Dzelzs laikmets – pamats dzīvei, ģimenei un maizes pelnīšanai. Rotu mākslinieces Lindas stāsts  (1)

Lindas lolojums ir rotu zīmols "Sudraba pīlādzis", kā izveidi rotu māksliniece aizsāka kopā ar vīru, tagad šī nodarbe ir tikai viņas. "Tas ir tas, ko es daru, ar ko es pelnu maizīti, ar ko es domāju un dzīvoju." Tā ir visa viņas pasaule, norāda Linda.

Aizraušanās ar 9.-12. gadsimtu, ko dēvē par vēlo dzelzs laikmetu, Lindai sākās, mācoties Rīgas amatniecības vidusskolā. Viņa apguva metāla dizainu.Viens no pasniedzējiem bija arheoloģijas entuziasts un vēlējās izmēģināt piedzīvot to, par ko arheologi raksta grāmatās. "Nodarboties ar eksperimentālo arheoloģiju, mēģināt iedzīvināt senvēsturi, izmēģināt tā laika amatus, padzīvot ar tā laika ēdienu, apģērbu, ēkām. Vispār mēģināt apjaust to laiku." Linda norāda, ka 21. gadsimta cilvēka zināšanu bagāža neļauj līdz galam izprast tā laika cilvēku, bet praktiska dzīvesveida izmēģināšana var ļaut pietuvoties šai izpratnei.

Tā nu pirms gandrīz 20 gadiem tika organizēta pirmā nometne, kurā studenti dzīvoja tā, kā to varēja būt darījuši cilvēki 9. gadsimtā. Viņi pārtika tikai no tā laika ēdiena un darīja tam laikam raksturīgas lietas, aizmirstot par kafiju, mūsdienu produktiem un ērtībām. "Pasniedzējs mūs tajā visā ierāva, aizrāva," teic Linda, norādot, ka nometne kļuva par tradīciju, kas turpinājās arī pēc pasniedzēja nāves.

Interese par vēsturi ietekmējusi ļoti daudzu bijušo nometņu dalībnieku un viņu tuvinieku dzīves. Tur Linda satika savu vīru, arī citi pāri, kas tagad ir kopā, tur iepazinušies. Tāpat daudzi arī savu nodarbošanos vēlāk saistījuši ar vēsturi un vēsturiskā mantojuma izzināšanu. "Mēs joprojām svinam kopā svētkus, svētam saulgriežus un braucam trakās un piedzīvojumu pilnās ekskursijās."

Tiesa, rotu darināšanu un aizrautību ar vēsturi Linda pavisam novārtā nebija atstājusi ne brīdi. Vasarās viņa turpināja apmeklēt kopā ar domubiedriem organizētās nometnes, kā arī piedalīties dažādos kultūrvēsturiskos pasākumos, kur interesentus iepazīstināja ar vēlā dzelzs laikmeta amatiem un rotām. "Māksla, dizains, aizraušanās ar senvēsturi visu laiku dzīvē gāja blakus, un tad kaut kā tas saslēdzās. Kāpēc nepamēģināt?"

Tagad Lindai ir darbnīca Pārdaugavā, Rīgā, kur iespējams arī apskatīt un iegādāties viņas darinātās rotas. Tās tapušas balstoties tā laika rotu darināšanas tehnoloģijā – zūdošā vaska metāla liešanās tehnikā, rotu atveidojot vaskā un pēcāk izlejot bronzā vai sudrabā līdzīgi kā 9. gadsimtā.

Otrs virziens kurā Linda strādā ir mūsdienīgas dizaina rotas, kurās arī vairāk vai mazāk ir saskatāma seno rotu elementu klātbūtne un etniskums. Lindas izstrādātās dizaina rotas ir dažādas gan kakla rotas, gredzeni un auskari. "Auskaros es atļaujos interpretēt un taisīt savu mākslu, jo vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā auskari nebija raksturīgi. " Viņai patīkot gatavot, nevis klasiskus vienādus, bet atšķirīgus auskarus katrai ausij. "Kurš teicis, ka abiem auskariem jābūt vienādiem? Mēs jau arī neesam simetriski un vienādi."

Linda stāsta, ka rotu galvenā nozīme kādreiz bijusi aizsargāt tās nēsātāju – tas, ko tagad uzskata par greznumlietām, kādreiz bija amuleti. Nozīme bijusi katram rotas elementam. "Katrai tai lietiņai piedēvēja to maģisko spēku, kas aizsargā. Tolaik vispār dzīve bija tāda smaga un grūta un viena no primārajām lietām bija aizsargāt sevi." Vienīgā rota, kas pildīja arī praktiskas funkcijas, bija sakta.

