Artūrs Mednis: 'Biju ļoti, ļoti pārliecināts, ka krīze būs īslaicīga. Kļūdījos'  (6)

Viņa stāsts par panākumu gūšanu un divu digitālā mārketinga aģentūru dibināšanu ir iekļauts grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas pavisam nesen tika laista klajā ar "Baltic International Bank" atbalstu.

"Visu esmu sasniedzis ar darbu, lai cik banāli arī tas neskanētu. Manā gadījumā veiksmes klasiskā izpratnē nav bijis necik – man nav bagātu vecāku, milzīga mantojuma vai uzspīdējusi veiksme loterijā. Manā izpratnē veiksme ir kā loģiska godalga par laiku un rūpēm, ko esi ieguldījis ikdienas darbā.

Latvietis pēc dabas ir slinks, bet pozitīvā nozīmē, un tas nav nekas slikts. Latvietis pats atzīst: varētu vairāk pelnīt, sākt sportot, agrāk celties... bet ir par slinku. Aizdomājos – ja es pats būtu nedaudz mazāk slinks, droši vien būtu sasniedzis vairāk.

Kaut ko jēgpilnu var sasniegt tikai ar darbu. Kad es saku – darbu, tad ar to nedomāju tikai smagu fizisku darbu, lai gan es strādāju daudz. Runa nav par nostrādāto stundu daudzumu, bet par šajās stundās izdarīto, pat ja tās būtu tikai dažas katru dienu. Es guļu maz, bet svarīgi ir, vai tad, kad esmu nomodā, es nodarbojos ar ko sakarīgu."

"Nav tā, ka es par katru cenu gribēju kļūt par uzņēmēju. Gribēju nodarboties ar to, kas man pa īstam patīk un aizrauj. Un man patika arī izaicinājumi un panākumi.

Kad es biju algots darbinieks divtūkstošo gadu sākumā "CV Online", gāju uz darbu pēc iespējas agrāk, paķēru pa ceļam "Dienas Biznesu", lai zinātu visu par biznesa vidi un aktualitātēm. Tas bija izaicinājumu pilns laiks, un mums bija laba, spēcīga komanda. Lai gan darbā veicās labi, man bija lielākie klienti, pēc kādiem trim gadiem pietrūka jaunu izaicinājumu un vairs nebija tik svarīgi būt par labāko darbinieku, gribējās jaunus izaicinājumus. Bija svarīgi, ka ir klienti, kas ieklausās un dabū labus rezultātus. Ja mans pakalpojums klientam nesis rezultātus kaut vai pēc pāris mēnešiem, tad tas man sniedza lielāku gandarījumu nekā pati pakalpojuma pārdošana. Arī tas, ja klients atgriezās pēc nākamā pakalpojuma, man sagādāja gandarījumu. Tas bija ļoti motivējoši.

Laikā, kad jau domāju par promiešanu, ar kolēģi braucām mašīnā un viņš teica: "Nu, taisām savu uzņēmumu!" Es piekritu: "Jā, labi!" Vienkārši aizgājām prom un nodibinājām savu uzņēmumu. Nebiju nolēmis veidot uzņēmumu, krāt naudu, kalt plānus. Vienkārši tā sanāca. Nebija absolūti nekā, ko zaudēt. Pēc tam jebkura nākamā darbība jau ir iespēja drusku vairāk zaudēt. Ja tā padomā – ja agrāk tev nekā nebija, bet tad, kad tev būtu, tu to zaudētu, tu atgrieztos turpat sākumpunktā. Zaudēt nav ko."

"Bijām nolēmuši, ka mūsu jaunais uzņēmums nodarbosies ar personāla atlasi, precīzāk, galvu medībām jeb "hedhanting", kas ir specifiskāk un sarežģītāk. Pirmajiem klientiem zvanījām no mana drauga un biznesa partnera mammas mājām. Viņš toreiz vēl dzīvoja pie mammas Ķengaragā, viņam, šķiet, bija tikai kādi 20 gadi. Zvanījām no mājas telefona, sēdējām pie viena datora viņa guļamistabā. Mamma ik pa laikam uzcepa kotletes, aicināja pusdienās. Smiekli nāk, kad to atceros, bet tā viss sākās. Zvanījām lieliem uzņēmumiem, sarunājām tikšanos, devāmies pie viņiem. Ar laiku pārcēlāmies uz pirmo biroju netālu no centra. Vēlāk to nomainījām pret lielāku centrā.

Izaugām lieli, trīs gados pēc apgrozījuma bijām trešais lielākais nozares uzņēmums Latvijā, sākām vadīt projektus Igaunijā un Lietuvā, kā arī aizvien biežāk doties uz Kijevu, tā ka šķita, ka jādibina pārstāvniecība Ukrainā. Latvijā tomēr nebijām publiski pazīstami, jo darba sludinājumus medijos principiāli nepublicējām, par mums zināja tikai pašas nozares cilvēki un tie, ar ko saskārāmies, – klienti un kandidāti. Mums bija ļoti labs kolektīvs – 17 darbinieku pašā labākajā gadā, kas tāda tipa uzņēmumiem ir daudz. Tā mēs aktīvi strādājām līdz krīzei, kas būtiski ietekmēja personāla atlases nozari un attiecīgi arī mūsu uzņēmumu. Biju ļoti, ļoti pārliecināts, ka krīze būs īslaicīga. Kļūdījos."

