Trīsreiz mainīta profesija, pēcdzemdību depresija un sevis meklējumi – Elīnas iedvesmas stāsts  (2)

Savu stāstu Elīna uzsāk ar apgalvojumu, ka vēl pat vidusskolas laikā viņai nebija konkrētu mērķu vai sfēru, kurā gribētos dzīvē darboties: "Mani ļoti saistīja viss, kas saistīts ar skaistumkopšanu, estētiku un tādām lietām, bet nešķita, ka tā būs joma, kurā varēšu nopelnīt. Principā vairāk vai mazāk sabiedrībā pieņemto standartu dēļ sāku domāt, ka vajag mācīties kaut ko nopietnu. Tas bija laiks, kad visi gāja mācīties par juristiem vai ekonomistiem, bet es izdomāju, ka centīšos skaistumu apvienot ar medicīnu. Izmācījos par zobu tehniķi.

Tas man jau skolas laikā šķita interesanti, bet pēcāk sapratu, ka priekšstats par to, kā tas notiek, un realitāte ir divas dažādas lietas. Mācīties bija viegli, prakse bija divi ar pusi, trīs gadi – man padevās roku darbi. Man pat kaut kādā ziņā patika. Zobu tehnikas darbā ir forša apziņa, ka dari kādam kaut ko labu – tu saņem ārsta vai pacienta bildi, uzslavu, un tas patiesībā reizēm motivē vēl vairāk nekā alga.

Grūtības sākas, kad reāli sāc strādāt un saproti, lai kaut kā izdzīvotu, tev laboratorijā jāpavada no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo tu saņem naudu par gabaldarbu." Elīna atzīmē, ka piecus gadus šajā darbā arī nostrādājusi, jo visu laiku bijusi sajūta, ka nekur taču nav viegli un reizēm sevi ir jāpiespiež kaut ko darīt.

"Tad es paliku stāvoklī, maksimāli ilgi nostrādāju, tikai mēnesi pirms tam atpūtos. Kad piedzima puika, sapratu, ka tajā visā es atgriezties negribu, jo tad es bērnu neredzēšu. Jo vairāk tu par to domā, jo vairāk sevi uzvelc. Tad es tiešām vairs nezināju, ko es no dzīves gribu. Es centos sevi motivēt ar visādiem pašizaugsmes treniņiem, grāmatām, semināriem. Es centos ķerties pie jebkura salmiņa, taču beigās sapratu, ka pat jebkurš mērķis, kuru tu sasniegsi, diez vai būs tāds, kādu tu gaidīji un cerēji. Tev var likties, ka apprecēsies un visa dzīve mainīsies, bet tā patiesībā nav. Tev piedzims bērns un tad iestāsies miers, bet, nē, – tev vēl vairāk gribas atrast mieru sevī."

Kad Elīnai bija jāatgriežas darbā, viņa tomēr nolēma meklēt jaunu ceļu, mest izaicinājumu un iestājās biznesa psiholoģijas studijās. "Es vēl šobrīd mācos neklātienē, bet paralēli dabūju darbu bankā. Es domāju, ka šis būs labs darbs – normāls darba laiks, piecos izslēdz datoru un dodies mājās. Nekad nebiju strādājusi ofisa darbu, man tas bija ļoti grūti. Tur jāseko instrukcijām, tur nav radošuma, viss ir ļoti strikti noteikts. Pamazām sāku degt ārā. Mājās biju nekāda – mamma nekāda, sieva arī." Šis bija brīdis, kad soli pa solim Elīna nonāca līdz skaistumkopšanas sfērai un tagad attīsta savas prasmes tajā.

Uz jautājumu, vai nožēlo, ka jau pēc skolas nesāka darīt to, ko pati vēlējusies un kam pievērsusies tikai tagad, viņa atbild: "Nožēlot dzīvē neko nedrīkst – mani veido visa mana pieredze. Visi pārbaudījumi mani ir norūdījuši. Man ļoti patīk, ka esmu daudzpusīga, tāpēc daudzās tēmās varu būt interesants sarunu partneris. Ja kāds par 100 procentiem zina, ka konkrētā profesija viņu darīs laimīgu, viņam jākļūst tajā labākajam. Ja par tādu kļūsi, spēsi tajā rast piepildījumu." Viņa uzsver, ka nevajag seko vairākumam, vecāku viedoklim, jo tas nedarīs laimīgu – ne agrāk, ne vēlāk.

Ar savu dzīves izvēli Elīna ir harmonijā aptuveni pusgadu, taču piebilst, ka miera sajūtas viņai vēl nav. "Tu dari to, kas tev patīk, bet visu laiku jādomā, kā sevi uzlabot un kā pārbaudīt. Sava salona izveide mani ir ļoti motivējusi un iedvesmojusi, mīlu darīt citus laimīgus, un tas arī manu dzīvi padara daudz krāsaināku un priecīgāku ik dienas!"

