Rūta Muktupāvela: dzimumu nevienlīdzība ir zemkopju sabiedrības mantojums  (51)

Šogad par Rektoru padomes priekšsēdētāju kļuva Rūta Muktupāvela, kas 2014. gadā kļuva arī par pirmo sievieti Latvijas Kultūras akadēmijas rektora amatā. Lai saprastu, ko īsti nozīmē būt sievietei akadēmiskajā darbā un zinātnē un vai dzimumu diskriminācija ir aktuāls jautājums šajā vidē, uzaicinājām viņu uz sarunu. Tās laikā apspriedām ne tikai viņas ceļu uz rektores un Rektoru padomes priekšsēdētājas amatu, bet arī pašlaik aktuālās problēmas augstākajā izglītībā.

Jāpiebilst, ka, lai arī sieviešu īpatsvars vadošos amatos zinātnē ir salīdzinoši zems, situācija Latvijā ir labāka nekā citās valstīs. Eiropas Savienībā tikai 10 procentus augstskolu vada sievietes. Arī "Stikla griestu" indekss Latvijā ir zemāks nekā vidēji Eiropā. Tas nozīmē, ka iespējas ieņemt vadošus amatus ir augstākas.

Stāstot par sevi, Muktupāvela norāda, ka viņa vispirms ir profesore un Latvijas Kultūras akadēmijas docētāja, bet tikai pēc tam augstskolas vadītāja un Rektoru padomes priekšsēdētāja. Viņas pētījumu tēmas attiecas uz kultūras teoriju un kultūrantropoloģiju. Tas ir starpdisciplinārs lauks, kurā vienlīdz nozīmīgas ir gan sociālās, gan humanitārās zinātnes. Augstskolas vadītāja ir arī divu meitu mamma, kas mīl muzicēt kopā ar vīru Valdi Muktupāvelu un kam mājās ir ļoti daudz mūzikas instrumentu. "Tā ir ļoti būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa," viņa nosaka.

Zinātniece atceras, ka viņas bērnudārzs atradies 200–300 metru attālumā no mājām. Jau trīs vai četru gadu vecumā viņa vēlējusies uz to doties viena pati. "Mamma stāvēja uz balkona un skatījās, kā es eju, – tur nebija nekādu ielu, vienkārši tāda taciņa pa pļavu. Tad es gāju vismaz 15 līdz 20 minūtes, jo pa ceļam visu vajadzēja apskatīt. Kamēr cilvēks ir mazs, viņam zeme ir ļoti tuvu, tāpēc pilnīgi citā perspektīvā var saskatīt kukaiņus, zālīti, akmentiņus." Mazā Rūta pētījusi visu, kas bijis pa ceļam, bet mamma mudinājusi nedaudz pasteigties, lai viņa nenokavētu.

"Es neteiktu, ka studiju laikos biju tāda īpaši aktīva zinātniece," turpina Muktupāvela. Savā pirmajā zinātniskajā konferencē "Kultūras krustpunkti" viņa piedalījās, studējot maģistrantūrā. "Mans pirmais tiešām zinātniskais referāts bija par apreibināšanās kultūru, kas atspoguļojas folklorā." Viņa bija pētījusi tekstus, kuros dažādos veidos parādās ar apreibināšanos saistīti tradicionālie rituāli. "Tā bija mana pirmā publiskā uzstāšanās zinātniskajā konferencē, par ko es ļoti satraucos," viņa stāsta, "taču pēc tam mans referāts tika arī publicēts zinātnisko rakstu krājumā. Un tā tas sākās."

Muktupāvela uzsver, ka zinātnisko darbību turpināja, strādājot par pasniedzēju, jo bez tās pasniedzēja darbs nav iedomājams. "Akadēmiskā vide pieprasa nemitīgu sevis pilnveidošanu," saka Latvijas Kultūras akadēmijas rektore. Viņa norāda, ka pasniedzēja un pētnieka darbs nav vienkāršs. Nepārtraukti tiek izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti, tāpēc ne brīdi nedrīkst atslābt. Ir jāseko līdzi visam jaunajam un jāpilnveido savas zināšanas, un katra lekciju kursa ietvaros jānorāda studentiem, kur meklēt papildu informāciju," viņa skaidro.

