Amatniecība un rokaušana nav tikai senatnīga nodarbošanās – Kristīnes un Oskara pieredzes stāsts  (2)

"VUUVEN" vadību šobrīd Kristīne ir pārņēmusi savās rokās. "Tas ir lēmums, ko pieņēmām savu partnerattiecību vārdā. Proti, savienot kopīgi radītu uzņēmējdarbību ar attiecībām, mūsuprāt, ir pārāk riskanti." Kristīne stāsta, ka uzņēmuma pirmsākumos abi nebija strikti nodefinējuši robežas, tāpēc mēdza "iekāpt" viens otra lauciņā – Oskars tekstildizainā, Kristīne – mārketingā. Šobrīd Oskars palīdz ar padomiem, kā aizpildīt dažādus dokumentus vai dod ierosinājumus, kā paplašināties, taču lēmumi un galavārds pieder Kristīnei.

Kristīne nāk no Liepājas, bet jau 11 gadus dzīvo ārpus tās – 10 gadi pavadīti Rīgā, bet pirms gada abi pārcēlušies uz dzīvi Siguldā. Mākslinieciskā izpausme viņai bijusi jau no bērnības. "Manuprāt, visiem radošiem cilvēkiem tā nāk jau no bērnu kājas – ja tu esi tajā, tad jau no sākuma. Pēc devītās klases sapratu, ka negribu mācīties Liepājā, jo man tur bija par šauru. Nākot uz Rīgu, cerēju tikt Latvijas Mākslas akadēmijā, visu laiku bija doma, ka mākslas skolā esmu mācījusies un viss būs kārtībā – iešu pa taisno uz Mākslas akadēmijas iestājeksāmeniem. Lieki piebilst, ka konkurss bija ļoti liels un paliku aiz svītras. Mans plāns "B" bija Rīgas Amatniecības vidusskola, kur iestājos tekstila nodaļā. Gāju tur ar tādu domu – iešu un pamēģināšu, vai vispār man patiks, un, ja nē, pēc gada mainīšu nodaļu." Pietika ar gadu, lai Kristīne saprastu, ka tekstila nozare ir plašāka nekā no malas varētu šķist – tā spēj nodrošināt pietiekami plašu tehniku klāstu, lai sasniegtu savas radošās ambīcijas.

"Es nomācījos tur četrus gadus un uzreiz pēc tam sāku strādāt uzņēmumā, kas nodarbojas ar eksportu. Tur es kļuvu par "vecāko" tekstila mākslinieci – izstrādāju kolekcijas, sagatavoju diegu kolekciju pasūtījumus, taisīju arī tās izstādēm. Tajā laikā šalles un aksesuāri man bija tāla lieta, jo sākotnēji sirds un dvēsele bija interjera dizainā – spilveni, pledi, grīdas celiņi – mājas tekstils."

Pēc nostrādātiem pieciem ar pusi gadiem viņai radās vēlme darīt vairāk un turpināt attīstīties. "Jutu, ka ir potenciāls realizēt sevi jaunā līmenī. Tad jau biju satikusi Oskaru, un mums radās doma, ka gribās savu uzņēmumu. Oskara prasmes zīmolu izveidē un manas prasmes tekstila nozarē bija nepieciešamais cilvēkresurss, lai sāktu savu uzņēmumu."

Kristīne atklāj, ka visu laiku doma par savu zīmolu un uzņēmumu bijusi prātā, bet tā šķitusi pārāk nopietna un atbildīga. "Tad man bija bail nofeilot un radīt sliktu produktu. Visu laiku domāju, ko tad citi par mani teiks. Taču pēc tam, kad notika klikšķis un "VUUVEN" projekts aizgāja, sapratu, ka ir forši kaut ko darīt pašam. Es sapratu, ka Oskars ir īstais cilvēks, ar kuru to darīt. Es ar viņu jūtos droši – esmu pārliecināta tajā, ko es daru, bet man patīk vienmēr pajautāt – kā tev šķiet? Beigu galā tāpat es pieņemu lēmumu, bet partneris ir ļoti būtisks. Viņš nāca ar pareizo grūdienu īstajā laikā."