Elīna atklāj, ka ar vīru iepazinās portālā "Draugiem.lv", kad viņai bija 15 gadi. "Šīs bija manas pirmās attiecības. Apprecējāmies pēc septiņu gadu kopā būšanas 22 gados, bet puika pieteicās vēl pēc diviem gadiem."

Jaunā sieviete stāsta, ka vīrs viņu itin visā atbalsta. "Man bija kaut kāda stulba iedoma, ka viņš par mani kaunēsies, ja nebūšu baigi labā amatā vai profesijā, taču tagad viņš man saka, ka arī viņš jūtas laimīgs, jo redz, ka es esmu laimīga. Viņam tādā ziņā ir vienalga, ko es daru, jo sieva, kas nemitīgi "zāģē", nevienam nav vajadzīga."

"Pienākumus un finanses dalām uz pusēm. Piemēram, kad es pasēdēju mājās un nesaņēmu algu par savu darbu, es jutos slikti. Pat bērna kopšanas atvaļinājumā man bija sajūta, ka kaut kas nav un es neko nedaru. Es negribu būt ne no viena atkarīga. Katram savs, bet, manuprāt, ir svarīgi arī sievietei pelnīt," teic Elīna.

Viņa uzsver, ka ir patīkami profesijas, kurās redzi rezultātu – apmierinātu klientu. "Ir grūti strādāt darbu, kurā neredzi reālu pienesumu – sēžot mājās un audzinot bērnu, es to neizjustu. Es neuzskatu, ka sievietei ir jāstrādā tikai mājās vai tikai darbā, tāpēc ir jāmēģina rast balanss."

Elīna atklāj, ka bērns viņas dzīvē ir bijis stimuls mēģināt un darīt. "Bez bērna es vēl noteikti sēdētu laboratorijā, jo tajā brīdī, kad esi rutīnā, tu ej un izdari. Sestdienās varbūt nedaudz paburkšķi, bet pirmdien atkal ej un dari. Bērns mainīja manu skatu uz dzīvi – viņa dēļ es arī cenšos. Lai mums būtu kopīgi ceļojumi, lai es varētu dēlam kaut ko piedāvāt. Ja es sēdētu tikai mājās, mēs nevarētu dzīvot tā, kā mēs gribam."

Jebkuram cilvēkam ir nepieciešams brīdis, kad atvilkt elpu un sevi restartēt. Elīna stāsta, ka viņai sakopot spēkus palīdz joga, grāmatu lasīšana un miers. "Vislabāk es varu restartēties, ja esmu viena. Ceļos ļoti agri, reizēm pat piecos, lai man būtu stunda, pirms mostas mani mājinieki, kad padzert rīta kafiju. Tas ir mans mazais rīta rituāls. Man nav tāda laika, kad varētu viena kaut kur aizbraukt, jo principā ar dēlu un vīru vienmēr esam kopā."

Elīna atzīst, ka pēcdzemdību laiks bija patiešām grūts – viņa bija izmainījusies kā sieviete, bija liekie kilogrami, mājas dzīve, pie kuras nemaz nebija pieradusi. Te pēkšņi viņai bija jāpaliek vienai pašai ar bērnu. "Mēs vēl dzīvojām ārpus Rīgas, tajā laikā mums bija viena mašīna, tāpēc, kad vīrs aizbrauca uz darbu, es paliku viena. Apkārt nebija neviena cilvēka, veikalu, šķietami nekā nebija. Tas bija laiks, kad paspēju visu dzīvi pārdomāt." Sieviete gan atklāj, ka kādu gabaliņu no viņas mājvietas dzīvo tēvs ar sievu, pie kuriem devusie meklēt sarunu biedrus, kā arī cerējusi uz kādu jaunu ieteikumu vai beidzot – atbildes uz saviem jautājumiem.

"Es izmēģināju visu – gan grāmatas, gan lekcijas, gan seminārus. Es meklēju atbildi, bet sapratu, ka konkrētības nekur nebūs. Virsraksts vienmēr ir tik skaists, bet pēc tam konstatē, ka zem kursa vai grāmatas nosaukuma pašam ir jāatrod atbilde uz sev interesējošiem jautājumiem. Arī, aizejot pie astrologa, tur neviens tev nepateiks – jā, tu esi radīts tieši tam darbam." Viņa piebilst, ka jebkas dod ievirzi, taču izvēli tavā vietā neviens neizdara.

