No biešu vagām un pasākumu vadīšanas līdz laboratorijai. Anda un Ilva par ceļu uz zinātni  (2)

Ilva bērnībā sapņoja par pasākuma vadītājas, TV diktores vai ārstes profesiju, savukārt Anda, iestājoties universitātē, plānoja kļūt par ķīmijas tehnologu ar domu, ka nākotnē izstrādās jaunas zāles.. Viņa jau bērnībā sapratusi, ka nevēlas pelnīt, darot fizisku darbu. Pieredze, ravējot biešu vagas vasarā, likusi saprast, ka ar to nopelnīt nevar.

Anda Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā pēta rapšu eļļas poliolus. Viņa Rīgas Tehniskajā universitātē ir ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu un pašlaik izstrādā savu doktora darbu. Tā tēma ir "Dzīves cikla novērtējums poliolu un poliuretānu materiāliem, kas iegūti no rapšu eļļas".

"Dzīves cikla analīze (novērtējums) ir vadošā vides novērtējuma metodoloģija, tā ir ISO standartizēta metodoloģija. Dzīves cikla analīze ļauj kvantitatīvi novērtēt, kādu potenciālo ietekmi uz vidi atstāj konkrēts materiāls vai process. Mana pētījuma gadījumā mēs novērtējam, cik videi draudzīgi vai varbūt mazāk draudzīgi ir ražot šos materiālus tieši no rapšu eļļas," skaidro Anda.

"Latvijā jautājums varētu būt par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj transports, jo, lai izaudzētu rapsi, mēs visus minerālmēslus ievedam," viņa norāda. Dzīves cikla analīze palīdz izvairīties no spekulācijām un ļauj saprast, cik lielu ietekmi uz vidi atstāj dažādi faktori un procesi. Vai jauni produkti/tehnoloģijas, ko mēs uzskatām par "zaļiem" un videi draudzīgiem ir tiešām "zaļāki" kā jau tirgū esošās alternatīvas? Uz šo jautājumu kvantitatīvi var atbildēt, veicot dzīves cikla analīzi.

Ilva ir Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docente un Vides risinājumu institūta vadošā pētniece. Savus maģistra un doktora grādus zinātniece ir ieguvusi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Projektu, pateicoties kuram viņa ieguva stipendiju, sauc "Tradicionālajos tekstīliju krāsošanas procesos izmantoto pigmentu noteikšana, pielietojot hromatogrāfiskās analīzes metodes"

Ikdienas darbā Ilvu vada motivācija dot atpakaļ sabiedrībai. Gan viņa, gan Anda ir ieguvušas izglītību par valsts budžeta līdzekļiem un uzskata, ka viņu pienākums ir nodot savas zināšanas citiem, kā arī pielietot sabiedrībai derīgā veidā.

Viņa stāsta, ka zinātnieces darbs nozīmē nepārtrauktus izaicinājumus un nepieciešamību saglabāt asumu. Viņas galvenais pētniecības virziens ir dzīves cikla analīze, kas Latvijā ir ļoti jauns temats. Anda savā jomā darbojas jau 10 gadus. Šajā laikā viņa piedalījusies dažādās konferencēs gan Latvijā, gan ārpus tās, iegūstot lielisku pieredzi un iepazīstot dažādus cilvēkus.

Arī Ilva norāda, ka bērnībā nav sapņojusi par pētnieces vai zinātnieces darbu. Viņa sevi vienmēr bija iedomājusies pilnīgi citā ampluā: "Man bērnībā bija doma, ka es varētu kļūt par TV diktori, protams, par dakteri, bet es ļoti ilgi domāju, ka es varētu strādāt sabiedriskajās attiecībās, vadīt pasākumus." Mācoties pamatskolā, Ilva savā pagalmā novadījusi skaistumkonkursu, vēlāk spēlējusi drāmas teātrī un arī citām viņas aktivitātēm nebija nekādas saistības ar zinātni.