Doma par to, ka dzīvē vajadzētu atrast vietu stellēm, Kristīnei bija jau sen pirms viņi nolēma dibināt aušanas uzņēmumu. Viņa gribējusi mājās stelles, lai mācībās iegūtas zināšanas un iemaņas nepazustu. "Es ilgu laiku jau meklēju – ar stellēm ir uzplūdumi. Reizēm var visur atrast, bet bija tāds periods, ka nekur nebija. Mums jau bija sarunātas stelles Siguldā pie Oskara kaimiņienes, viņai šķūnī tās stāvēja ļoti slikta stāvoklī. Pastāvēja pat iespējamība, ka ķirmji kaut ko būs saēduši un vajadzēs restaurēt. Bet mani tas neuztrauca, jo, ak dievs, es tās stelles tik ļoti gaidīju." Beigās tomēr šīs stelles viņi nedabūja – kaimiņiene parunāja ar meitu, beigu galā viņas nolēma tās paturēt. "Nodomāju, nu labi, tās nav manas stelles, manējās vēl nāk."

Taču ar to meklējumi neapstājās. "Pavisam nejauši uzgājām sludinājumos, ka Talsos, antikvariātā, ir stelles. Darbiniece par tām neko nezināja un nevarēja pastāstīt, bet līdzi tām nāca dažādas interesantas lietas. Tām stellēm klāt iedeva kasti, kurā bija vecie diegi, kā arī audekls, kuru var izaust. "Būtībā tas cilvēks pat nebija izaudis materiālu līdz galam – man tas šķita tik interesanti, kā tās stelles beigušas savu dzīvi konkrētajā momentā un sāk jaunu manā istabā." Līdz ar stellēm nāca arī zīmīte zviedru valodā – abi ar feisbuka palīdzību meklējuši kādu, kas varētu rakstīto iztulkot, bet diemžēl neizdevās. Šīs stelles ir apmēram 50 gadus vecas.

Pēc laika Kristīne saprata, ka vajag vēl vienas stelles, jo auž ne tikai sev, bet arī uzņēmumam. Otrās stelles viņa iegādājās no draudzenes vecmāmiņas, kurai bijušas vairākas. "Ļoti brīnišķīgas un lielas Latvijas laika stelles, aptuveni 100 gadus vecas." Viņa stāsta, ka jaunas stelles maksā pie 1000 eiro, bet viņiem izdevies pirmās nokaulēt līdz 250 eiro un otrās – 200 eiro. Kristīne atceras: "Tā kā sākumā mēs nepelnījām un vajadzēja aust, darbnīca bija mūsu guļamistabā un viesistabā. Pirmie klienti – draugi, paziņas – patiešām nāca uz mūsu viesistabu un dzīvokli Grīziņkalnā! Lai cik dīvaini tas neizklausītos."

Primāri uzņēmuma vajadzībām viņa ikdienā auž šalles, taču pirms tam bija arī spilvendrānu kolekcija ar iešūtiem smaržu maisiņiem. Uz jautājumu, kāpēc nolēma uzmanību vērst tieši šallēm, viņa atbild: "Oskars visu laiku teica – tev vajag aust šalles. Sākumā es ļoti negribēju taisīt šalles, jo visi taisa šalles. Oskars man stāstīja, ka cilvēki grib iztērēt naudu lietās, kuras viņi var nēsāt ikdienā, redzēt visu laiku un parādīt arī citiem. Tā ir kaut kādā ziņā piederība, viņi atbalsta šo jomu, nozari un vietējo dizainu."

