Profesijas maiņa un sprigana neatlaidība – iedvesmojošās pasniedzējas Ilvitas stāsts  (1)

Lai gan šobrīd Ilvita ir viena no zinošākajām jogas pasniedzējām ar neskaitāmiem sertifikātiem un fizioterapeites diplomu, savu karjeras ceļu viņa sāka pavisam pretējā jomā. "Viena no manām izglītībām ir finanses, kur esmu strādājusi vienu gadu. Tur pat man ir maģistra grāds," stāsta Ilvita. Tomēr viņu vienmēr bija interesējusi kustība – sākumā Ilvita kļuva par aerobikas instruktori, tad viņa vadīja pilates, līdz pievērsās jogas nodarbībām. "Sākumā tikai fiziski, tad arī dziļāk. Es sapratu, ka jogai ar to izglītību nepietiek, man bija vajadzīga arī fizioterapija, lai man būtu lielāka skaidrība par medicīnisko pusi, kā arī pārliecība un drošība, lai tas viss būtu dziļāk un nopietnāk," stāsta Ilvita.

Viņa atzīst, ka pāriet no skaitļiem pie cilvēkiem jeb no finansēm uz ārstniecības jomu ir bijis pareizais lēmums. "Jaunībā es gribēju mācīties par ārstu. Domāju, ka no turienes tas ir arī sācies. Neapzināti tas ir izveidojies šādā formātā," tā Ilvita. Viņa skaidro, ka pamatā ārstē cilvēkus, bet ne ierastajā nozīmē. Piemēram, ar Taizemes, jogas vai "osteothai" (osteopātijas un Taizemes masāžas savienojums) masāžām var panākt labus uzlabojumus. "Masāža tomēr ir ārstniecība, tāpēc es esmu ārstniecības persona. Masāža iedarbojas terapeitiski gan fiziski, gan psihoemocionāli. Šobrīd esmu priecīga, jo apjoms un spektrs ir pietiekami liels un varu turpināt doties vēl dziļāk," norāda Ilvita.

Taujāta, vai viņas grupu nodarbības vairāk apmeklē sievietes vai vīrieši, Ilvita atzīst, ka vairāk ir sieviešu, bet interesanti, ka individuāli vairāk nāk vīrieši: "Viņiem grupā tomēr gribas vēl kādu vīrieti. Ja kāds zina, ka grupā būs divi vīrieši, tad jautā vai nebūs četri." Viņa atklāj, ka sievietei un vīrietim ir atšķirīga psiholoģija un uzskati, tomēr nereti tas atkarīgs no paša cilvēka, ne dzimuma. Ilvita stāsta, ka darbs ir pietiekami mainīgs un tieši tāpēc arī ir interesanti, jo ir šī mainība.

Tomēr Ilvitas pieredze finansēs labi noderēja sava uzņēmuma dibināšanā, kas sasaucās ar jauno profesiju – jogas pasniedzēja. Viņa dibināja savu jogas studiju, kurā notika kvalitatīvas nodarbības un veselības veicināšanas pasākumi, tomēr pirms neilga laika Ilvita izvēlējās studiju nodot drošās rokās. Savukārt viņa arvien vairāk pievēršas veselīgu retrītu un ceļojumu organizēšanai dažādās pasaules malās.

"Vēl studijas laikā es sapratu, ka tādi pasākumi kā retrīti vai ceļojumi ir jāorganizē. Tas vajadzīgs, lai cilvēki varētu ilgāk un dziļāk būt ar sevi un praktizēt. Tas ir pietiekami interesanti un radoši, bet nav viegli. Katrreiz ir citādi, mēs braucam uz citām vietām. Indijas dienvidi drīz būs otro reizi, tuvojas arī pirmais brauciens uz Himalaju kalniem," stāsta Ilvita. Viņa atzīst, ka organizēšana paņem daudz laika, bet tomēr ir gandarījums, kas liek atkārtot un pievērsties arvien jauniem izaicinājumiem.

