Uzdrošināties mēģināt, pat nenojaušot rezultātu: talantīgās mākslinieces Evijas soļi modes pasaulē

Evija atklāj, ka bērnībā nesapņoja par kādu konkrētu profesiju. "Mājās sanāca darboties un taisīt dažādas lietas pašai, bet tajā brīdī konkrēti nedomāju, ka dzīvi saistīšu ar modi. Māsas vairāk sajuta, ka viņas saista matemātika un tāda sfēra, turpretī mani vairāk uzrunāja māksla, zīmēšana, kas grūtības nesagādāja – man nav "jāsalauž sevi", lai kaut ko izdarītu." Viņa stāsta, ka grūti nodalīt, kas sākumā padevās vairāk – ideju ģenerēšana vai pati zīmēšana, jo uzsākšanas brīdī sapratne par profesiju vēl bija visnotaļ maza.

Uz jautājumu, vai pašai nekad nav nācies nožēlot, ka dzīvē izvēlējusies doties šajā virzienā, Evija atbild sekojoši: "Es šobrīd tikai palēnām virzos uz priekšu… Protams, ir bijuši krustpunkti, kad pārdomā, vai tu to gribi. Īpaši man tas bija pēc prakses, jo tur bija ļoti intensīvs darbs. Tas lika padomāt, vai dzīvē gribu sevi tā upurēt." Viņa uzsver, ka motivāciju palikt šajā jomā un darboties sniedz ideju realizācijas process, kas Eviju patiesi aizrauj.

"Man šķiet, ka jebkuram darbam ir sava specifika un sarežģītība. Ja man būtu tagad jāstrādā grāmatvedībā ar skaitļiem, es droši vien "mirtu"," teic Evija. Viņa uzsver, ka šobrīd gan viņai vēl nav savs bizness un pagaidām par nevienu citu darba procesā, izņemot sevi, neatbild. "Jebkurš cilvēks, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, patiesi reizēm naktīs neguļ, bet strādā – tajā brīdī mainās viss process."

Evija uzskata – lai šajā profesijā kāptu pa karjeras kāpnēm, ir jāpiemīt spējai uzdrīkstēties. "Ir jau visādi noteikumi, ko var un ko nevar darīt, bet es kaut kā citreiz interpretēju. Es arī reizēm darbojos un nedomāju, vai tas ir labi vai slikti, un kas tur beigās sanāks. Es ļoti daudz eksperimentēju un izmēģinu, nezinot, vai rezultāts būs labs, baudāms un saprotams – vienkārši ķeru un izbaudu."

Viņa atklāj, ka nereti ir situācijas, kad jādara ir ļoti daudz, bet galīgi nav spēka un gribētos atdod darāmo kādam citam, taču tas nav Evijas garā. "Ja ir kaut kas iesākts, es pabeidzu līdz galam. Man nav svarīgi, lai saprot vai nesaprot – galvenais ir uzdrīkstēties pašai pamēģināt."

Evija atzīst, ka arī pati šuj sev apģērbu un ar nepacietību gaida, kad būs brīvāks brīdis, lai varētu ķerties klāt arī savu drēbju dizainēšanai.

Evija stāsta, ka visas kolekcijas pagaidām ir gatavotas un izstrādātas akadēmijas darbu ietvaros. Viņa uzsver, ka savos tērpos īsti nepievērš uzmanību valkājamībai – sākumā viņa vienkārši cenšas radīt identisku tērpu tam, kas uzzīmēts skicē. Evija gan nenoliedz, ka reizēm viņai pašai šķiet, ka ir radījusi kaut ko traku, bet cilvēki fotosesijās pamana kādu no apģērba gabaliem, un viņiem iepatīkas.

Viņa neuzskata, ka Latvijas sabiedrība ir pārāk piezemēta, lai ikdienā valkātu šādas drēbes. "Ārzemēs vienkārši ir vairāk cilvēku. Es domāju, ja procentuāli sadalītu, tur arī būtu tikpat daudz cilvēku, kuri būtu piezemēti.

Tagad man top maģistra darbs, kuru es vairāk asociēju ar skaņu jeb to, kā tā ietekmē cilvēku vizuālo izskatu. Es izmantoju savu skaņu, kuru pēcāk interpretēju kolekcijā – izmantotās krāsas ir melna, balta, zila un arī hakī." Viņa atklāj, ka laika posms no sākuma idejām līdz reālai kolekcijai var aizņemt pat septiņus, astoņus mēnešus.

"Es nolēmu, ka par politiku un šādām tēmām nevēlos vēstīt, negribu ar tām saistīt savu darbību. Mani vairāk uzrunā estētiskais, taču jebkurā gadījumā jebkura specifiska forma liks par kaut ko domāt. Speciāli kaut ko vēstīt nav mans mērķis. Ideju klāstā, protams, ir izskaidrots, ko es risinu, bet doma nav, ka es vēlos par kaut ko protestēt."

Viņa kā pašsaprotamu uztver faktu, ka katrs cilvēks tērpos redz kaut ko citu. Arī savu jaunāko veikumu viņa atrādījusi vairākiem cilvēkiem, un katram iepatikusies cita lieta, cita detaļa.