Pievērsties psihoterapijai bērna dēļ. Četru meitu mammas Antras Slokas-Jakovļevas stāsts  (1)

Viņa ir četru meitu mamma, eksistenciālā virziena psihoterapijas speciāliste, attiecību konsultante, biodejas skolotāja, kas lasa lekcijas un vada seminārus. Antra Sloka-Jakovļeva atzīstas, ka viņai šobrīd ir spēja gan strādāt, gan priecāties, gan paskumt, ja nepieciešams: "Dzīve rit tādā plūdumā kā dejā. Dzīve man ir kā deja. Man to ļoti patīk vērot, piemēram, parkā, kafejnīcā, kā cilvēki kustas un mijiedarbojas, kā viņi, iespējams, ko asāku pārrunā, kā romantiski skatās viens uz otru."

Antra stāsta, ka pirms kādiem sešiem gadiem deja atgriezās viņas dzīvē – biodejas formā. Biodanzā jeb biodejā tiek izmantota daudzveidīga mūzika, ritms, kustību un izpausmes vingrinājumi, autentiskas kustības, saskarsmes vingrinājumi, lai veicinātu savstarpēju mijiedarbību grupā, skaidrots Latvijas Biodanzas skolotāju asociācijas mājaslapā. Antra ir viena no šīs metodes skolotājām, kurai deja ielikta šūpulī: "Ar deju droši vien piedzimu, jo ļoti daudz kustējos, kad biju maziņa. Es pat atceros, kā man patika mājās uzlikt Paula plates vai tēta lenšu magnetofona mūziku un dejot. Man ļoti patika, kaut gan biju diezgan apaļīgs bērns, nekur augstāk par "Zelta sietiņu" un "Rotaļu" neesmu tikusi. Man jau gribējās baletskolā."

Viņa skaidro, ka visiem noteikti elementi ir iedoti ceļa sākumā. "Ja mēs tos pamanām, tad, iespējams, arī izmantojam. Tā arī attīstās tie talanti. Mēs varam tos nepamanīt, vai arī dzīvē ir lemts kas cits. Reizēm sanāk, ka tie ceļi iet krustu šķērsu, tomēr beigās tu atgriezies pie tā, kas bija bērnībā," stāsta Antra. Viņa atklāj, ka atkal ar deju satikusies pavisam nejauši: "Kādā seminārā, kur apguvu citu metodi, meitenei nokrita bukletiņš – pie manām kājām. Paceļu un lasu: "Biodanza Latvijā." Lasu tālāk – Guna Svence. Nodomāju, ka viņu pazīstu, strādājām kopā augstskolā. Tad ieraugu citu pazīstamu uzvārdu. Lasu un domāju, ka izklausās interesanti, jo tā nav kustību terapija, deju terapija, kuras es jau biju izošņājusi."

Tomēr galīgo lēmumu izmēģināt Antra pieņēmusi pēc tam, kad viņu uzrunājis biodejas sauklis jeb vēstījums: "Neatkarīgi no tā, kas mēs esam pēc profesijas, kādi mēs esam pēc statusa, cik mēs naudas pelnām, mēs visi esam cilvēki. Mēs visi varam dejot un kustēties. Nav svarīgi, ko mēs savās galvās ieliekam, cik mēs gudri esam. Nākot uz deju zāli, mēs esam tikai dejotāji." Viņa skaidro, ka tas pilnībā sakritis ar pašas vērtību sistēmu un to, ko šobrīd viņa cenšas vēstīt arī savās nodarbībās.

Antra piebilst, ka tas ir līdzīgi, kā nepārtraukti norit centieni sacensties starp māsām, brāļiem, radiniekiem, paziņām – kurš būs pirmais? "To es arī vēl joprojām mācos. Sacenšoties ir grūti iziet no tās sistēmas – kurš labākais, kurš pirmais, kurš labāk zinās," viņa stāsta. "Pazūd tā vienkāršība, sirsnīgums, labestība, ko mēs caur došanu un ņemšanu varam tā pa īstam nodot."

