Spoža karjera, bet traģisks mīlas lāsts: dzirkstošās aktrises Dorisas Dejas stāsts

Dorisa jau no mazotnes radusi pie dzīves uz skatuves. Pirmā nopietnā Dorisas aizraušanās bija dejošana. Viņa apguva baletu un piedalījās daudz un dažādos konkursos, kur arī tīņu gados plūca laurus. Tomēr sarkanu svītru vaļaspriekam un nākotnei šajā jomā pārvilka satiksmes negadījums 1937. gadā, kad viņa nopietni savainoja kāju.

Tā kā Dorisas māte bija mūzikas skolotāja, arī šī sfēra meitenei nebija sveša. Atlabstot no negadījuma, viņa uzsāka trenēties. Pamazām, izkopjot savu talantu, viņa sāka muzicēt gan kopā ar dažādām grupām, gan arī bija dzirdama radio. Sadarbojoties ar vairākiem mūziķiem, drīz klausītājiem tika nodoti arī pirmie Dorisas hiti kā, piemēram, "Sentimental Journey" un "My Dreams Are Getting Better All the Time". Tomēr viss dzīvē sakārtojās tā, ka, pašķiroties ar saviem domubiedriem uz skatuves, viņa saprata, ka ir labs laiks nelielām pārmaiņām, un nolēma izmēģināt spēkus arī kino pasaulē.

Nelokāmo slavu Dorisa iemantoja, pateicoties tādām filmām kā "The Pajama Game" (1957), "Pillow Talk" (1959), "Send Me No Flowers" (1962), "That Touch of Mink" (1962). Šīs filmas padarīja Dorisu par vienu no šī laika spožākajām zvaigznēm! Viņas karjera turpinājās ar lērumu filmām un pat seriālu "The Doris Day Show", kas norisinājās no 1968. līdz 1973. gadam.

1975. gadā aktrise paziņoja par došanos pelnītā atpūtā. Savu brīvo laiku kopš tā mirkļa viņa daudz velta, palīdzot dzīvniekiem, kā nu var. Viņa iesaistījās "Actors and Others for Animals" organizācijā, kopā ar domubiedriem izmantojot slavu, lai palīdzētu kustoņiem. Tāpat viņa izglāba un savā aizgādniecībā paņēma daudzus dzīvnieciņus, vēlāk dibinot arī dažādus fondus un organizācijas. Jāteic, ka šī kaislība pret četrkājainajiem draugiem pat sekmējās tajā, ka viņa pat uz neilgu laiku atgriezās TV ar raidījumu "Doris Day's Best Friends", lai stāstītu par dzīvniekiem.

Karjeras laikā Dorisa vienu reizi nominēta "Oskaram", bet 12 reizes – "Zelta globusam", no kuriem arī četras reizes ieguvusi atzinīgi vērtēto balvu.

Pērnajā gadā tieši ap šo laiku medijos parādījās visai amizanti virsraksti saistībā ar Dorisu. Un daudzi no tiem skanēja līdzīgi kā "Dorisa Deja svin savu 95 dzimšanas dienu divus gadus ātrāk, nekā plānots".

Izrādījās, ka daudziem (un arī pašai Dorisai) par pārsteigumu, viņa tiešām bija divus gadus vecāka. Gan pati Dorisa, gan pārējā pasaule viņas dzimšanas gadu saistīja ar 1924. gadu, bet dzimšanas sertifikātā patiesībā iezīmējās pavisam cita aina, proti, 1922. gads, raksta "The Guardian".

Pēc šī fakta konstatēšanas Dorisa teica: "Es allaž esmu teikusi, ka vecums ir tikai skaitlis. Es nekad neesmu pievērsusi dižu uzmanību dzimšanas dienām, bet ir jauki beidzot uzzināt, cik veca es esmu patiesībā."

Jāpiebilst, ka jau agrāk par un ap Dorisas vecumu ir rosījušies jautājumi un radušās tenkas. Viena no versijām, kāpēc šāda situācija radusies, ir sekojoša – kādā atlasē sen atpakaļ Dorisa ierakstījusi attiecīgo, taču kļūdaino dzimšanas gadu, un tas vienkārši "pielipis" uz visiem laikiem.