Ilva atceras, ka, uzsākot mācīties ķīmiju, gan viņa, gan viņas klasesbiedri saskārušies ar lielām grūtībām. Sākumā bijis sarežģīti saprast, par ko priekšmetā vispār tiek runāts. Viņa to uztvērusi kā izaicinājumu: "Ja es tieku ar visu citu galā, man jātiek galā arī ar to ķīmiju." Tā nu viņa nolēma pievērst pastiprinātu uzmanību šim mācību priekšmetam. Kamēr vienaudži sētā spēlējās, viņa sēdēja virtuvē un mēģināja izprast ķīmiju. Ieguldītais darbs nesa rezultātu.

Ķīmija sāka šķist daudz interesantāka. "Mani aizrāva ķīmija, bioloģija." Pēc pamatskolas viņa nebija plānojusi iestāties prestižā skolā, bet skolotāji iedrošinājuši iestāties Madonas ģimnāzijā, kur Ilva izvēlējās eksakto zinātņu novirzienu. Tomēr arī tad viņai nebija mērķa kļūt pa zinātnieci. Pēc vidusskolas Ilva devās studēt ķīmiju. "Ļoti daudzi mani radinieki nesaprata manu izvēli. Nesaprata, kā var mācīties kaut kādu "pliku" ķīmiju," atceras Ilva. Tomēr viņa nepadevās.

Pirmā pieredze praktiskajā pētniecībā viņa ieguva, izstrādājot bakalaura darbu. Tas notika Beļģijā, piedaloties apmaiņas programmā studentiem. Pēc studijām viņa uzsāka darba gaitas farmācijas uzņēmuma laboratorijā. Paralēli viņa ieguva maģistra grādu. Vēlāk fakultātes dekāns vairākkārt aicinājis studēt doktorantūrā un pasniegt lekcijas. Pēc gadu ilgas pierunāšanas Ilva piekrita piedāvājumam. Doktorantūrā viņa pievērstās hromatogrāfijai kas ir viena no populārākajām analītiskās analīzes metodēm visā pasaulē, to izmanto teju visās zinātņu nozarēs – medicīnā, farmācijā, bioloģijā, vides pētījumos, un citur, jo šī metode vienlaikus spēj noteikt ļoti daudz un dažādus ķīmiskos savienojumus, balstoties uz šo savienojumu ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām.

Pēc doktorantūras studijām Ilva kādu laiku veica pētījumus ASV. Pēc atgriešanās viņa sāka strādāt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. "Es vairāk pievērsos dabas pētījumiem." Tajā laikā arī sapratusi, ka savu nākotni varētu saistīt ar pētniecību: "Tad es vairāk sevi sāku saskatīt kā tādu zinātnieci, kas var sniegt ieguldījumu lielākos pētījumos."

Gan Anda, gan Ilva norāda, ka darbs prasa ļoti daudz laika un enerģijas un visu laiku ir jābūt lietas kursā par notiekošo. Tāpat jāņem vērā, ka zinātnieka darbs nav saistīts tikai ar pētniecību, ir jāveic arī birokrātiskais darbs, proti, jāraksta projekti un jāpiesaista finansējums. Anda uzsver, ka bez tā iztikt nevar. Arī Ilva piekrīt, ka finansējuma piesaiste ir ļoti svarīga zinātnieka darba daļa. "Varbūt tiešām sanāk to pētniecības darbu nolikt malā," par finansējuma piesaisti teic Anda, "bet tāds ir darbs zinātnē visur pasaulē."

Ilva stāsta, ka Latvijā zinātnieki nevar atļauties visu laiku pētīt kādu šauru jomu. Viņa pati cenšas savas zināšanas izmantot, lai palīdzētu dažādu jomu speciālistiem – gan biologiem, gan ķīmiķiem un citiem. Lai to varētu realizēt, Ilva ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un strādā Vides risinājumu institūtā par vadošo pētnieci. Viņa norāda, ka ir svarīgi tas, ka zinātnieks nedrīkst apstāties, visu laiku ir jāvirzās uz priekšu. "Ja tu apstāsies, būs caurums," saka Ilva, norādot, ka tad, ja kaut kas netiks izdarīts, cietīs ne tikai viņa, bet arī kolēģi.