Ilvita atzīst, ka viņai lielu gandarījumu nesagādāja darbošanās kā uzņēmējai. Sākumā tas drīzāk bijis kā pierādījums visiem, ka viņa to var izdarīt. Tomēr ar skaistas vides iekārtošanu vien nepietiek – jādomā par menedžmentu, grāmatvedību un visām citām lietām. "Tas nav tik vienkārši izdarāmas šajā valstī. Tas arī paņem enerģiju, un līdz ar to jutu, ka palieku profesionālajā ziņā vājāka. Ja sieviete var darīt to, ko viņa grib, un viņai nav jādomā par tādām lietām, tas ir fantastiski. Man nav nekādas vēlēšanās būt uzņēmējai," tā Ilvita.

Ilvita bijusi arī labs piemērs, kā sievietei gan darboties uzņēmējdarbības lauciņā, gan pieņemt nopietnus lēmumus un mainīt savu dzīvi. Viņa stāsta par savas lolotās studijas nodošanu citiem īpašniekiem: "Es sapratu, ka man visa ir par daudz. Mācoties fizioterapiju, ģimene vispār bija atstāta malā. Tomēr dzima mazbērni, un es sapratu, ka es nevaru atteikties no mazbērna, varu atteikties no kaut kā cita. Tā bija studija."

Tomēr viņa saprata arī svarīgus elementus lēmuma pieņemšanā, kas var palīdzēt ikvienam. Piemēram, ja vēlies ko mainīt, ir jāieklausās sevī. Ja doma neliek mieru ilgāku laiku, ir jābūt godīgam pret sevi. "Ja es varbūt to biju izdomājusi, bet vēl nebiju izdarījusi, tas nozīmē, ka es vēl nebiju tam gatava. Viss atrisinājās, kad es beidzot biju gatava," atzīst Ilvita.

Klausoties Ilvitas Kārkliņas pieredzē un neskaitāmās mācībās, šķiet, ka vienam cilvēkam to nav iespējams pagūt. Tomēr viņa skaidro, ka dažādas intensitātes mirkļos ņem vērā notiekošo un burtiski iedziļinās savās tā brīža sajūtās: "Es esmu iemācījusies sevi saprast, sajust sevi un savu ķermeni. Kad ir izsaukuma zīmes, tad ir mazliet jāpiebremzē. To es cenšos arī darīt. Citreiz ir tā, ka darbs raiti iet, ir pietiekami laba apmaiņa. Tad nemaz nejūtos tik nogurusi."

Viņa atzīst, ka nav no tiem cilvēkiem, kas varētu doties ilgākā atpūtas pauzē. "Man gribas gan masēt, pieskarties cilvēkam, gan vadīt jogu. Man patīk komunicēt, bet patīk arī atpūsties vienatnē. Piemēram, retrītos ir svarīgi, ka pēc komunikācijas un nodarbībām varu atpūsties viena pati, jo man ir jāatjaunojas. Ja es to ievēroju, tad viss ir normāli," stāsta Ilvita.

"Ir svarīgi apzināties, ka tev ir nepieciešama sava telpa. Citreiz liekas, ka tas nav nekas īpašs, bet tagad ar savu pieredzi to saprotu. Tieši pieredze iedod to pareizo struktūru, kā to visu darīt," atklāj Ilvita. Uzklausot tēzi, ka, iespējams, spēks rodas no tā, ka patīk tas, ko dara, Ilvita ir pārliecināta: "Noteikti! Es esmu atradusi to, kas man patīk. Man nogurums ir tāds, kāds ir normāls nogurums, nevis pārgurums vai izdegums."

Viens no mūsdienu sportisko aktivitāšu aktuālākajiem tematiem ir treneru vai pasniedzēju kvalifikācija, kas robežojas ar nepieredzējušiem nodarbību vadītājiem dažādās iestādēs. Kā stāsta Ilvita: "Pieņemsim, tas bums, ka daudzi mācās par jogas pasniedzējiem. Citi pasniedz, nemācoties par pasniedzēju. Tas ir diezgan satraucoši. Varbūt kādam tas tiešām ir ielikts šūpulī un viņš ir daudz ar to nodarbojies, ir ar lielu pieredzi. Es piekrītu, ka tas šajā gadījumā var palīdzēt. Nav jau obligāti jābūt papīram, bet mācības tomēr iedod kaut kādu drošību un pamata bāzi." Viņa turpina, ka ir tendence pasniedzējiem vadīt nodarbības, nemaz nesaprotot, ko viņi dara. Tas tiek darīts tikai tāpēc, ka ir moderni un no malas izskatās skaisti.