Gatavošanās lekcijām ir plašs un laikietilpīgs darbs, bet tas nav vienīgais, kas pasniedzējam jādara. Muktupāvela norāda, ka Kultūras akadēmijā tiek strādāts, lai pasniedzējus motivētu pēc iespējas vairāk strādāt arī zinātnes jomā – piedalīties konferencēs un publicēt savas zinātniskās atziņas. Zinātniskā darbība tiek iekļauta pasniedzēja slodzē, kā arī tiek atalgotas nozīmīgākās zinātniskās publikācijas. "Nav iespējama situācija, kad var nenodarboties ar zinātni vai, mūsu akadēmijas gadījumā, ar māksliniecisko jaunradi un tik un tā būt profesors," teic augstskolas rektore. "Ja nav zinātniskās vai radošās darbības sasniegumu, nav iespējams veidot akadēmisko karjeru."

Jāpiebilst, ka Muktupāvelai papildus pasniedzējas un zinātniskajam darbam jāveic arī administratīvie pienākumi. "Kā es ar to tieku galā? Ar ļoti lielām grūtībām, jo ļoti daudz laika aizņem administratīvā darbība. Mana darba diena nebeidzas piecos," norāda akadēmijas vadītāja, paskaidrojot, ka viņai jāapmeklē dažādas sanāksmes, izstādes, pasākumi un koncerti. "Nemitīgi jāpilnveidojas un jāgūst plašas zināšanas attiecībā uz jaunumiem Latvijas kultūras telpā, citādi nav iespējams pilnvērtīgi strādāt." Viņas darbadiena nereti beidzas tikai vēlu vakarā un strādāt nākas arī sestdienās un svētdienās.

Tomēr par slodzi viņa nesūdzas, jo nevar sevi iedomāties situācijā, kad viņai nebūtu, ko darīt. Darāmie darbi lielākoties tiek saplānoti labu laiku uz priekšu, tajā skaitā arī lasāmo grāmatu saraksts.

Taujāta par to, vai karjeras izaugsmi ir ietekmējis tas, ka viņa ir sieviete, Muktupāvela norāda, ka ir bijušas situācijas, kad aizspriedumi un stereotipi to ir bremzējuši. "Es pat savā darbavietā esmu saskārusies ar to, ka, uz noteiktu amata vietu kandidējot, man tika pateikts – mums vajadzētu šeit vīrieti, neskatoties uz sasniegumiem un kaut kādām profesionālajām spējām. Tajā brīdī es to it kā noriju," atceras Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja. "Tomēr netaisnības sajūta palika," viņa saka par apmēram pirms 10 gadiem notikušo atgadījumu.

Muktupāvela atzīst, ka tomēr nav jēgas padoties aizvainojumiem, jo ne jau attiecīgā amata pakāpe ir iemesls tam, kāpēc pasniedzēji vispār strādā. "Tas gandarījums un atgriezeniskā saite, ko ir iespējams gūt no darba ar studentiem, ir galvenais motivācijas avots," par to, kas palīdzējis nenolaist rokas un turpināt darīt darbu ar prieku, saka rektore.

"No otras puses, Latvijā ir tāds fenomens, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti spēcīgas sievietes," stāsta Muktupāvela. Nav iespējams noteikt iemeslus šai situācijai, bet skaidrs, ka Latvijā sievietes vienmēr ir spējušas ieņemt ļoti nozīmīgus amatus gan publiskajā, gan privātajā sektorā. "Nevarētu teikt, ka Latvijas sociālā telpa būtu īpaši diskriminējoša, neskatoties uz atsevišķiem gadījumiem, vispārējā situācija valstī ir apmierinoša," piebilst zinātniece.

Tomēr Muktupāvela norāda, ka, līdzīgi kā citur pasaulē, vidējais atalgojums sievietēm arī Latvijā kopumā ir zemāks nekā vīriešiem un, piemēram, Latvijas sievietes saņem par 17 procentiem zemāku atalgojumu, nekā vīrieši. Neskatoties uz to, pētniece saka: "Latvijas sievietes ir tiešām ļoti apņēmīgas, apķērīgas un ļoti aktīvas." Muktupāvela norāda, ka ļoti daudz kas līdztiesības jomā ir atkarīgs no pašām sievietēm, viņu prioritātēm, spējām un vēlmēm iestāties par savām tiesībām. Individuālā līmenī daļai sieviešu nākas saskarties ar diskrimināciju un tad viņām var nākties izdarīt izvēli – norīt aizvainojumu, pamest vidi, kurā diskriminācija notikusi, vai arī cīnīties par savām tiesībām.

