Dana Bjorka: nav jābaidās no pārmaiņām un sevis!

Teātra vadītāja 32 gadu vecumā! Pirmā sieviete vēsturē, kura vada Čehova vārdā nosaukto Rīgas Krievu teātri. Liktenis lutina, kāds padomās. Tomēr patiesībā stāsts ir nevis par veiksmi, bet mīlestību pret darbu, mērķtiecību, gribasspēku, sevis pieņemšanu un veselīgām ambīcijām.

Danas Bjorkas biogrāfija rāda, cik svarīgi ir nekad nepadoties, meklēt alternatīvas un nepamest izvēlēto ceļu.

Dana neslēpj, ka Kultūras akadēmijā ar pirmo reizi iestāties viņai neizdevās. Toreiz viņa ļoti pārdzīvoja, tomēr tā vietā, lai bezdarbīgi gaidītu nākamo uzņemšanu pēc gada, iestājās Kultūras koledžā, izvēloties kultūras menedžmentu ar specializāciju "amatierteātru režisors", bet otrajā gadā arī Dailes teātra bijušā mākslinieciskā vadītāja Mihaila Gruzdova vadītajā kursā, lai sagatavotos akadēmijai.

Mērķis tika sasniegts – akadēmija pabeigta, var ķerties pie darba. Tomēr valstī – ekonomiskā krīze, darba nav, ir tikai viena vakance – Krievu teātrī. Bet arī ar to ir neraža – tobrīd teātris bija slēgts uz rekonstrukciju, kas nozīmē to, ka jaunu izrāžu un lomu nav. Ko darīt? Mācīties, nolēma Dana, un iestājās maģistratūrā, lai apgūtu menedžmentu, kā rezultātā viņa izveidoja fondu, kurš līdz pat šim brīdim īsteno dažādus kultūras projektus.

Laikā, kad bija jāpieņem lēmums par pieteikšanos teātra direktora amatam, uz Danas pleciem jau bija sakrāta pieklājīga pieredze – nospēlētas lomas, producētas izrādes, pasākumi. No vienas puses raugoties, par ko gan tur domāt?! No otras – Dana tikko bija izgājusi pie vīra, apstiprinātas jaunas lomas četrās izrādēs, turklāt saņemts vairāk nekā vilinošs piedāvājums no citas valsts, kuru pieņemot, dzīve pavērstos pavisam citādi.

"Neesmu to gandrīz nevienam teikusi, bet laikā, kad man bija jāpieņem lēmums, vai piedalīšos konkursā par teātra direktora amatu, es saņēmu ļoti vilinošu piedāvājumu attīstīt aktrises karjeru Maskavā. Un bija jānolemj, vai es uz turieni pārceļos. 20 gadu vecumā es nedomātu ne minūti. Bet tagad tā bija sarežģīta izvēle," atklāti stāsta Dana.

Šī situācija lika skaidri definēt prioritātes. Tu nezin, kas tevi gaida. Nav nekādu garantiju, ka uzvarēsi konkursā. Bet te – konkrēts piedāvājums. Aktiera ambīcijas čīkst, sak, lūk, tev reāla iespēja tās piepildīt pilnā apmērā. Dzīvesbiedrs atbalsta – ja vajadzēs, pārcelsimies uz citu valsti kopā. Nekādu šķēršļu. Tomēr kā nekļūdīties?

"Tādās situācijās ir godīgi sev jāatzīstas, jāsaprot, ko tu vēlies, tieši tu. Sevi nedrīkst mānīt. Tādās pārdomās es aizvadīju vairākas bezmiega naktis. Galu galā uz papīra lapas rakstīju katra varianta plusus un mīnusus," atminas Dana. Latvijas plusu bija vairāk, pirmkārt, tas, ka tieši šajā valstī gribētu audzināt bērnus nākotnē: "Ziniet, tajā brīdī es sapratu, ka ģimene man ir pirmajā vietā."

Skan savādi no cilvēka, kurš izvēlējies karjeru, kā pirmajā mirklī izskatās. Tomēr tas ir tikai pirmais acumirklis. "Ambīcijas man ir svarīgas kombinācijā ar ģimeni," uzsver Dana un atzīstas, ka tuvāko piecu gadu laikā viņa plāno doties bērna kopšanas atvaļinājumā. "Es pat nezinu, ko dekrētā darīšu. Tomēr gribēt visu un uzreiz nav pareizi. Jānosaka prioritātes."

"Bija laiks, kad es domāju, ka mana prioritāte ir teātris. Tomēr tagad saprotu, ka jāprot savienot darbu un ģimeni. Un tas ir visnotaļ reāli, ja līdzās ir cilvēki, uz kuriem var paļauties. Esmu komandas cilvēks," piezīmē Dana.