Pieredzējusī pasniedzēja atklāj, ka daudzi ir neprofesionāli, tomēr tas ir atkarīgs no katra cilvēka: "Pasniedzējam visu laiku būtu jāizglītojas. Šajā lauciņā ir pietiekami daudz kursu pasaulē un Latvijā. Es gribētu teikt, ka būtu jāapmeklē starptautiski pasākumi, ja cilvēks regulāri izglītojas, viņš jau var būt labs." Viņa norāda, ka nevar īsti pateikt, cik daudz tādu pasniedzēju ir, tomēr ir skaidrs, ka tādi ir un ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Ilvita piemin, ka ir labi ārsti un ne tik labi ārsti, tāpat ir ar jogas pasniedzējiem. "Daudz labu Latvijā nav. Rādītājs un kritērijs ir tas, kā cilvēks jūtas pēc nodarbības. Viņam ir jājūtas labi, nevis vidēji labi, bet pat ļoti labi," viņa stāsta. Tomēr tikpat svarīgs ir faktors, ka katram pasniedzējam būtu jābūt personīgajai praksei – nav iespējams kaut ko iemācīt, ja pats to nedara un nav pieredzes. Tas sasaistās ar to, ka jauni pasniedzēji uzreiz nevar būt labi – trūkst personīgās pieredzes.

Taujāta par viņas pašas šī brīža personīgo praksi un ideālo ikdienas plānu, Ilvita norāda: "Man ir dažādi. Šobrīd man nav ideālā plāna, varbūt šajā ziņā būtu vajadzīga lielāka disciplīna, bet savu ķermeni labi pazīstu un zinu. Kaut vai tās ir piecas vai 15 minūtes, to, ko es jūtu, man vajag izdarīt. Tad viss ir kārtībā." Viņa ir sapratusi, ka negrib sevi iedzīt stresā par to, ka trūkst disciplīnas, jo ir svarīgi dzīvot tā, kā jūties, piemēram, drīz gaidāms ārzemju mācību brauciens, tad atkal ikdienas režīma kārtība ir izjaukta. Tomēr savu tonusu viņa uztur regulārās pastaigās vai ar lēna skrējiena palīdzību, tāpat regulāri pilda jogas vingrinājumus – vai tie būtu "Saules sveicieni", vai arī atjaunojošā joga. "Ja es nejūtos labi, tad atkal mēģinu ieiet režīmā," tā Ilvita.

Ilvita citiem iesaka rītu sākt ar savu rituālu. Tas lieliski palīdzot tikt galā ar stresu. "Tam nav jābūt garam. Tieši tāpat, kā tīrīt zobus, tāpat arī "tīrīt" pārējo ķermeni. Kādam pietiks ar 10 minūtēm, ja tās ir 20 minūtes, tas jau ir diezgan labi," viņa stāsta. Pareiza elpošana, rīta izkustēšanās ļoti labi var sakārtot, neiedzīvojoties nekādās veselības un stresa problēmās, no kurām pēc tam ir grūti tikt vaļā.

Viens no izaicinājumiem un ikdienas pārbaudījumiem ir darbs ar dzīvu būtni, kam ir savas emocijas, problēmas un satraukumi. Ilvita norāda, ka nodarbībās ir saprotoša: "Katram dzīvesveids ir atšķirīgs. Mūs visus ietekmē zvaigznes, kosmoss. Dažreiz ir tā, ka cilvēkam gribas izrunāties, es ļauju to darīt. Viņam tas ir svarīgi. Es, protams, neuzņemu to personīgi, ļauju viņam to izdarīt." Viņai pašai ir brīži, kad arī ir līdzīgas situācijas: "Man pašai arī vajag izrunāties. Ja mani kāds uzklausa tajā brīdī, kad man to vajag, tas ir fantastiski. Tad es jūtos pateicīga un priecīga."