"Tā ir savā ziņā atpalicība pretnostatīt sieviešu un vīriešu intelektu, jo spriestspēja un gudrība nav atkarīga no dzimuma. Mūsdienu Rietumu kultūrās kopumā sievietes vairs netiek skatītas par mazāk spējīgām vai mazāk intelektuālām kā vīrieši. Tas ir saistīts ar tehnoloģiju un pakalpojumu jomas attīstību, kā ietekmē fiziskais muskuļu spēks kļūst arvien mazāk nozīmīgs darba tirgū – tas izlīdzina arī vīriešu un sieviešu iespējas sevi pierādīt. Mūsu kultūrai raksturīgas dzimumu nevienlīdzības izpausmes būtībā ir tradicionālās zemkopju sabiedrības mantojums," par dzimumu diskrimināciju teic Muktupāvela, "tajā pašā laikā mūsdienu biosociālie un psiholoģijas evolūcijas pētījumi konstatē arī atšķirības attiecībā uz dzimumiem, piemēram, vīrieši uzvedībā ir vairāk tendēti uz konkurenci, sievietes – uz kooperatīvām attiecībām." Tādējādi, sievietēm sociālajās attiecībās ir pat savā ziņā priekšrocības, jo, strādājot vienkopus, daudzās jomās var panākt vairāk, nekā konkurējot.

Muktupāvela uzsver, ka "ir novecojis priekšstats, kurā sievietēm tiek piedēvēta izteikta emocionalitāte, bet vīriešiem – racionalitāte. Tie ir ļoti ērti uzskati, ko atbalsta arī dažādas zinātniskās teorijas, piemēram, tas pats 20. gadsimta strukturālisms, kas absolutizē cilvēka prātam piemītošu universālu tieksmi visu dalīt pretstatos: daba-kultūra, melns-balts, vārīts-jēls. Tā, it kā nenoteiktas kategorijas un "kaut kas pa vidu" nemaz neeksistētu. Rezultātā, šī teorija ļoti vienkāršo realitātes uztveri, jo nevar noliegt, ka pastāv arī ļoti emocionāli vīrieši un ļoti racionālas sievietes. Sociālās lomas un uzvedības modeļi, ko sabiedrība sagaida no vīriešiem un no sievietēm, lielākoties ir kultūras un tradīcijas ietekmētas. Tomēr jāatzīst, ka kopējā tendence, kas sievietēm varbūt ir raksturīgāka un kas varētu būt pat vēlama, pieņemot sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, ir empātija jeb spēja iejusties "cita" un "citāda" cilvēka domāšanā, dzīvesveidā un vajadzībās."

Pētniece skaidro: "Lai arī daļa atšķirību ir saistīta ar bioloģiskiem procesiem, bez šaubām tie nav vainojami itin visā. Ne mazāk nozīmīga ir arī audzināšana. Pētījumi rāda, ka attiecībā uz intelektu strīdi par to, vai tas ir iedzimts vai ieaudzināts, kļūst neauglīgi. Personības attīstībai ļoti liela loma ir radošās un intelektuālās darbības un produktu pieejamībai. Jo vairāk cilvēks apgūst, jo vairāk gribas pašam izpausties gan mākslā, gan zinātnē. Cilvēks ietekmējas no tā, ko jūt un redz sev apkārt, tieši no tās kultūrvides, kurā viņš attīstās. To pierāda arī tā sauktais "Maugļa fenomens", proti, ja cilvēks izaug starp vilkiem – viņš gaudo, ja starp kazām – viņš blēj, nevis runā cilvēku valodā, neatkarīgi no tā, kāda ir viņa fizioloģiskā uzbūve."