Jautāta par to, kas viņu fascinē 9.-12. gadsimtā, Linda stāsta: "Piemēram, rotas ir ļoti savdabīgas, un tas laiks ir pirms kristietības ienākšanas, jo ar 12., 13. gadsimtu pie mums ienāk kristietība. Faktiski tiek uzspiesta pilnīgi cita ticība. Ienāk vācu tirgotāji, un mainās rotas, tās kļūst ļoti eiropeiskas. Bet tajā laikā rotas ir ļoti etniskas, ļoti "mūsu". Protams, mēs ietekmējamies no blakus tautām, blakus zemēm, bet tas laiks ir ļoti interesants."

Runājot par rotu izmēriem un uzskatu, ka senās rotas esot pārāk smagas un lielas, Linda norāda, ka tā nebūt nav. Viens no tipiskākajiem amuletiem, ko vīrieši kādreiz nēsājuši, ir cirvīša formas rota. Rotu māksliniece tās gatavo gan oriģinālajā izmērā, gan ievērojami mazākas. Viņa savam dēlam bija kaklā uzkārusi mazāko cirvīša versiju, bet puika nolēmis, ka ar to viņam nepietiek. "Viņš darbnīcā pa kluso "nočiepa" to lielo cirvīti, kas ir mērogā viens pret viens, liels un smags un vēl nēsā kopā ar lāča ilkni ikdienā." Zēns vēl nav sasniedzis piecu gadu vecumu, bet viņam amuleti nešķiet ne par lielu, ne smagu. "Un, ja kāds vīrietis man stāsta, ka viņam būs par lielu vai smagu, man ir jāstāsta piemērs ar savu dēliņu," ar smaidu saka māksliniece, "galvenais jau ir pārliecība – ko tu domā, un ko tu jūti."

Mēs patiesībā nenovērtējam mūsdienu iespējas un privilēģijas, pārliecināta māksliniece. "Izdzīvošana, aizsardzība un auglība tajā laikā bija primārās un aktuālākās vērtības. Nemitīgi bija jābūt gatavam aizsargāt, rūpēties par to lai būtu paēdis, dzimta un lauki auglīgi. Tas viss, manuprāt, pieprasa ticību kaut kam augstākam, paļaušanos uz dabas labvēlību, dievību klātbūtni, dabas garu aizsardzību un svētību. Tas ir arī tas, kam ticu es." Linda nosaka.: "Es esmu par to laiku, par ticību dabas gariem, pret to svešo ticību, kur atnāk, ar viltu un zobenu piespiež un pasaka, kam tev tagad būs ticēt." Viņa norāda, ka labprātāk tic īstām lietām – kokiem, akmeņiem, dabai, jūrai, debesīm, saulei. "Tādām īstām, kas nav izdomātas, kas reāli pastāv, kuras tu jūti."

Arī ikdienā Linda ar ģimeni tiecas vairāk pie dabas. Lai arī liela daļa dzīves rit Rīgā, vasaras tiek vadītas Carnikavas novadā, kur gan pati, gan bērni pa zāli var staigāt ar basām pēdām un iet uz upi nopeldēties. Netālu ir arī mežs. Pati no rītiem ceļoties agri, lai izkustētos un izbaudītu dabu: "Tad ir tāds spēks, un katru rītu Gauja ir pilnīgi citādāka, tu redzi dažādus putnus un taureņus vai sastopi lapsu ģimeni uz ceļā. Un ir tā brīnišķīgi iedvesmojoša sajūta, ka saule ir tikko modusies un ir vēl visa diena priekšā."

Linda ir pārliecināta, ka daba ir viens no viņas enerģijas avotiem. "Īstenībā jau pašas vienkāršākās lietas, ko mēs ikdienā nepamanām un nenovērtējam, ir ļoti stipras un zīmīgas," teic Linda, norādot, ka, viņasprāt, tās vienkāršās lietas, kas ir apkārt ļoti daudz saka priekšā par dzīvi un māca to baudīt un novērtēt.

Māksliniece neslēpj pieķeršanos Latvijas zemei un norāda, ka ir dzīvojusi ārzemēs, un sapratusi, ka tas nav piemērots viņai. Studiju laikā Linda piedalījās apmaiņas programmā un kādu laiku dzīvoja Somijā un sapratusi: "Mana vieta ir šeit, man jābūt te. Mana zeme ir šī, te ir manas saknes, ģimene, draugi, vislabāk es jūtos šeit. Ir apsveicami aizbraukt uz iepazīt citas zemes un kultūru, gūt pieredzi, iemācīties ko jaunu iepazīt citu pasauli. Tas ir ļoti labi, un tā vajag darīt." Viņa gan piebilst, ka pēc katra izbrauciena un gūtās pieredzes ir jāatgriežas.