"Sākumā mēs radījām zīmolu – paziņojām, ka turpmāk Kristīne radīs lietas zem šī vārda," stāsta Oskars. Juridiski uzņēmums tika dibināts pēc tam, lai varētu pretendēt uz biznesa inkubatoru un piedalīties dažādos konkursos. Viņš atklāj, ka sākumā "VUUVEN" nevarēja konkurēt ar tiem, kas pārdod klātienē, tāpēc labākais variants bija atvērt internetveikalu.

"Mēs sākuma ticējām, ka mūsu uzņēmuma misija, vērtības un stāsts būs tas, kas aizkustinās tirgu. Bet tirgus un pieprasījums mūs "pielauza", pierādot, ka svarīgākais ir kvalitāte un unikalitāte. Pārējais ir tikai trendi, kas nāk un iet. Ir jauki, ja sanāk "uzlekt tiem astē", tomēr atrast savu nišu, turēties tajā, pazīstot savu klientu, nevis skrienot pēc trendiem, ir daudz svarīgāk," pirmos soļus uzņēmējdarbībā atceras Oskars.

Uz jautājumu, vai cilvēki spēj novērtēt roku austās preces un pašmāju ražojumus, Oskars atbild: "Man šķiet, ka bija pirmais vilnis, kad tika saražoti daudz un dažādi produkti, dzima "latviešu dizaina" zīmoli. Tas ir pārgājis, tagad mēs zinām, ka cilvēki Latvijā spēj ražot un radīt foršas lietas. Šobrīd vārdu salikums "latviešu dizains" ir kļuvis novalkāts un pašmāju zīmoliem sava eksistence ir jāattaisno ar patiešām labiem produktiem, jo, būsim atklāti, ja radīsi "koka sūdiņu ar latviešu zīmi", atradīsies daudzi, kam nebūs kauns par to pasmieties, un par labu zīmolam tas nenāks. Tirgus prasības kāpj un arī pievienotās vērtības nepieciešamība aug. Tev vairs neder tikai tas, ka tas ir lins. Tev vajag, lai, iespējams, tas ir arī austs ar rokām."

Kristīne piebilst, ka lielu atbalstu uzņēmējdarbībā var just to Latvijas klientiem un latviešiem ārzemēs. "Man ir arī eksporta sadarbības, bet tas, ka tavu lietu novērtē vietējais cilvēks, silda sirdi vairāk."

"VUUVEN" misiju viņi definē kā vēlmi parādīt, ka amatniecība un rokaušana nav tikai senatnīga nodarbošanās, bet tā ir mūsdienīga prasme, kura tiek praktizēta un izmantota. Oskars uzsver, ka teju visā, ko tu dari, ir nepieciešams cīņasspars. "Mērķis ir radīt kaut ko skaistu ar metodi, kas tiek gadsimtiem jau izmantota, un vērst uzmanību uz to, ka rokaušana var konkurēt ar mūsdienu tekstilu."

Kristīne atklāj, ka viņu nākotnes redzējumā ietilpst vēlme paplašināt produktu klāstu, kā arī palielināt eksporta apjomu. "Mēs to Latvijas tirgu tūlīt piepildīsim," skaidro Oskars. "Tagad ir pagājuši divi gadi, un es redzu, ka Latvijas pircēji ir aktivizējušies vienlīdz spēcīgi, cik eksporta pircēji. Bet tas tirgus ir mazs, mūsu ambīcija noteikti ir augt Skandināvijas virzienā."

Kristīne uzsver, ka iešana eksportā ir ļoti dārga, taču Oskars min, kāpēc tas ir nepieciešams. "Eksports nav pašmērķīga vēlme. Mēs gribam eksportēt, jo no eksporta uzņēmumā nāk laba naudiņa. Ja mēs varētu preces neeksportēt un neizpētīt citus tirgus, es domāju, ka tas nemaz nebūtu vajadzīgs. Mēs varētu palikt vietējā auditorijā, ja šī auditorija spētu nodrošināt to, ka uzņēmums varētu pastāvēt vēl ilgi."

