Liktenīgas nejaušības, lielā biznesa pasaule un dzīves restarts: Ievas Plaudes-Rēlingeres stāsts  (5)

Ieva biznesa pasaulē sekmīgi darbojas jau trīsdesmit gadus, pagūstot izmantot vairākas iespējas. Lai arī, kā viņa teic, vēsturi raksta uzvarētāji un varētu sacerēt romantiski skaistus stāstus par pašiem pirmsākumiem, viņa skaidro, ka šajā gadījumā iemesli ir bijuši ļoti pragmatiski un vienkārši. "Biznesa iespējas radās, kad sabruka Padomju Savienība. Man tolaik bija 29 gadi un divi mazi bērni, es strādāju universitātē par pasniedzēju, bet ar ļoti knapu darba apmaksu. Man vienkārši trūka naudas. Es redzēju iespēju to nopelnīt! Ar mapīti padusē sāku no nulles."

Ieva sevi atrada šķietami vienīgajā biznesā, kāds tolaik šķita piemērots, – viņa sāka organizēt Operas un baleta teātra viesizrādes, kā arī producēt operas uzvedumus Vācijas vasaras festivālam. Četrus gadus darbojoties šajā jomā, Ieva allaž meklēja jaunus veidus, kā izpausties un kaut ko uzlabot. Tolaik operas un baleta māksliniekus grimēja ar ne īpaši kvalitatīvām teātra krāsām. Lai Ievas aprūpētie mākslinieki izskatītos labāk, viņa uzaicināja kosmētiķi Baibu Jevdokimovu uzpost operas "Karmena" iestudējuma solistus. Pēc kāda laika, kad abu ceļi teātra jomā bija šķīrušies, šī satikšanās izrādījās liktenīga.

"Likvidēja kādu PSRS laika uzņēmumu, Baiba palika bez darba. Viņa atnāca pie manis ar ideju un pavaicāja, vai es negribu atvērt nelielu salonu, kur viņa vienkārši varētu strādāt. Droši vien es esmu pārāk mātišķa un pretimnākoša, jo to salonu arī atvēru. Patiesībā viss sākās ar liktenīgu nejaušību. Pēc izglītības es biju juriste un tolaik no kosmētikas nesapratu neko!"

Bet kā no viena maza saloniņa uzņēmums pārvērtās plaši pazīstamā zīmolā? "Es vienmēr saku, ka, lai attīstītu savu biznesu, ir vajadzīgi vismaz desmit gadi. Jaunībā tas izklausās briesmīgi, bet, no mana skatpunkta raugoties, 10 gadi ir nieks. Atbilde ir vienkārša – strādā vairāk nekā citi, bez brīvdienām un visu nopelnīto naudu reinvestē savā biznesā. Pirmo desmit gadu līkne ir ļoti pakāpeniska. Es domāju, ka katram, kurš šodien mēģina uzsākt biznesu, ir jārēķinās ar to, ka sekmes nevar gūt ātri un viegli," stāsta Ieva.

"Mēs vienmēr runājam par "Amazon" un "Facebook", bet nekad nepieminam tos tūkstošus, kuri ir mēģinājuši uzsākt kaut ko līdzīgu, bet diemžēl neveiksmīgi. Tur, kur pastāv demokrātija un brīvais tirgus, vienmēr valda liela konkurence un katrā nozarē darbojas tūkstošiem uzņēmumu. Varbūt no desmitiem tūkstošiem uzņēmumu tas sekmīgais ir tikai viens! Atklāšu noslēpumu, pēdējā laikā "Youtube" ar lielu prieku skatos un klausos britu jaunās dziedātājas. Es vienkārši esmu pārsteigta, cik viņu ir daudz! Un katrai ir pāris dziesmu. Es klusībā domāju – ak, māte mīļā, kā viņas var uzbūvēt savu karjeru? Pienāk nākamais gads, un Adele jau ir aizmirsta, jau ir Dua Lipa. Konkurence valda visur, bet tam nav ne vainas. Tikai tā mūs mudina attīstīties. Faktiski konkurence ir ļoti nepatīkama no personiskā aspekta, bet no sabiedrības interešu viedokļa tas ir vienīgais attīstības ceļš. Brīvais tirgus, demokrātija un asa konkurence."