Kā skaidro Antra, mums katram ceļš tomēr ir citāds. Viņa piebilst, ka viena no attiecību psiholoģijas shēmām ir spirālveidīga sistēma. "Mēs ejam pa spirāli drusciņ uz augšu. Ir arī zemie punkti, mums katram tie ir. Tā sajūta, ka viss manā dzīvē ir iestrēdzis, – ir iespēja ieklausīties un sajust sevi, pieņemt un saprast, kas ir vairāk vajadzīgs, uz kurieni es eju." Tad, līdzīgi kā pavasarī, norit plaukums. Tomēr, kad atkal pienāk tumšais rudens un ziema, jau ir vajadzīgās zināšanas, kā ar to tikt galā. "Vairs nav panikas un antidepresantu dzeršanas. Es saprotu, ka man šobrīd ir iestājusies ziema un ka man tur ir jāizdzīvo pēc labākās sirdsapziņas. Tā mēs dzīvojam un attīstāmies," skaidro Antra.

Kādā no mācību reizēm Antrai bijis psiholoģisks uzdevums – izdomāt trīs lietas, kuras viņa vēlas atstāt aiz sevis. "Es ilgi domāju, kas tās ir. Trīs meitas tad jau man bija, ceturtā vēlāk ienāca mūsu ģimenē. Tomēr – kas ir tas, ko es gribu atstāt? Tad es aizdomājos par tiem mīļajiem cilvēkiem, kas ir aizgājuši. Viens tāds cilvēks manā dzīvē ir vecmamma. Viņa aizgāja, kad man bija 12 gadi, bet viņa bija tā, kas man atstāja dzīves gudrības sēkliņu – paskatīties uz dzīvi ar mīlestības acīm," atklāj Antra. Sieviete turpina, ka tieši vecmamma viņai mantojumā atstājusi to sirds siltumu, ko viņa šobrīd cenšas attīstīt un nodot ne tikai savām meitām, bet arī cilvēkiem konsultācijās un grupās.

Viņa nezina, vai meitas paņems iepriekš minēto sirds siltumu no viņas, tomēr atzīst, ka ir priecīga par to, kā meitas veido savu dzīvi. Viņa piebilst, ka viena no sarežģītākajām lietām, ko ir gandrīz neiespējami izdarīt, ir dabūt visas pie viena galda, jo katrai ir savas darīšanas, darbi un pienākumi. Šogad trešā meita svinēja kāzas, tad nu Antra izdarīja apzinātu un nozīmīgu lietu – lielās dienas rītā sasauca visas meitas pie brokastu galda. "Apzināts solis – pirmo reizi pa visiem gadiem kopā. Tad katrai teicu, cik viņas man ir svarīgas, cik ļoti ir man mīļas, dārgas. Tos visus labos vārdus teicu vienā satikšanās mirklī, jo katra no viņām man ir kaut ko mācījusi."

Kā stāsta Antra, caur ironiju un smiekliem viņas vecākā meita reiz teikusi: "Jā, mammu, es biju tik šausmīgs bērns, ka tev bija jāiet mācīties psiholoģiju!" Bērns nebūt nebija šausmīgs. Tomēr tieši tā arī noticis. "Lielākā meita bija tā, kas mani aizveda uz psiholoģijas kursiem, jo es tiešām netiku ar viņu galā. Es sapratu, ka rīkojos tieši tāpat kā mana mamma. Viss atkārtojās. Man tas nepatika, un es meklēju risinājumu." Vienlaikus tas bijis fantastisks ieguvums, jo no tā brīža Antra ne tikai mainīja profesiju, bet meklēja risinājumus, lai nepaliktu vecās sistēmas modelī.