Uz jautājumu, kur Kristīne rod iedvesmu, viņa skaidro: "Es iedvesmojos no cilvēkiem un cilvēkstāstiem, runājoties par to, kas viņiem ir vajadzīgs. Man patīk, ka tagad būs darbnīca Siguldā, kurā cilvēki tiešam varēs atnākt un mēs varēsim parunāties. Nav tā, ka es speciāli ietu dabā un gūtu no tās iedvesmu. Man šķiet, ka mums ir brīnišķīga daba un apstākļi, kuros Latvijā dzīvojam. Tas ir neatsverami, man pat nav tas jāizceļ. Tāpat ļoti daudz iedvesmojos no sociālajiem tīkliem, "Pinterest" boardiem, žurnāliem, arī ceļojot. Es nemēģinu skatīties konkrēti uz citām šallēm, es vairāk skatos uz kopumu. Novērtēju materiālus un to, ko ar tiem varētu izdarīt." Viņa uzsver, ka uz stellēm var daudz eksperimentēt ar materiāliem un vērot, kāds ir rezultāts un vai to iespējams realizēt produktā.

Pieredze nāk ar gadiem, taču viņa stāsta, ka reizēm bijušas situācijas, kad rezultāts nav gluži tāds kā cerēts. "Man vienreiz šķita, ka aužu ar linu, bet izrādījās, ka tur bija piemaisījums – lins un viskoze. Pēc tam to izmazgāju, un pus šalle vienkārši sarāvās. Man tā bija jānes klientei, bet vienkārši sapratu, ka tādu produktu nevaru pārdot. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi zināt, kā katrs materiāls "uzvedas". Šīs zināšanas rodas ar praktizēšanu, eksperimentēšanu."

Viņa neslēpj, ka ik pa laikam uznāk pārdomas, vai tiešām šis ir tas darbs, kuru ikdienā gribas darīt. "Runājot ar savu mentori (kura iepazīta "Red Jackets" rīkotajā mentoringa programmā), atklājām, ka tas ir pilnībā normāli un tā ir daļa no procesa. Uzņēmums var būt augošs, reizēm arī stagnējošs, bet tas ir process. Pirmajā posmā man bija "rozā brilles", kad domā, ak, cik forši, mēs kaut ko darām, bet tad ar laiku sapratu, ka gribu sev maksāt algu, gribu strādāt, uztaisīt labu, bet ne bezjēdzīgu produktu."

Šaubu un pārdomu brīžos, kad gribas pačīkstēt, Kristīne vēršas pie Oskara, kuram, viņasprāt, ir vērtīga doma – šo darbu vienmēr var pamest un var arī turpināt. "Un tad manī sākas tāds kā cīņasspars, ka es tik daudz nervus esmu tajā ieguldījusi, tik daudz abi esam auguši. Mums ir bijuši gan ļoti priecīgi brīži, lepnums vienam par otru, gan arī kritumi."

Kristīne uzsver: "Ja tu zini, ka taisi foršu produktu un dari to labi, tad apjautā apkārt cilvēkiem, ko viņi par to domā – vai viņus kaut kas tāds uzrunātu. Biznesa ideju nevajag lolot kā komercnoslēpumu. Ja arī vienu tavu draugu neuzrunā, pajautā vēl kādam, lai tiešām saprastu. Ja gribi radīt, man šķiet, ka ir jārada. Ir jānoliek bailes malā un jāsāk darīt. Es arī nesāku kā pratējs, es iemācījos aust no nulles."

Oskars paturpina viņas sacīto, piebilstot, ka, uzsākt uzņēmējdarbību un to veiksmīgi turpināt, ir ļoti grūti. "Ir vajadzīgi daudz gan finanšu, gan garīgo resursu. Šī ir viena no avantūrām, kuru kopīgi esam sākuši un īstenojuši, bet tas noteikti ir daudz grūtāk, nekā sākumā šķiet. Ja es varētu uzbūvēt laika mašīnu un atgriezties divus gadus senā pagātnē, es, iespējams, trīsreiz padomātu pirms mestos šajā avantūrā."