Par spīti slodzei, birokrātiskajam darbam un izaicinājumiem, zinātnieces uz savu darbu ikdienā dodas ar prieku. Vienu no labākajām sava darba īpašībām Anda min to, ka tajā nav rutīnas: "Nav bijušu divu vienādu dienu." Tas viņai palīdz saglabāt azartu. Ilva to sauc par "zinātnisko bohēmu", jo, lai arī zināms darbības rāmis, pētnieks var brīvi izpausties tajā, kā iegūt nepieciešamo rezultātu.

Arī Ilva norāda, ka mācības nelielā skolā viņai ir devušas prasmes un zināšanas, kas izrādījušās ļoti svarīgas panākumu gūšanai. Tas attiecas ne tikai uz mācībām, bet arī pasākumu organizēšanu un citām jomām: "Ļoti daudz dod tieši tā lauku pieredze, jo tur no tiem resursiem, kas tev ir, tev no tā ir jārada beigās kaut kas." Ilva ir pārliecināta, ka iegūtā pieredze viņai palīdz skatīties uz visu plašāk arī pašlaik.

Anda gan norāda, ka, mācoties mazā skolā, var pietrūkt motivējošas konkurences. Tāpat, uzsākot studijas, bijis nedaudz bail, jo domājusi, ka vairums kursabiedru ir labāk sagatavoti mācībām. "Man likās – jā, viņi ir daudz spēcīgāki un viņiem ir vieglāk. Bet tu vienkārši sākumā saproti, ka tev ir jāstrādā, lai ielēktu tajā pašā vilcienā." Studenti, kas bijuši pārāk pārliecināti par sevi, sākuši slinkot, un tas viņiem vēlāk radījis vēl lielākas grūtības. Daļa ļoti spēcīgu studentu nav varējuši pabeigt pirmo mācību gadu, jo tā sākumā pārāk atslābuši.

"Vismaz manā bērnībā man nekas netika tā vienkārši pasniegts," atceras Anda, "mēs bijām paēduši, apģērbti, bet vecāki vienmēr teica, ka ir jāiegulda izglītībā, veselībā un ceļošanā." Gūtās mācības viņai daudz palīdzējušas. Ravējot biešu vagas un nopelnot niecīgu summu, Anda arī sapratusi, ka labprātāk pelna ar savām zināšanām un prāta spējām nekā dara fizisku darbu.

Lai nopelnītu naudu tēriņiem, Anda vasarā piestrādājusi, ravējot bietes. "Tās vagas bija tik garas, un tad viņas jāretina, un tas jādara trīs reizes vasarā… Es biju nokaplējusies, "nobesījusies". Es domāju – ai, kāda man tur būs nauda." Kā atalgojumu viņa saņēma 20 kilogramus smagu cukura maisu, ko mamma no viņas nopirka. Gan Anda, gan viņas māsa, kas arī bija ravējusi, bija ļoti vīlušās. Meiteņu mamma esot novērojusi, ka meitām pēc šīs pieredzes uzlabojušās sekmes skolā. "Mēs sapratām, ka ar fizisku darbu mums negribas pelnīt," Anda nosmej.

Noslēgumā abas zinātnieces vēlas uzsvērt to, ka dzīvē nevajag baidīties no dažādiem izaicinājumiem, kas saistīti ar izglītību un karjeru, tie ir jāpieņem un jāizmēģina. Pašlaik iespēju jauniešiem ir ļoti daudz, un tās ir jāizmanto, savukārt vecākiem nevajag baidieties atbalstīt savas atvases. Ir Ļoti grūti spriest par kaut ko, kur neesi un ko tu nedari. Laba izglītība un darbs ir pamats visam. Arī zinātnieki un pētnieki var strādāt labi atalgotu darbu, ja tikai ir motivācija un vēlme to darīt.
Ilva stāsta, ka pēdējos gados sniedz padomus arī vidusskolēniem, kas izstrādā savus zinātniski pētnieciskos darbus. Viņa ar kolēģiem īpaši cenšas atbalstīt bērnus no reģioniem. Ilva ir novērojusi, ka jaunieši no reģioniem bieži ir motivētāki nekā skolēni no prestižām skolām. Viņa gan uzsver, ka tas, protams, neattiecas uz visiem gadījumiem.