Artis Daugins: Strādājot pie citiem, neizmantotu savu potenciālu un justos ierobežots  (5)

Arta stāsts par panākumu gūšanu, uzņēmējdarbības kāpumiem un kritumiem ir iekļauts grāmatā “Kā gūt panākumus Latvijā”, kas izdota ar “Baltic International Bank” atbalstu. Lūk, ieskats viņa karjeras un personības izaugsmē.

“Esmu no dziļiem laukiem un no lielas ģimenes. Dzīve nepavisam nebija tāda, kādu būtu gribējies, un neviens necerēja un negaidīja, ka kaut kas varētu būt citādi. Tomēr 29. dzimšanas dienu nosvinēju ASV kopā ar prezidentu Baraku Obamu. 30. dzimšanas dienā gribēju kāpt Everestā. Saprotu, ka grūti, bet kāpēc ne?

Esmu pabeidzis Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas Koka izstrādājumu dizaina nodaļu, un man ir vidējā profesionālā izglītība. Tālāk neesmu mācījies. Viens no iemesliem ir tāds, ka, vēl mācoties mākslas skolā, vairākiem studentiem biju palīdzējis sagatavot universitātes darbus – un tas man radīja sajūtu, ka esmu jau to visu apguvis. Jā, man nav diploma, bet jūtos diezgan komfortabli.

Agrāk bija doma mācīties moderno arhitektūru, un man bija izvēle to darīt vai nu Francijā, vai Kanādā, vai arī kādā no vietējām skolām, bet tobrīd neko nevarēju atļauties.”

Pēc tam aizbraucu uz Nīderlandi. Lai gan man bija laba alga – gandrīz pusotrs tūkstotis latu, jo strādāju reklāmas projektā un paralēli veidoju mājaslapas –, tomēr arī man gribējās aizbraukt. Četrus mēnešus dzīvoju Nīderlandē, izbaudīju, ko nozīmē būt ārzemēs. Strādāju, bet gāju arī skolā – mācījos nīderlandiešu valodu un kultūru. Gāju pie priekšniekiem un lūdzu, lai viņi izstāsta savu dzīves filozofiju: kāpēc viņi dara to, ko dara, kā desmit gados var nopelnīt visai dzīvei, kāpēc viņu četrgadīgie bērni strādā agri no rīta. Ieguvu daudz labu atziņu un attieksmi pret biznesu un dzīvi.

Sapratu, ka ir jābrauc mājās un jāsāk kaut kas darīt. Bet kas? Vēlēšanās man bija, arī biznesa idejas bija, bet nevienu vēl nebiju realizējis. Atgriezties pie kāda darbā? Nē, mans potenciāls netiktu izmantots un es justos ierobežots. Domāju, ka jāskatās, ko mūsu valstī varu izdarīt.

Saskatīju divas potenciālas lietas. Viena no tām – bioloģiskā lauksaimniecība un viss, kas ar to saistīts. Otra – transports. Valsts iepērk fosilo degvielu un tērē milzu summas, un es pie sevis domāju: velns, vienmēr kāds cits pasaulē nosaka manas pārvietošanās izmaksas! Bet man ir jāpārvietojas, ja gribu studēt, darboties, iegūt dzīvē to, kas man ir vajadzīgs.”

Izpētījis vēsturi, atklāju, ka pirms 120 gadiem puse Amerikā reģistrēto automašīnu bija elektroautomašīnas. Pirmie pasaules ātruma rekordi ar 100 km/h pieder elektrotransportam. Kad tikko uztaisīja pirmo iekšdedzes mašīnu, ar to varēja nobraukt pārdesmit metrus un dzinējs sadega. Bet elektromašīna varēja nobraukt 150 kilometrus ar vienu uzlādi. Prātoju, kāpēc tas viss pazuda. Nē, iekšdedzes dzinēji, kuros kā enerģijas avots tiek izmantots benzīns vai dīzeļdegviela, fiziski nav efektīvāki par elektrodzinēju.

Paredzēju, ka elektromobilitāte pasaulē attīstīsies. Vēlējos uztaisīt biznesu, piedāvājot elektrotransporta risinājumus un veicinot alternatīvās enerģijas izmantošanu. Tā es sāku savu nodarbošanos. Ja sākumā komandā bijām divi cilvēki, tad tagad esam jau ap 20.

Mums ir plāns uztaisīt pirmo kartingu halli, kas būtu pilnībā atdalīta no energotīkla. Tas nozīmē vēl zemāku pašizmaksu, turklāt mēs varēsim sabiedrībai kopumā piedāvāt lētāku elektroenerģiju. Pēc tam būs vajadzīga viedā sistēma, lai šo enerģiju sadalītu. Bet vai mums Latvijā izcilu IT speciālistu trūkst? Pirms pieciem gadiem cilvēki teiktu, ka esmu traks, bet mēs jau ejam šajā virzienā, un viņiem vairs nav, ko teikt. Kad halle būs, varēs nākt un novērtēt.”

Pilnu interviju lasi grāmatā “Kā gūt panākumus Latvijā”! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā “Fabula”.