Ieva neslēpj, ka laika gaitā ir bijis jāpiedzīvo pārbaudījumi, tomēr ikviens šķērslis ir pārvarams. Pēc 2008. gada finanšu krīzes, kas ietekmēja arī Ievu un viņas biznesu, kuru nācās pārdot, viņai bija jāpārceļas uz dzīvi Vācijā un tur viss teju jāsāk no jauna. Taču, arī pārcēlusies uz Vāciju, viņa izvēlējās turpināt darba gaitas skaistumkopšanas nozarē.

"Lielākā daļa tolaik emigrējušo tomēr bija cilvēki pusmūžā. Man bija 47 gadi. Krīzēs un grūtībās es tomēr atmetu visas emocijas un racionāli sāku spriest – manā vecumā mēģināt apgūt jaunu profesiju būtu vairāk nekā dīvaini un arī ļoti sarežģīti. Kaut arī pēc profesijas esmu juriste un specializējos finanšu tiesībās, kas ir pavisam tālu no kosmētikas, es tomēr aprēķināju, ka pēdējos 15 gadus esmu nostrādājusi kosmētikas industrijā un tieši šajā jomā man būs visvienkāršāk restartēt savu dzīvi svešā zemē. Kā es mēdzu teikt, – lai labi spēlētu hokeju, nav jābūt hokeja laukuma īpašniekam."

Tomēr, virzoties augšup pa karjeras kāpnēm un izmantojot izdevības, Ieva spēja veikli mainīt spēles noteikumus, vispirms kļūstot par direktori, bet pirms gada iegādājoties kosmētikas fabriku "Amirage GmbH".

Ieva atzīst, ka lielā mērā visu nosaka audzināšana un raksturs. "Tieši no mums ir atkarīgs, lai mūsu bērni nebaidītos ciest neveiksmi. Neveiksmes ir, bija un būs. Gluži kā vecajā jokā par to, ka stacijās zaga, zog un zags. Ir lietas, kas nemainās. Es domāju, ka neviena sekmīga karjera – vienalga, vai tā būtu biznesā, medicīnā vai politikā, – nevar būt bez neveiksmēm. Un cilvēka personību veido tieši tas, kā viņš vai viņa pārvar šīs mazās neveiksmes. Ja jūs prasāt par mani, es kā plika pa nātrēm sitos – katru dienu kaut kas nogāja greizi, bet, manuprāt, ir svarīgi atzīt, ka kaut kas ir aplam, un nebaidīties to labot."

Lai arī kādas grūtības gadu gaitā ir bijis jāpārvar, Ieva teic, ka nekad nav pienācis tāds vājuma brīdis, kad viņa būtu vēlējusies mest visu pie malas un padoties. "Es domāju, ka tas ir raksturs. Es varbūt būšu mazliet augstprātīga un teikšu, ka mūsu paaudzei bija priekšrocības. Tie grūtie apstākļi, kādos mēs augām, jau agrā bērnībā norūdīja mūsu raksturu. Tāda likteņa ironija – jo labākos apstākļos aug bērni, jo kuslāki viņi izaug."

Tomēr pat visspēcīgākie cilvēki nespēj strādāt bez apstājas. Kā dzīvē atrast līdzsvaru? "Es domāju, ka iespēja dzīvē iegūt līdzsvaru ir tieši proporcionāla izvirzītajiem mērķiem. Kā pianisti Vestards Šimkus un Raimonds Pauls, manuprāt, viņi visu ir atdevuši mūzikai. Ja vēlies būt ārkārtīgi sekmīgs savā jomā, tad tomēr tā ir tava prioritāte." Lai arī ir grūti rast līdzsvaru starp profesionālo un privāto jomu, Ieva secina, ka šis uzdevums kļūst kaut par kripatiņu vieglāks, ja ir tuvinieku atbalsts. "Mani fantastiski atbalstīja gan vecāki, gan mans tā laika vīrs. Bez viņiem nebūtu bijis arī manu uzņēmumu. Jaunībā es to laikam līdz galam nesapratu. Bet kopumā – mēģināt atrast līdzsvaru ir dzīves virsuzdevums. Pēc tā mēs tiecamies no agras bērnības līdz sirmam vecumam. Dažiem to arī laimējas sasniegt."