"Augstākās izglītības situācija mūsdienu atvērtajā un ļoti dinamiskajā darba tirgū, protams, ir izaicinājumu un grūtību pilna." Viens no būtiskākajiem jautājumiem šobrīd ir izmaiņas augstskolu likumā un akreditācijas nosacījumos, kas faktiski sāksies 2020. gadā. Kā otru problēmu viņa min objektīvos demogrāfiskos izaicinājumus un studentu skaita samazināšanos zemas dzimstības un augstas emigrācijas dēļ. Muktupāvela norāda, ka risku rada arī daudzās Eiropas valstīs pieejama bezmaksas augstākā izglītība, ko, bez šaubām, izmanto arī Latvijas iedzīvotāji. Turklāt Latvijā finansējums augstākai izglītībai un zinātnei šobrīd ir zemākais Eiropas Savienībā, un Latvija ir viena no tām valstīm, kas šajā ziņā līdz šim nav atguvusies no krīzes laikiem, kad finansējums tika samazināts teju uz pusi. Lai pievērstu uzmanību šai situācijai, pēc Augstākās izglītības padomes iniciatīvas vairākas augstskolas vērsās pie valdības ar aicinājumu 2019. gadu pasludināt par augstākās izglītības gadu.

"Ja augstskola nesasniedz līgumos noteikto, tā var zaudēt jau esošo budžeta vietu skaitu," pauž Muktupāvela. Kā viens no risinājumiem varētu būt darbs pie kopīgas izpratnes attiecībā uz to, ko nozīmē iegūt augstāko izglītību: "Būtu svarīgi panākt, lai studējošie paši saprot, ka darba devējam visupirms ir nepieciešamas zināšanas un prasmes, un ka ir neērti būt "diplomētam nezinītim". Ja augstskola strādā tikai formālo kritēriju dēļ, tā zaudē prestižu un pat reputāciju. Svarīgi apzināties, cik liela vērtība ir tam, ko students sasniedz pats ar saviem spēkiem, lai viņš gūst gandarījumu un labumu par savu personisko izaugsmi."

Muktupāvela turpina: "Šajā kontekstā ir visnotaļ aktuāla vēl viena, plaģiātisma problēma, kas drīzāk ir visas sabiedrības, nevis tikai augstskolu problēma un ko savā ziņā veicina arī "glancētās" dzīves kults, kas nereti vien rada pārprastu priekšstatu par to, ka dzīvē var visu sasniegt arī bez īpašas piepūles, nopērkot vai piesavinoties citu idejas un darbu. Šobrīd cīņā ar plaģiātismu talkā nāk tehnoloģijas, kas palīdz to izskaust." Taču ko iesākt tādos gadījumos, kad studiju noslēguma darbs tiek nopirkts un pētniecība tiek simulēta? Pat, ja pasniedzējs saprot, ka darbs īsti neatbilst konkrēta studenta zināšanu līmenim, pierādīt pārkāpumu nav tik vienkārši, kā plaģiāta gadījumā.

Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja norāda, ka "iespējamais risinājums varētu būt aizstāvēšanas procedūras maiņa. Tās laikā studentam jāpārliecina, ka viņš patiešām lieliski pārzina sava pētījuma lauku un tematu. Ja darbu esi izstrādājis pats, tev jebkurā diennakts laikā ir jāspēj atbildēt uz jebkuru ar tēmu saistītu jautājumu. Mūsdienās studējošie recenzentu vērtējumus saņem vairākas dienas pirms aizstāvēšanas, tādējādi izpaliek dzīvā akadēmiskā diskusija, kuras laikā ir iespējams objektīvi novērtēt paša studenta sniegumu. Diemžēl, nereti vien aizstāvēšanas visos līmeņos, līdz pat doktora grādam, kļūst par sava veida performancēm, kad atbildes uz oponentu jautājumiem tiek vienkārši nolasītas no lapiņas."

Tajā pašā laikā rektore uzskata, ka Latvijas darba devēji ir ļoti prasīgi un Latvijas akadēmiskais personāls ir spiests un arī spēj reaģēt uz pieprasījumu, gatavojot augstas kvalitātes speciālistus, kuri, kā zināms, ir ļoti pieprasīti ne tikai šeit, bet arī ārzemēs. Tāpēc svarīgi, lai jaunieši studētu, neskatoties uz to, kāda motivācija viņus vadītu: "Manuprāt, vienalga kādā jomā, augstākai izglītībai ir liela vērtība, jo tā māca būt kritiskam, radošam un patstāvīgam itin visā – gan domāšanā, gan darbībā, gan attieksmēs un attiecībās, gan dzīvē kopumā."