Viņa piebilst, ka otrā un trešā meita mācīja kļūt par mammu. Te vairs nav darbojusies vecā sistēma, un pašā Antrā notikusi izmaiņa. "Es sāku dzirdēt impulsus, un kaut kas atvērās. Caur katru bērnu mēs kā mammas izaugam vēlreiz. Gan deviņu mēnešu, gan visu attīstības ciklu ar bērnu, tas ir vērtīgs periods," tā Antra. Savukārt, atbildot uz jautājumu, ko mācījusi ceturtā meita, Antra min svarīgu dzīves posmu: "Ceturtā ir liktenīgs pavērsiens. Varētu teikt – mūsu krīzes periods, kad vēl mācījos psihoterapiju. Savukārt vīram bija ļoti grūti ar mani, un es nebiju tik gudra, lai palīdzētu viņam izaugt. Mēs sākām viens otru "zāģēt", kas ir sākums tam, ka mēs atdalāmies. Pēc tam es darīju visu, lai glābtu un savestu atkal kopā." Tomēr noticis tieši pretējais – ar bērna ienākšanu ģimenē abi ar otro vīru sapratuši, ka katram jādodas uz savu pusi.

Antra atklāj, ka šķiršanās arī lielajām meitām bijusi realitātes pieņemšanas mācību stunda. Tomēr, klāstot, kā būt par mammu otram, viņa ir konkrēta: "Tā ir tā mammu lieta – vienkārši būt blakus. Viņas aug, es te esmu, ja ir vajadzīgs kāds padoms vai gribas būt uzklausītam. Es mācos nemācīt, ļaut viņām būt. Vienlaikus nebūt mammai, kura neliekas ne zinis."

Taujāta, vai ir dejojusi kopā ar savām meitām, Antra atminas: "Vienu traku deju vasaras lielajā notikumā – kāzās. Bet citu ļoti sen, kad mazākajai bija četri gadi, tad mēs arī kopā kaut ko traku dejojām." Viņa smaida, un var redzēt, ka acīs vizuļo prieka dejas, jo saruna par meitām ved pie siltām atmiņām un stāstiem.

Antra Sloka-Jakovļeva pārstāv arī eksistenciālo psihoterapiju, kas ir viena no psihoterapijas nozarēm. Viss sācies ar nokļūšanu eksistenciālās psihoterapijas grupā, pēc kuras viņai licies, ka acis ir atvērušās, ne tikai skatoties uz priekšu, bet arī pa labi un pa kreisi. "Kā katra terapija, arī šī palīdz paplašināt apziņu. Tieši eksistenciālā pēta cilvēka dzīvesveidu un uztveri. Mēs arī runājam par visu, vienlaikus caur šo sarunu cilvēks pats sāk apzināties, kā dzīvo," skaidro Antra.

Eksistenciālā psihoterapija liek apzināties, kā ir pašam cilvēkam, – caur to, kā ir man, es arī sāku pieņemt sevi un savu dzīvi. Kā stāsta psihoterapeite, runa ir par autonomiju un atbildību, kas ir viens solis tālāk. "Viens no aspektiem eksistenciālismā, ko esmu sapratusi, lasot par senākām mācībām, ir, piemēram, nāves jautājums. Latvieši par to daudz nerunā, bet kādreiz vectētiņi tāpat taisīja zārku un lika bēniņos. Eksistenciālismā šis nāves punkts bieži tiek pieminēts saistībā ar to, ka nāve mums dod jēgu," stāsta Antra. Katra dzīvei ir konkrēts ceļa gals, tāpēc rodas jautājums – kā uz to tiek iets?

Tomēr jāsaprot, ka eksistenciālā psihoterapija nenosaka diagnozi, piemēram, depresija vai veģetatīvā distonija. "Protams, tas kaut kur izpeld, mēs apzināmies, ka diagnozes eksistē. Tomēr netiek ārstēti simptomi – drīzāk otrādi. Mums visiem ir šī veselā daļa un, vairāk attīstot šo veselo daļu, ielaižot dzīvē darbības, kas rada prieku, kur jūties vesels, mainās arī slimā daļa," skaidro Antra.

Arī Antras pieredze pašas terapijā bijusi vesela mācību stunda: "Man terapeits teica – terapija nevar uzlabot attiecības, tu pati tikai vari uzlabot attiecības. Tas var būt tikai uz mani vērsts," stāsta Antra. Viņa atzīst, ka personīgā terapija un pašas darbs ir radījis mugurkaula sajūtu, turklāt jau pašā cikla sākumā.

