Skrējiens no Rīgas līdz Valmierai un citi varoņdarbi. Lelde Broka par neizmērojamajām cilvēka spējām  (6)

Viņas ikdiena ir visai aizņemta. Diena Leldei parasti sākas ap sešiem, rīta agrumā izskrienot kādu aplīti pa pilsētu. Tad viņa dodas uz darbu, kur pilda jurista, personāla atlases eksperta pienākumus, bet vakaros atkarībā no nedēļas dienas ir treniņi, koris, laiks uzcept kādu kūku vai mirklis franču valodas apgūšanai. Kā teic pati, brīvais laiks tiešām ir jāplāno.

Aktīvs dzīvesveids vienmēr ir saistījis Leldi, tomēr vairāk šai idejai viņa pievērsusies tad, kad diezgan apzinātā vecumā – 25 gados – nolēmusi piepildīt savu sapni – dejot baletu. Izmēģināt spēkus tieši šajā jomā iedvesmoja gan māsa, kura arī dejo, gan arī noskatītās filmas par šo jomu. "Deja, un vēl klasiskā, ir ļoti skaista. Tas iemāca kustību, vieglumu, un vienlaikus tas ir ārprātīgi grūti un tā ir liela slodze," stāsta Lelde. "Šobrīd, no malas skatoties, šķiet – pilnīgs ārprāts, cilvēkam tādā vecumā no nulles sākt apgūt kaut ko tādu, bet laikam nevajag baidīties," teic sieviete.

Tomēr pēc trim gadiem Lelde nolēma no šī vaļasprieka atteikties. "Man kļuva grūti visu savienot. Mana pārliecība ir – ja tu nevari kaut ko izdarīt labi, tad tu pārstāj to darīt, lai kaut kādā ziņā sevi nešaustītu par to, ka kādreiz nevari aiziet uz nodarbību, jo tu esi pārāk noguris." Iemesls, kāpēc viņa tik vienkārši atteicās no šīs mīlestības, bija tāds, ka viņa bija atradusi jaunu aicinājumu – skriešanu, kas tagad ir kļuvusi par neatņemamu Leldes dzīves sastāvdaļu.

Reiz aizgājusi brālim līdzi uz sporta zāli, Lelde nodomāja nedaudz paskriet. Pavisam nemanot viņa bija noskrējusi piecus kilometrus un bija šokā, ka vispār kaut ko tādu var izdarīt. Kā min pati, iespējams, palīdzējis dejošanā gūtais rūdījums. Protams, arī iepriekš viņa bija skrējusi, tomēr lielā mērā visi centieni uzsākt aktīvāk kustēties nesekmējās un neturpinājās visai ilgi.

Tieši ap to laiku notika organizēšanās maratonam, un kolēģi ar Leldi runājuši tik ilgi, līdz viņa piekritusi izmēģināt arī savus spēkus 10 kilometru skrējienā. "Pēc tam tā bija ķēdes reakcija," piebilst Lelde, skaidrojot, ka, līdzko esi iekļuvis skrējēju aprindās, tiek iegūti jauni, lieliski draugi, kas arī notur vēlmi turpināt iesākto.

Drīz vien Lelde iepazinās ar "VSK Noskrien" biedriem un tikai izveidota skriešanas komanda "VSK Noskrien Vāveres", kurā apvienojušās padsmit dāmas, kuras ir savstarpēji draudzīgas, atbalstošas un kuras sākotnēji vienoja viena vienīga kaislība – skriešana, tomēr šobrīd jau visas kļuvušas par tuvām draudzenēm.

Meitenes savā pieredzē dalās gan virtuāli, gan arī kopīgi piedalās un palīdz organizēt dažādus skrējienus. Piemēram, ap Līgo svētkiem skrien no saulrieta līdz saullēktam vai piedalās īpašā stafetē, kur 24 stundu laikā katram jānoskrien kāds gabaliņš, tāpat uz svētkiem tiek izskrieta, piemēram, Latvijas kontūra. Arī Lelde piektdienās pulksten sešos no rīta aicina uz īpašo koptreniņu, kuram interesenti var pievienoties un skriet kompānijā. Vaicāta, vai nemaz nav grūti tik agri no rītiem piecelties, Lelde teic, ka drīzāk šādi skrējieni saullēktā viņu tieši uzlādē turpmākajai dienai.

Lelde stāsta, ka skrējusi un vēl joprojām skrien gan pusmaratonus, gan maratonus, gan arī reizi pa reizei – ultramaratonus.