Taču viena lieta ir iekļauties kolektīvā, bet pavisam cita, ja tu jau astoņus gadus biji komandas daļa un kaut kādā mirklī kļūsti par līderi, mainot savu ampluā: "Tas bija mūsu kopīgais pārbaudījums. Kolēģi nezināja, kā pret mani izturēties, es cerēju, ka man nenāksies distancēties, tomēr ir tā, ka līderim zināma distance ir jāietur, lai redzētu objektīvu realitāti. Trīs mēnešos esam veiksmīgi pārvarējuši adaptācijas periodu. Kolēģi zina, ka esmu vienmēr atvērta piedāvājumiem un konstruktīvai kritikai, mani interesē viņu viedoklis, tomēr gala lēmumu vienmēr pieņemu es."

Jāteic, ka šobrīd teātra vadītājas vara Danu "nesilda": "Šajā gadījumā vara man ir sinonīms vārdam "atbildība". Neesmu no tiem, kas izmantos varu un tīksmināsies par to. Man šis amats pirmkārt paver jaunas iespējas teātra attīstībai."

"Esi pieticīgāks! Ko gan cilvēki par tevi padomās?!" šo frāzi droši vien daudzi no mums ir dzirdējuši, jo īpaši bērnībā. Dana Bjorka nav izņēmums. Viņa mēģināja sevi bremzēt, kaut gan ļoti vēlējās būt uzmanības centrā, piedalīties visos pulciņos u.t.t.

Jau vēlāk, izlasot par sevi presē, ka viņa ir "nu ļoti ambicioza meitene", Dana to uztvēra kā apvainojumu, jo būt ambiciozam – tas ir slikti. Tādēļ arī daudzi aktrises un producentes darbi netika realizēti.

Stop. "Tagad saprotu, ka ambīcijas – tas ir nevis slikti, bet gan ļoti labi, tomēr ar vienu svarīgu nosacījumu – ka tas notiek dabiski. Ja laimes formula ir šo ambīciju realizēšana, tad nevajag tai pretoties. No veselīgām ambīcijām nav jābaidās, tās palīdz mums sasniegt nospraustos mērķus un pārvarēt sevi," teic Dana, balstoties uz savu pieredzi.

Viņa atzīstas, ka līdz pat brīdim, kad stājās teātra direktores amatā, viņai bijis ļoti daudz apzināti slēptu un slēgtu ambīciju. "Visi mēs esam sociāli kropli, jo visu mūžu mums nākas saskarties ar dažādiem stereotipiem un pakļauties tiem. Piedaloties konkursā, visos posmos un gaidot gala lēmumu, manī viss lūza. Kaut kādā mirklī es noguru cīnīties ar savu patieso, ambiciozo dabu. Vairāk nebija spēka to turēt sevī. Un es atļāvu sev būt tādai, kāda esmu. Pēkšņi viss sāka kārtoties tā, kā gribēju. Tas, kur un kas es tagad esmu, atbilst manai iekšējai vēlmei un manai šī brīža komforta zonai."

Soļot pa dzīvi ar augstu paceltu galvu – tas ir pareizi, ja vien runa nav par augstprātību un zvaigžņu slimību. "Patiesībā visi cilvēki, kas dzīvē kaut ko ir reāli sasnieguši, komunikācijā ir ļoti vienkārši. Zvaigžņu slimību no manis izdzina vēl tajā laikā, kad mācījos pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas, viņi, pirmkārt, to mācīja ar savu personīgo piemēru."

Dienā, kad tika paziņots jaunais teātra vadītājs, Kultūras ministrijas pārstāvji vispirms devās uz teātri, lai ar lēmumu iepazīstinātu trupu. "Domājām, ka tādējādi mums vēlas paziņot – tas būs cilvēks no malas. Bija ļoti satraucoši, personīgi man šis laiks vilkās mokoši ilgi," atceras Dana.

Tagad jau zināms, kā viss beidzās. Bet kā būtu tad, ja būtu nosaukts cits vārds? "Uz šo tikšanos devos ar vienu domu – es nepadošos! Nebija nekādu konkrētu ideju, tikai konkrēta apņemšanās nenolaist rokas."

Dana uzsver, ka viņai patīk nospraust lielus mērķus. "Kad runāju par to, ka vēlos, lai mūsu teātris būtu labākais pasaulē, redzu un dzirdu skepsi. Jā, tas ir milzīgs, ambiciozs plāns. Vai to var sasniegt, nezinu... Ber zinu vienu – jo lielāks mērķis, jo vairāk var sasniegt ceļā uz to. Es nebaidos doties uz priekšu. Gribu pieskarties sapnim, kā tas notika 2017. gada 19. decembrī, kad izdzirdēju konkursa uzvarētāja vārdu. Savu vārdu."