"Man ļoti palīdzēja mamma, es viņai varu zvanīt ar jebkuru jautājumu. Tieši viņa mani iedrošināja un teica: "Ej un riskē, mēģini darīt to, kas tev patīk. Ja būs slikti, tad visi tev palīdzēs." Kas var būt sliktākais, ja tev nesanāk? Jā, tu zaudēsi laiku, arī kaut kādu naudu, bet no tā neviens nemirst." Elīna uzskata, ka obligāti nepieciešams atrast kaut vienu atbalsta personu, kura tic tev un tavam sapnim. "Iespējams, tu viņā pat pirmajā brīdī nemaz neieklausīsies, taču tas kaut kur nosēžas. Tas paliek zemapziņā, jo negācijas tomēr ir ļoti daudz. Citi man teica: "Ko tu tur sapņo? Tev taču ir darbs – ej un dari to. Kāpēc vispār vajag riskēt!" Ja ir kaut viens cilvēks, kas tev tic, tas ļoti palīdz."

Elīnas skatījumā laimīga sieviete ir tāda, kura spējusi rast līdzsvaru un harmoniju starp darbu un ģimeni. "Kad esi sasniegusi tik daudz, lai justos apmierināta. Nevienam citam neko nevajag pierādīt, vajag pamosties laimīgai un zināt, ka tev ir vislabākais vīrs, visforšākais bērns un ka dari to, kas tev patīk. Viss pārējais ir sīkums."

Viņa arī neuzskata, ka būtu kāds konkrēts vecums, kurā būtu jau par vēlu mēģināt kaut ko jaunu un sekot sapņiem: "Nevaru noliegt, ka arī man 25 gados šķita, ka nu jau ir par vēlu – man ir bērns, stabilitāte, kur es tad vēl tagad skriešu. Taču sākumā vienkārši vajag paralēli kaut ko pamēģināt, pazondēt, vai tiešam tas patīk un izdodas, vai vari atrast savu ceļu. Un ir pilnībā vienalga, vai tev ir 30, 40 vai 50."

"Nevajag sevi ierobežot un uzlikt klapītes," teic Elīna. "Es arī tagad katru dienu veltu laiku, lai noklausītos kādu lekciju, palasītu grāmatu vai rakstu. Sevi motivēju un eju uz priekšu."

Arī par aktīvu dzīvesveidu Elīnas ikdienā netiek aizmirsts – tam viņa pievērsusies pēc bērniņa piedzimšanas. "Pāris liekie kilogrami mani darīja bažīgu, kā arī no darba laboratorijā sāpēja mugura. Kamēr biju mājās, pilnībā mainīju savu ēdienkarti, paņēmu uztura speciālistu, grāmatas, lasīju ieteikumus internetā un izdarīju savus secinājumus." Viņa atklāj, ka no uztura esot izslēgusi piena produktus un glutēnu, jo no tā viņai esot nepanesamība. Elīna iesaka katram izzināt savu ķermeni un saprast, kas tieši tev ir vai nav nepieciešams.

Viņa arī teic, ka nav no tām mammām, kas bērnam aizliedz visu. "Es uzskatu, ka, ja viņš ēdīs visu bio, eko, kaut kādā brīdī viņš ko citu arī nogaršos. Es nevaru nokontrolēt visu, kas notiek dārziņā, tāpēc mums mājās ir arī našķīši, taču katrs rīts noteikti jāsāk ar putru – kad puikam acis vaļā, viņš jau prasa šo ēdienu."

Vaicājot, kādas ir tipiskas brīvdienas Elīnas ģimenē, viņa saka: "Parasti mēs kaut kur braucam – mums vienmēr gribas kaut ko redzēt. Mums patīk ceļot pa Latviju, tāpēc atrodam galamērķi, vietu, kurā palikt, sakrāmējam mantas un dodamies. Mēs vienmēr esam kopā.

Ļoti bieži arī pie mums kāds brauc, jo rīkojam dārza pasākumus. Kopība pati par sevi ir svarīgākā, vienalga kādā veidā." Elīna uzsver, ka buča pirms miega un labas nakts novēlēšana arī tad, ja bijis strīds vai kašķis, ir neatņemama viņas ģimenes ikdienas sastāvdaļa.

Noslēgumā Elīna piebilst, ka vērts jau tagad apsēsties un padomāt par dzīves izskaņu: "Vajag uzdot jautājumu – vai tu tagad dari to, ko tu gribi darīt, un vai tu būsi apmierināts, atskatoties uz savu dzīvi. Ja jā, tad viss kārtībā, bet, ja nē, tad nevajag baidīties savu dzīvi dzīvot tā, lai izskaņā tu būtu apmierināts ar paveikto."