Noteikti vērts pieminēt arī distances no Rīgas līdz Valmierai pievarēšanu. Tie ir 107 kilometri. Lelde gan stāsta, ka, piedaloties šajā skrējienā, viņa nav tik daudz fokusējusies uz rezultātu, kā darījusi to tieši tāpēc, lai pārbaudītu sevi. "Tas bija kaut kāds spīts, lai parādītu, ka es to varu. Tas bija darbs ar sevi – tu tajā laikā spēj tik daudz ko izdomāt, redzēt, sajust. Tas zināmā veidā bija kā meditācija. Tu dodies pa ceļu, tev ir grūti, bet tu neapstājies, tu ej uz priekšu. Tas bija prātu attīrošs pasākums, tāds kā svētceļojums" skaidro skrējēja. Distanci viņa mērojusi padsmit stundās, kas, jāatzīst, tik un tā ir vērā ņemams rezultāts.

"Pirms 10 gadiem es pat nedomāju, ka kādreiz varētu skriet – kur nu vēl noskriet – maratonu. Tas likās kaut kas pilnīgi nereāls," teic Lelde, atskatoties uz piedzīvoto. Paprātojot par visām sacensībām, Lelde min, ka pērn uz starta līnijas stājusies 18 reizes dažāda garuma distancēs.

Lelde devusies uz dažādām sacensībām arī ārpus Latvijas. Lai gan viņa uzsver – tie vairāk bijuši kā atpūtas skrējieni, kuros viņa drīzāk vēlējusies vienkārši labi pavadīt laiku.

Kopā ar komandu viņa piedalījusies Venēcijas maratonā, šogad bijusi Kanāriju salās, bet šad un tad dodas arī uz kaimiņzemēm, lai arī tur noskrietu kādu kilometru.

Tiesa, šogad skrējējai ir liels gads, jo ieplānoti vairāki skriešanas izbraucieni ārpus Latvijas. Rudenī Lelde dosies uz sacensībām Šamonī, Francijā, skrienot 55 kilometru distanci. Te gan jāpiebilst, ka viņai ļoti paveicies – šīm sacensībām piesakoties tik daudz cilvēku, ka visi skriet nevar, bet veiksminieki tiek izlozēti. Tā nu sagadījās, ka, savākusi visus nepieciešamos kvalifikācijas punktus reģistrācijai, viņa izvilka laimīgo lozi un varēs jau šogad skriet. Lelde stāsta – patiesībā var pat paiet vairāki gadi līdz šādai iespējai.

Lelde atzīst, ka viņa nav īpaši tendēta uz sacenšanos ar citiem, viņai drīzāk ir svarīga cīņa ar sevi: "Katru reizi tu faktiski cīnies ar sevi – noskriet ātrāk, tālāk, ilgāk. Cilvēka spējas ir neizmērojamas!"

Galvenokārt Lelde skrien piecas sešas reizes nedēļā – lai vai kā, vismaz vienu dienu ir jābūt atpūtai, pārliecināta skrējēja. Un skriešanas ilgums atkarīgs no tā, kas norādīts treniņplānā. Viņa variē ar dažādiem skrējienu tipiem: lēni, tempa, paātrinājumi un daudzi citi. Reizi nedēļā Lelde kopā ar draugiem dodas uz Siguldu, lai paskrietu pa pauguraināku vidi.

Kas sievieti motivē skriet? "Mani tas dara brīvu. Man patīk apziņa, ka es varu noskriet. Kad tu noskrien, piemēram, desmit kilometrus, tu jūties uzlādēts. Tas ir enerģijas lādiņš. Skriešana nomierina un sakārto prātu." Viņa teic, ka ne vienmēr visi skrējieni ir viegli un ir reizes, kad nepieciešams ar sevi arī pacīnīties. "Tajos brīžos parasti tu runā ar sevi – kas ir tas iemesls, kāpēc es gribētu padoties? Vai man ir grūti? Vai tas ir kāds cits iemesls? Kaut ko nedarīt tāpēc vien, ka ir grūti, – tas izklausās neloģiski. Nepietiekami, lai padotos." Tomēr Lelde uzsver – ja kaut kas sāp vai piemeklējušas kādas citas nopietnas problēmas, būtu jāizvērtē, vai turpināt skriet tiešām ir prātīga doma. Par laimi, Leldei vēl ne reizi nav nācies izstāties no sacensībām.

Skriešana Leldes dzīvē ienesusi vēl kādu patīkamu pārmaiņu. Skrējēju aprindās viņa satikusi savu draugu, kuru, kā teic pati, citādi nemaz nebūtu iepazinusi, turklāt tagad viņi ir lieliska atbalsta sistēma viens otram, motivējot gan ikdienišķiem skrējieniem, gan lielākiem pārbaudījumiem. "Ir baigi forši, ka mēs abi saprotam, ka ir jāiegulda laiks. Tas abpusēji palīdz!"