2000. gadā nodibinājām apvienību "Jaffa Rīga". Rīkojām pasākumus un vienlaikus domājām par reklāmu un atpazīstamību. Slavenais Zemenes skrējiens futbola laukumā ar plikām krūtīm ir viens no mūsu organizētajiem publicitātes pasākumiem un tā saucamajiem mārketinga stantiem. Tāpat gadījums, kad trīs džeki Ventspilī nozaga vienu no plastikāta govīm, aizveda uz Liepāju un izlika tur visiem par prieku... Mēs toreiz organizējām daudzus šādus gājienus, lai iegūtu lielāku publicitāti sev un mūsu projektiem. Vēlāk izdevām savu žurnālu, arī mūzikas izlases kompaktdiskos, un katram jaunam diskam vai žurnālam atkal tika rīkota attiecīga kampaņa.

Un tad 2004. gadā man pēkšņi piezvanīja no Islandes un teica: "Sveiki, Artūr, mums pieder tiesības visā pasaulē izrādīt "Alu cilvēku", sen jau meklējam producentu Latvijā, un kāds latvietis Luksemburgā mums ieteica parunāt ar tevi." Tas bija negaidīti! Nekad nebiju nodarbojies ar teātri un, ja godīgi, neesmu teātra cilvēks, nepazīstu režisorus, aktierus tikai dažus, esmu bijis teātrī tikai kā skatītājs varbūt reizi sezonā. Un es teicu: "Nekad neesmu producējis teātra izrādi, bet, jā, labi, darām to!"

Izrāde komerciāli bija ļoti veiksmīga, labs ienākumu avots, no kā attīstīties tālāk, jo žurnālu un disku izdošana nebija bizness, tas bija hobijs. Toreiz mēs bijām mazi, bet mums bija daudz radošu ideju, un viss izdevās lieliski – "Alu cilvēka" mārketinga kampaņa 2005. gadā tika atzīta par gada efektīvāko kampaņu Latvijā.

Pie toreizējās veiksmes faktoriem jāmin arī tas, ka mēs visu darījām pirmo reizi. Kad dari pirmo reizi, tad nezini, kā jādara un no kā jābīstas. Tādēļ varbūt bijām pat pārāk drosmīgi. Bet tas bija tāds laiks, kad varējām atļauties būt drosmīgi, nebija bail riskēt un kaut ko zaudēt."

"Enerģiju dod viss, ko daru, bet tas nav nekas konkrēts. Ja visi zina, ka aktieris spēlē teātra izrādē, tad man nav tādas konkrētas lietas, ko pateikt mammai, ar ko nodarbojos. Taču viss, ko daru, man patīk pa īstam un no sirds. Uz darbu es nedodos tikai strādāt.

Sēdēt mājās un neko nedarīt es arī negribētu – tas būtu pēdējais, ko varu iedomāties. Ir redzētas karikatūras, kā izskatās narkomāns un kā izskatās uzņēmējs – pēdējais drausmīgāk. Taču ir ļoti jāienīst darbs, lai tā izskatītos. Man četras brīvdienas pēc kārtas ir drausmīgākais, kas var notikt. Jau otrajā dienā gribas iet uz darbu, kaut ko atkal darīt.

Mani bieži ir salīdzinājuši ar amerikāni Gariju Vainerčuku – viņš ir arī vizuāli mazliet līdzīgs man, esam aptuveni viena vecuma, arī viņš nodarbojas ar sociālajiem medijiem, uzstājas semināros un konferencēs, vada aģentūru, un arī viņš visu laiku ir nemitīgā kustībā. Taču bieži mans uzskats nesakrīt ar Garija uzskatu, tas ir, viņš saka: ja gribi nopirkt futbola klubu, tad visu laiku jāstrādā, jārosās, jāmočī (viņš izmanto vārdu "hustle"). Bet man šķiet, ka manī nav šī iespringuma, un man pat tas nepatīk. Manuprāt, ir biežāk jāatslābinās, vienkārši jādara tas, kas tev patīk, un nav jāuztraucas par peļņu. Nu, es varu iztikt bez jaunākā "Ferrari" modeļa, nevajag man futbola klubu... Ja es kaut ko daru, tad katrā gadījumā ne jau tādēļ, lai nopelnītu.

Nauda it kā ir līdzeklis kaut kam citam, bet sanāk stulbi, ja tu strādā nepatīkamu darbu, kas aizņem daudz tava dzīves laika, un tu pelni, lai varētu izdarīt kaut ko, kas tev patīk, bet tam atliek mazāk laika, jo pārējā laikā tev taču jāstrādā, lai varētu nopelnīt atpūtai... Bezjēdzīgi!

Manā skatījumā ir nepareizi doties uz darbu, kas nepatīk, lai saņemtu naudu, lai desmit procentus sava laika veltītu kam tādam, kas patiešām patīk. Vajadzētu būt otrādi. Arī, kad intervēju potenciālo darbinieku, cenšos saprast, vai šim cilvēkam ir jēga dot šo darbu – vai viņš to grib darīt tikai naudas dēļ, vai arī viņu tas patiešām interesē. Būt īstajā vietā un vēl saņemt par to atalgojumu – tas ir vislabākais. Cenšos pieņemt tieši šādus cilvēkus, vienalga, cik vecus vai jaunus, bet kam deg acis, kam patiešām gribas darīt šo darbu. Tad viņi paši iegūst kaifu no tā, ko dara."

Pilnu interviju lasi grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā"! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā "Fabula".