Lai arī nereti TV ekrānos Dorisu bija iespējams lūkot, izdzīvojot pasaku cienīgu stāstus ar laimīgām beigām, šķiet, ka realitātē viņai savu pasaku scenāriju izdzīvot neizdevās. Viņas dzīvei uzlikts teju romantiskais lāsts.

Pirmo reizi talantīgā personība gredzenus mija 1941. gadā ar mūziķi Alu Džordeni. Abu savienībā pasaulē nāca dēls, tomēr arī tas abus nespēja noturēt kopā. Runā, ka Als bijis vardarbīgs, turklāt vēl savu sievu krāpa. Pēc trīs gadiem katrs aizgāja savu ceļu. Drīz vien Dorisa sevi atrada nākamā vīra skavās – pie Džordža Viljama Veidlera. Tomēr arī šis mīlas duets nespēja atrast kopīgu valodu un pēc dažiem gadiem pašķīrās. Daudzi teica – Dorisas vājība ir vāji vīrieši un to pierādīja arī viņas nākamais vīrs.

Trešā laulība bija ar filmu producentu Martinu Melčeru. Interesanti, ka abi par kāzu datumu izvēlējās tieši Dorisas dzimšanas dienu. Šķita, ka abi spēj saprasties un beidzot Dorisa būs atradusi savas pasakas laimīgo noslēgumu, tomēr tā nebūt nebija. Dorisa, kā tika atklāts tikai daudz vēlāk, vēlējās būt mājsaimniece, bet Martins, kurš bija arī viņas aģents, kategoriski noraidīja šo ideju. Daudzi uzskatīja (un vēlāk tas arī pierādījās), ka jaunais vīrs pierauš visu Dorisas nopelnīto sev, turklāt aiz noslēpumainības plīvura palika arī fakts, ka Martins bija visai greizsirdīgs un ar kuru katru filmēties savai sievai neļāva. Aizkadrā palika arī tas, cik slikti Martins izturējās pret Dorisas dēlu, kurš vairākkārt mammai bija lūdzies, lai viņa pamet savu vīru. Martins savu audžu dēlu bija pat vairāku gadu garumā iekaustījis. Tāpat jāpiebilst, ka šajā laikā Dorisa sirga ar depresiju, kā arī panikas lēkmes un citas veselības problēmas viņai nebija nekas svešs. Lai arī citu acīs viņi bija ģimene, katrs teju dzīvoja savu dzīvi. Pēc teju 20 gadiem laulībā Martinu piemeklēja sirdslēkme un viņš nomira, atstājot Dorisu parādos, ar veselības problēmām un sāpīgām atmiņām.

Dorisas ceturtais vīrs – restorāna menedžeris Berijs Komdens, kurš bija vairāk nekā 10 gadus jaunāks par Dorisu. Abu iepazīšanās stāsts ir visai amizants. Zinot, ka Dorisa ir dzīvnieku mīle, Berijs viņai brīdī, kad Dorisa devās uz mājām, iedeva turzu ar kauliņiem, kas paredzēti suņiem. Tā nu abi ieskatījās viens otrā un drīz vien apprecējās. Tomēr arī šai laulībai nebija lemts saules mūžs, un 1981. gadā abi izšķīrās. Vēlāk vien Berijs bija noteicis, ka dažbrīd šķitis, ka viņa dzīvniekus mīl vairāk nekā savu vīru.

Šobrīd 96 gadus vecā kundze vēl joprojām aktīvi iedegas par dažādiem ar dzīvniekiem saistītiem jautājumiem un savas dienas aizvada mierīgi. Bet kāda ir viņas pozitīvisma un jauneklīguma atslēga? "Es mīlu smieties. Tas ir vienīgais veids, kā dzīvot. Izbaudi katru dienu – tā nekad vairs neatkārtosies," reiz ieteikusi Dorisa.

Raksta tapšanā izmantota informācija no "Biography", "Imdb", "People", "The Guardian","Daily Mail".