Vaicāta, vai kādreiz darbu mutulī ir nācies "izdegt" un pagurt no dzīves, cenšoties sasniegt virsotnes, Ieva atbild šādi: "Es nesaprotu šo moderno teicienu. Ko nozīmē izdegšana? Ja cilvēks ir piekusis, viņam jāaizver mapīte, dators un jāiet atpūsties. Es neredzu iemeslu, kāpēc sevi būtu jānodzen tik tālu, ka tu vairs nekusties un nespēj pastrādāt."

Tomēr, atgriežoties pie domas par perfekciju un ideāliem, Ieva min kādu interesantu piemēru: "Skatoties filmas, kur Žans Klods van Damme ar trīskāršo salto nolec no 12 metru augstuma, dzīvs piezemējas un aizskrien, mēs saprotam, ka tas ir triks, bet, vērojot mīlas ainas, visi ticam, ka tās ir patiesas.

Mums ir jāsaprot, ka māksla, kino un šobrīd arī tas, ko katrs rada savā tālrunī, tomēr ir tikai un vienīgi ilūzija. Īstā dzīve rit tepat blakus. Es aicinātu tiešām atvērt acis un pastaigāt pa ielām, lai ieraudzītu, kur ir tā īstā dzīve. Man ārkārtīgi patika filma "Matrikss", kur skanēja šāds jautājums: "Kas ir un kas nav īsts?" Māka atšķirt ilūziju no realitātes – tas ir arī viens no lielākajiem izaicinājumiem."

Bet kā ir emocionāli – vai nepietrūkst ģimenes? "Uzskatu, ka pašos pamatos ikviena sieviete vēlas labu, stabilu ģimeni un nemainīgu dzīvesvietu, bet dzīvē ne vienmēr mēs sasniedzam visu un dabūjam to, ko gribam. Agrāk vai vēlāk nākas pieņemt sarežģīto atziņu, ka nevar dabūt visu. Emigrācija ir smaga. Varbūt ir vieglāk, ja esi ļoti jauns, bet tomēr katram no mums ir sava zeme, sava dzimtā valoda... Dzīve savā dzimtenē dod milzu spēku. Vienīgais sapnis, kas man vēl ir palicis, ir pavisam pārcelties uz Latviju. Jau astoto gadu ar visu savu prātu un gudrību nevaru izskaitļot, kā to izdarīt," smejas Ieva. "Katru gadu jūlijā es dzelžaini nolemju saraut visas saites ar Vāciju, bet tad, tuvojoties decembrim, manas apņemšanās pamazām izplēn, jo, teikšu, kā ir, biznesa iespējas Vācijā un Eiropas Savienībā ir nesalīdzināmi lielākas nekā Latvijā – tas ir pavisam cita vēriena tirgus."

Vaicāta par tuvākiem un tālākiem mērķiem, Ieva atzīst: "Modernā pasaule ir ietekmējusi mani. Ja agrāk kalu ilgtermiņa plānus, tad tagad es mēģinu maksimāli kvalitatīvi un labi izdzīvot katru dienu. "Jumpravai" ir lieliska dziesma ar Ritvara Dižkača vārdiem – "Pa vējam". Apmaini kreklu pa vējam... Tikai revolucionāri sludina, ka jāstājas tam ceļā, jāiet pret straumi. Bet ir taču jauki nostāties pa vējam, novilkt kreklu, ļaujot vēsmai glāstīt seju. Pamazām izzūd bailes, tu pārstāj cīnīties un sajūti, ka dzīve pati nes tevi turp, kur ir tava vieta. Es esmu iemācījusies ļauties tai sajūtai – pa vējam! Es vienkārši dzīvoju un baudu katru dienu."

Ieva Plaude-Rēlingere ir viena no 18. maijā plānotā foruma "Līdere" lektoriem. Interesentiem Ieva vairāk pastāstīs par pagātnes pieredzē balstītu lēmumu pieņemšanu jeb to, kā nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Ieva uzsver, ka tieši šodien ir ārkārtīgi svarīgi runāt par to, kā nepieļaut kļūdas un kā savas neveiksmes izmantot turpmākām sekmēm – gan valstiskā un pasaules līmenī, gan ikvienam no mums.