Pilnas slodzes mamma, kura iemīlējusi kustību un savas formas – enerģiskās Kristīnes stāsts  (4)

Savas dzīves laikā Kristīne ilgstoši meklējusi savu vietu profesionālajā jomā. Kā vienu no lielākajiem pagrieziena punktiem dzīvē viņa min iepazīšanos ar vīru, kas pievērsa viņu sportošanai un aktīvam dzīvesveidam. "Es gāju trešajā kursā interjera dizainā, kad sapazinos ar savu topošo vīru. Mēs sākām veidot attiecības, kad pēdējā kursā man mamma nomira – tad mēs kļuvām vēl tuvāki, nolēmām apprecēties, veidot ģimeni. Tieši tas bija krīzes laiks Latvijā, tāpēc nolēmu – kāda jēga no tā interjera dizaina? Pirms nedaudz vairāk nekā 10 gadiem, kad piedzima meita, pa lielam kļuvu par mājsaimnieci. Pievērsos bērnam, mājas uzturēšanai, dārzam, ierīkojām siltumnīcu, sākām trušus audzēt, gribējām savu ekoloģisko saimniecību."

Taču papildus mājas dzīvei viņa ļoti gribēja atrast veidu, kā sevi izpaust. Sākumā iestājusies dažādos skaistumkopšanas kursos – vaksāciju veikšanas, skropstu, nagu likšanas, masāžas u.c. Pēc laika sapratusi, ka raut spalvas un līmēt nagus nav tas, ko vēlas darīt, un ar vīru nolēmusi, ka vajadzētu mācīties finanšu vadību. Arī grāmatvedība nesniedza kāroto, tāpēc šobrīd pievērsusies interneta mārketingam, kur domā kādu brīdi arī pastrādāt.

Kristīne stāsta, ka aktīvs dzīvesveids pēdējos gados patiesi ir tuvs sirdij, tāpēc kādreiz bijusi arī doma mācīties par treneri. "Bet tad es sapratu, ka bērnu audzināšanu gan būs jānoliek kaut kur nostāk. Ja dzīvo Rīgā, tā vel ir cita lieta, bet Saulkrasti ir diez gan maziņi, un tur kaut ko šajā jomā "izbīdīt" ir ļoti grūti." Viņa stāsta, ka iepriekšminētajā projektā iepazinusies ar treneri Elvi, un pēc sarunām ar viņu sapratusi, ka tiešam nebūs trenere. "Es nekad nevarētu būt tik ļoti ar sirdi tajā iekšā. Es nezinu, vai varētu cilvēkiem dot tik daudz, cik trenerim vajadzētu. Nepieciešams ir ne tikai mācīt un rādīt, kā skriet, bet arī kopējai komunikācijai sniegt pievienoto vērtību."

Uz jautājumu, kā nolēma pieteikties projektā, viņa atklāj: "Ar vīru jau pirms pāris gadiem runājām par šo tēmu, ka tas man būtu foršs piedzīvojums un motivācija uzturēt savu ķermeni labā formā. Pa lielam, es nedomāju, ka es to kādreiz darīšu. Vīrs ir tas, kurš ieminējās par projektu un "izgrūda" mani ārā, lai es adaptējos un turpinu savu ceļu. Sākumā man tiešām šķita – vājprāts tas būs…

Pirms tam sarku un bālēju, domāju – ak, šausmas! Man būs jāiziet uz skatuves apakšveļā, man tur viss velsies pāri un kā es vispār pozēšu 11 centimetrus augstos papēžos… Man šķiet, ka beigu galā rezultāts bija bija gana labs, neskatoties uz to, ka paliku 9. vietā. Es vienmēr esmu bijusi ar novirzi uz apaļīgumu – nezinu īsti, vai vielmaiņa man ir lēnāka vai vienkārši patīk ēst.

Kad gāju uz projektu, es zināju, ka būšu viena no garākajām, platākajām, ar lielākajiem gurniem, iespējams, arī ar lielāko tauku procentu. Es tāda esmu, un tāpēc negribēju nobadoties kā kaulu kambaris.

