienkāršs, kā bijām iztēlojušies. Šobrīd vēl arvien strādājam pie viena "Fragmentic" posma. Ļoti ceru, ka viss izdosies, jo mēs bijām daudz sasolījuši. Kamēr neesam šo posmu pabeiguši un pierādījuši savu varēšanu, mēs par to nestāstām. Varu tikai pateikt, ka mūs interesē automatizēt komunikāciju starp cilvēkiem, kuri lieto digitālu produktu, censties viņiem kaut ko pārdot vai uzturēt par lietotājiem. Arī radīt iespēju, satiekot cilvēkus reālajā dzīvē, pierakstīt viņiem tādas kā piezīmes un automātiski sākt sekot šiem cilvēkiem sociālajos tīklos. Tātad mēģinām automatizēt personisko komunikāciju un tās apjomus. Ceram, ka mums izdosies.

Pilnu interviju lasi grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā"! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā "Fabula".