"Salīdzini sevi ar sevi. Ceļš mums katram ir individuāls. Es arī nekad nevarēju iedomāties, ka būšu četru meitu mamma. Manam tagadējam vīram, ar kuru esam astoņus gadus kopā, ir divi dēli un mazdēli. Man nav tās sajūtas, ka tie ir mani bērni un tie ir vīra bērni. Ja viņiem kas sāp, tas sāp arī man. Es vienmēr gribēju dēlu, tagad viņi ir," piebilst Antra un vēlreiz norāda: "Salīdzini sevi ar sevi. Atver vienas durvis un uzdrīksties. Kad atvērsi pirmās, it īpaši ar sirdi, tur būs vēl četras priekšā. Tā ir tā lieta, caur savu plūšanu varam iegūt daudzveidīgu pieredzi, ja mēs uzdrīkstamies un atveramies," viņa piebilst.

Antra Sloka-Jakovļeva stāsta, ka šogad pie viņas "atnākuši" trīs vārdi – pateicība, pacietība un pieticība, kas veido dzīves pamatu: "Būt pateicīgam par to, kas noticis. Teikt paldies par jebko, kas ir bijis. Tad mēs nekādus parādus nenēsājam līdzi. Mēs esam atbrīvoti, brīvi, spējam pateikt jebkuram ienaidniekam no sirds paldies. Tā ir fantastiska lieta."

"Ir vajadzīga arī pacietība," Antra turpina, "ja mēs gribam būt laimīgi kopā un kaut ko darīt. Vienmēr jāatceras – mēs katrs domājam atšķirīgi, no savām pozīcijām. Otrs cilvēks var būt par ko norūpējies, satraucies – ir jābūt milzīgai pacietībai, lai viņš savu domu izdomātu vai izdarītu iesākto līdz galam." Viņa iedrošina būt pacietīgam un ļaut visam mierpilni notikt. "Tas, kas man ir šobrīd, – es esmu pateicīga liktenim. Tas atkal ir piedzīvojums manā dzīvē," atzīstas Antra.

Savukārt trešā lieta, par kuru viņa pēdējā laikā aizdomājas, ir pieticība. "Tas ir par to, ko es arī jaunībā domāju, – ir forši, ka ir griba, tomēr vienlaikus, līdz ko vēlmes ir lielākas par iespējām un resursiem, notiek kritums atpakaļ. Vai arī tās lietas tā izdedzina, ka tiek aizmirsti tuvie un mīļie," skaidro Antra. To varētu arī salīdzināt ar sekošanu vēlmei, neredzot neko, kas apkārt norit.

Viņa norāda, ka kāds noteikti nepiekritīs pieticības faktam, tomēr pārlieku apmāta "bradāšana pār līķiem", lai iegūtu vēlamo, ir riskanta. "Kādā brīdī tu saproti, ka tos līķus esi aiz muguras sataisījis, – un ko tagad? Kā ar to tikt galā?" stāsta psihoterapeite. Toties, ja dodies pēc vēlmes mazākiem soļiem, process vismaz norit lēnāk un mazāk nodara pāri gan sev, gan apkārtējiem. Antra ir pārliecināta: "Es savā būtībā nemainos atkarībā no tā, cik lieli ir mani sasniegumi, cik naudas man ir kabatā." Tas tomēr nedarbojas un nedara laimīgu ilgtermiņā.

"Mēs varam paši veidot un darīt. Mērķiem vienmēr ir jābūt, tomēr pārlieku daudz var nākt par skādi. Līdzsvars un zelta ceļš lai ir katram," iedrošina Antra Sloka-Jakovļeva. "Dzīve vispār ir paradoksāla. Piemēram, meitene, kurai ir viss, būs nelaimīga. Bet tad, kad nekā nav, nemaz nav laika būt nelaimīgam," viņa piebilst.