Kādreiz es gāju dejošanā, jā, mēs tur nosvīdām un darbojāmies, bet es to nenosauktu par aktīvu sportošanu. Tā bija minimālā fiziskā slodze, ko varu teikt arī par skolas sporta stundām. Protams, arī man pusaudžu vecumā gribējās izskatīties kā sievietēm, kuras redzēju internetā vai žurnālos – redzēju, ka viņām viss ir forši, viņas šķiet enerģiskākas, arī sejas āda ir labāka. Taču pusaudzim saņemties pašam uz savu galvu un sākt sportot nav īpaši viegli, ja nav stabila atbalsta."

"Man ir pa periodiem – vienu brīdi ļoti gribas skriet, tad vairāk patīk nodarboties ar jogu un pilatēm, vēl es reizēm apvienoju skriešanu ar izklupieniem un pumpēšanos u.c." Uz jautājumu, vai drīkst neregulāri mainīt dienas, kad nodarbojies ar dažādām aktivitātēm, Kristīne atbild sekojoši: "Ja es gatavotos skatuvei, tas būtu diezgan bezatbildīgi. Ja tas ir tīri savam priekam, lai uzturētu ķermeni puslīdz labā fiziskajā sagatavotībā, tas viss ir kārtībā. Galvenais ir kustēties!"

Viņa uzskata, ka ne vienmēr vajag intensīvi skriet – to var aizstāt ar stundu garu pastaigu. Tāpat vajagot izmantot dažas dienas, lai nevis cilātu svarus zālē, bet kārtīgi izstaipītos. "Galvenais ir visu sākt palēnām, piemēram, ja esmu izlaidusi kādu mēnesi no aktīvas sportošanas un uztaisu sev ļoti grūtu treniņu, man sāp rokas, kājas, pēcpuse, krūtis. Tad, protams, es vairs negribu sportot! Ja ilgstoši nav pievērsta uzmanība fiziskām aktivitātēm, jāsāk palēnām – paiet kājām kādu pieturu, nevis braukt ar transportu, pamēģināt lēnu krosiņu. Noteikti nevajag "šauties iekšā" pa visiem 100."

Runājot par uzturu, Kristīne atzīst, ka pirms dažiem gadiem izmēģinājusi vegāno uzturu: "Piemēram, brokastīs ieturējos ar piecu banānu un piecu dateļu sablendētu smūtiju, pēc tam apēdu kilogramu ķiršu, pēc laiku milzum daudz apelsīnu, bet vakarā lielu šķīvi ar tvaicētiem dārzeņiem un graudaugiem. Bez problēmām – mans svars visu laiku nedaudz kritās, neskatoties pat uz milzīgo apjomu."

Šobrīd Kristīne turpina pieturēties pie izstrādātas uztura programmas. "Mēģinu sevi turēt grožos. Bijām gan 10 dienas Portugālē, tad nedaudz palaidos. Svētku reizēs ir grūti, taču, ja gribas arī kādu desu uzcept dārzā, mēs sev neliedzam, tomēr visam jābūt normas robežās. Ja man pārāk bieži sāk gribēties ko saldu, jo patiesi nevaru noliegt, ka negribētos, es mēģinu sevi piebremzēt. Man ķermenis vienmēr ir prasījis "apmierinošās garšas", piemēram, sāļu, saldu vai tamlīdzīgi. Kad sāk gribēties neveselīgo pārtiku, vajag sev atgādināt, kāpēc tu to dari – veselības, skaistuma, bērnu vai vēl citu iemeslu dēļ.

Ir dienas, kad es varu ēst piecas reizes dienā, bet dažreiz man gribas pat 10! Labāk ēst mazākas porcijas un biežāk. Ir arī cilvēki, kas brokastis neēd nemaz – pa lielam viņiem šī ēdienreize sastāv, piemēram, no kafijas un cigaretes, taču, kad pierod pie brokastīm un aktīva dzīvesveida, tad ēdienreizi sāk prasīties automātiski."