Viņa atzīst, ka nodarbību vai masāžu mērķis ir cilvēku nomierināt, nevis uzvilkt. Tāpēc parasti klients aiziet apmierināts, jo saņēmis gaidīto fizisko, emocionālo un nomierinošo sajūtu. "Citreiz ir tā, ka nogurums ir tik liels, ir slinkums, nav disciplīnas. Bet, ja pievēršas nedaudz noteiktai kārtībai, var sasniegt ļoti labus rezultātus. Man ir arī daudz cilvēku, kuriem ir šī disciplīna, un rezultāti ir vienkārši fantastiski. Disciplīna nozīmē to, ka ir regulāra prakse. Tā ir vismaz divas reizes nedēļā," stāsta Ilvita.

Parasti nodarbībās Ilvita piedāvā konkrētu programmu vai secību, bet pašam cilvēkam ir jāapzinās un jāsajūt, cik daudz un kā viņam darīt konkrētajā mirklī. Joga zināmā mērā ir apzināšanās – to biežāk darot, notiek pilnveidošanās un nostiprināšanās. "Tāpēc es arī varu teikt par sevi, protams, visādas jaunas atklāsmes nāk, bet noteikti – šobrīd fiziski jūtos labāk nekā 20 gados. Protams, emocionāli arī. Tā ir pieredze," norāda Ilvita. Tomēr viņa atzīst, ka tas nenotika uzreiz: "Man arī bija vajadzīgs laiks. Tas ir normāli. Man nav jēgas, piemēram, piespiest jaunus cilvēkus, jo tā ir viņu izvēle. Viņi izvēlas – ko darīt."

Taujāta par to, kas īsti ir disciplīna, Ilvita skaidro: "Kaut kādai struktūrai jābūt. Galīgā pašplūsmā mēs nevaram būt, jo cilvēkam patīk, ka viņam piedāvā kādas noteiktas sastāvdaļas. Vēlāk tajā struktūrā viņš var izpausties un iepazīt sevi no jauna." Viņa atzīst, ka šobrīd pašai pietrūkst mazliet disciplīnas, kas varētu būt saistīts ar vēlmi visu izdarīt labāk un ātrāk.

Mūsu saruna tuvojas noslēgumam, bet Ilvita vēl paspēj pastāstīt, ka tuvākajā laikā dosies uz ārzemēm papildināt zināšanas, kas šobrīd ir ierasta prakse. Tomēr viņa stāsta, ka vēl pirms kāda laika nevarēja iedomāties šāda veida pieredzi savā dzīvē: "Dzīve ir interesanta. Es nekad nevarēju iedomāties, lai gan teicu, ka mani jaunībā medicīna saistīja, bet to, ka tas tā būs vai ka braukšu retrītos un mācībās uz ārzemēm, – pat klusākās domas man bija."

Kāpēc doties lūkoties pasaulē? Ilvita stāsta, ka tas piedod papildu enerģiju. Satikt citādus cilvēkus, kam ir līdzīgas intereses, tomēr reizēm arī atšķirīgi uzskati. "Viņiem ir citāds skatījums, un tas ir tik fantastiski. Mēs arī, protams, esam līdzīgi domājoši, jo apmaināmies gan ar enerģiju, gan zināšanām, gan, piemēram, masāžu. Tomēr viņi iedod citu skatījumu. Tad atbraucu atpakaļ un atkal varu iedrošināta darīt," viņa turpina.

Ilvita norāda, ka parasti vairākas reizes sev pajautā, pirms pieņem lēmumu, jo iespēju mācīties vai piedalīties dažādos projektos ir ļoti daudz, tikai jāsaprot, vai tas pašam ir atbilstošākais. "Viss kaut kā saliekas. Citreiz vari saspringt un domāt, bet nekas reāli nenotiek, un citreiz neko nesaspringsti un viss notiek."