Ja vēlies uzsākt dzīvot veselīgāk, Kristīne uzskata, ka vispirms jāsāk pievērst uzmanību savam uzturam – jāizslēdz sulas, limonādes, eļļainas lietas. "Vairāk vajadzētu skatīties uz augu valsts produktiem. Es ieteiktu paeksperimentēt, no kuriem produktiem, piemēram, pūšas vēders vai tamlīdzīgi, jo varbūt ir kādas lietas, kuras vajadzētu izslēgt no sava uztura."

Arī tagad, pēc projekta beigām, Kristīne cenšas pieturēties pie izveidotās programmas un sekot līdzi savam uzturam. "Vīrs vienmēr ir bijis tas, kas tur mani grožos. Viņš ļauj man arī reizēm palaisties, tad atkal grožus pievelk un tā visu laiku. Mēs abi ļoti gribam, lai mēs esam veseli un mūsu bērni tādi būtu, lai no dzīves varētu "izžmiegt maksimumu", nevis ēst slikti un justies nepilnīgi. Mēs gribam būt pēc iespējas enerģiskāki, laimīgāki un smaidīgāki!

Kad vēl nebija piedzimis otrs bērns, vasarās ar meitu vīrs gāja skriet, peldēt, uz boksa nodarbībām u.c. Viņai mācīt iemīlēt sportu bija daudz vieglāk nekā puikam. Mēs bijām domājuši, ka otro bērnu jau no maza vecuma ņemsim līdzi, kad iesim sportot, lai viņš redzētu, kā mēs aktīvi darbojamies, bet īsti tā nesanāca. Mēs, piemēram, aizejam uz stadionu, viņš atver žoga durtiņas vaļā un, izejot pa tiem ārā, ieiet atkal savā pasaulītē. Šī iemesla dēļ ir nedaudz grūtāk, bet var redzēt, ka viņš ļoti grib sportot, mēģina atkārtot, reizēm arī pats, esot dārzā, nometas četrrāpus un sāk pumpēties.

Es uzskatu, ka ir svarīgi sportot kopā ar bērniem, jo mani vecāki ikdienā nesportoja un bija aizņemti ar darbu. Es savā ģimenē neredzēju piemēru, ka ir forši sportot, es redzēju, ka ir jāstrādā un ka tas ir grūti – ar laiku rodas veselības problēmas, nogurums ir pilnībā saprotama lieta. Turpretī vīra vecākiem un vecvecākiem vienmēr sports ir augstu vērtēts, tāpēc viņam šķiet pašsaprotami aktīvi pavadīt laiku. Pirms iepazīšanas ar viņu man šķita, ka ir pilnībā pašsaprotami nesportot, tāpēc mēs domājam, ka, ja no bērnības jau viņus "bakstīsim un stumdīsim", bērni iemīlēs sportu un gribēs to darīt visu dzīvi."

Taču aktīvs dzīvesveids iet roku rokā ar pārdomātu uzturu. "Mans vīrs ir ļoti strikts arī pret ēšanu, tāpēc reti kad varēs redzēt, ka mums mājās uz galda stāv cepumiņi vai saldumiņi. Mēs ļoti mēģinām bērniem stāstīt, ka "cukurs" agri vai vēlu ir kāds vēža paveids, tauki – veselības problēmas, piemēram, insults. Mēs velkam paralēles, ka neveselīgs uzturs agri vai vēlu ir kāda slimība."

Viņa gan nenoliedz, ka svētkos ir grūti neiepriecināt bērnus ar kādu kūciņu vai bulciņu. "Var mēģināt, protams, cept kādas riekstu kūkas, bet, šķiet, ka viņa jau negaršo tik labi kā, piemēram, lauku kūka."

Kristīne uzskata, ka sportošana un veselīgs dzīvesveids maina dzīvi. "Sportojot mēs ne tikai sākam izskatīties labāk, kļūstam veselāki, spējīgāki, enerģiskāki, bet arī miega kvalitāte uzlabojas, mēs kļūstam darbspējīgāki, pašapziņas līmenis aug, un galu galā mēs iegūstam vairāk produktīva laika."