Roza Androsova dzimusi pasaules aukstākajā punktā, pirms nepilniem desmit gadiem viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Sarunā ar "Delfi" jaunā sieviete stāsta, kas viņu atvedis šurp, kāpēc, apbraucot daudzas valstis, viņa atgriezās Latvijā, kur izveidoja savu uzņēmumu un tagad gatavojas Rīgas kūku festivālam.
Roza dzimusi Sahas republikā Jakutijā, Kolimas upes krastā, nelielajā Zirņakas ciemā. Drīz pēc meitenītes nākšanas pasaulē ģimene nolēma pārcelties uz galvaspilsētu – Jakutsku. "Mans tētis bija pilots, mamma – franču valodas skolotāja. Droši vien tādēļ es izaugu kā kosmopolīts un pasaules pilsone," spriež Roza.
Otrkārt, jāēd vairāk nekā vidēji cilvēkam. Uztura pamatā ir gaļa – veikalos nav normālu augļu un dārzeņu, tie ir ļoti dārgi un pilni ar ķimikālijām. "Mums vēl paveicās, ka ciemā bija savs zirgu ganāmpulks – vienmēr bija svaiga kumeļa gaļa. Visu vasaru strādājām sakņu dārzā, vācām ogas un sēnes, lai kaut kā izveidotu vitamīnu rezerves ziemai."
Roza stāsta, ka Jakutijā automašīnu motori dienās netiek izslēgti – visas mašīnas stāvvietās atstātas ar darbojošos dzinēju, pretējā gadījumā aizsals. Motoru noslāpēt var tikai naktī un arī tikai tad, ja ir silta, apkurināta garāža. Ja tādas nav, auto nevarēs iedarbināt līdz nākamajam pavasarim.
"Laukos dzīve ir ļoti smaga – cilvēkiem nav pastāvīga ūdens avota, ziemās jāzāģē ledus, kluči jāglabā pagrabos un visu gadu dzeramais ūdens tiek iegūts šādi. Tas, kas līst no krāna – rūsains, netīrs, ar to var tikai rokas mazgāt. Dārzi tiek laistīti ar upes ūdeni, viss tiek nests spaiņos vai pumpēts ar sūkni. Protams, labierīcības – pagalmā, mazgāšanās – pirtī."
Ideju, ka Roza kādreiz dzīvos Latvijā, viņa pat iedomāties nevarēja. Bērnībā meitene sapņojusi kļūt par aktrisi, tādēļ jau no mazotnes darbojusies Jaunā skatītāja teātrī, kur bijusi vadošā aktrise. "Domāju, ka noteikti braukšu uz Ameriku un izsitīšos Holivudā," atceras Roza. Tomēr kāda nejauša tikšanās visu sagrieza kājām gaisā un meitene atbrauca uz Latviju. Bet nu – par visu pēc kārtas.
Liktenīgā tikšanās un pārcelšanās uz Rīgu
Rozai bija 16, laiks beigt skolu. Jau bija nopirkta biļete uz Novosibirsku, iesniegts pieteikums Novosibirkas Valsts teātra institūtā, sagatavota iestājpārbaudījuma programma. Līdz lidojumam divas nedēļas... "Un tad manu mammu iepazīstināja ar kādu cilvēku, kurš dzīvo Rīgā un strādā vienā no augstskolām. Viņš pastāstīja par iespējām Latvijā iegūt kvalitatīvu izglītību krievu valodā, apceļojot visu Eiropu. Kad mamma piedāvāja man braukt uz Latviju, apvainojos, jo saskatīju tajā nepatiku pret manis izvēlēto aktrises profesiju. Taču viņa teica: "Tev pašai jāizlemj. Vienmēr ir iespēja atgriezties un kļūt par aktrisi.""
Kāda ir Rīga? Tobrīd izpratni par pilsētu varēja gūt, tikai aplūkojot fotogrāfijas internetā. "Ko tādu biju redzējusi tikai brāļu Grimmu pasakās, tādēļ tūlīt iemīlējos šajā pilsētā un, jā, piekritu turp doties. Drīzumā ģimene mani jau pavadīja uz lidostu."
Roza iestājās Baltijas Starptautiskajā akadēmijā viesnīcu un tūrisma biznesa vadības programmā. Īrēja istabu kopmītnēs. "Nekā kopīga ar mūsu kopmītnēm, kurās dzīvo pa sešiem cilvēkiem vienā istabā! Ērta, plaša istaba ar savu tualeti – šķita, ka dzīvoju viesnīcā."
Viņa atceras, ka sākumā viss uzjautrinājis – sākot no pieturvietu paziņojumiem trolejbusā līdz tam, ka arī pagrabos ir dzīvojamās un sabiedriskās telpas. "Pie mums, Jakutijā, mūžīgā sasaluma dēļ visas mājas ir uz paaugstinošiem pāļiem. Zemes līmenī vai zemāk pie mums nekā nav. Jā, ir pagrabi, taču tie tiek būvēti laukos, lai glabātu gaļu un citu pārtiku, jo zem zemes mūžīgā sasaluma dēļ vienmēr temperatūra ir zem nulles, pat vasarā."
Vēl viens fakts – meitene strauji pieņēmusies svarā par 10 kilogramiem. "Pirms Rīgas es nekad dzīvē nebiju ēdusi "McDonalds". Man šķita, ka tas ir debešķīgi gardi, tādēļ es turp gāju gandrīz katru dienu."
Mācībās vedās viegli, par aktrises karjeru Roza drīz vien aizmirsa – pateicoties emocijām, ko dāvāja ceļojumi. "Es ļoti daudz ceļoju, bieži vien ar autostopiem, lai ar vecāku izdalīto pieticīgo budžetu vasarā varētu piedzīvot maksimāli daudz."
Un pieredzēts tik tiešām tika daudz. Roza pabija Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Polijā, Ukrainā, Gruzijā, Čehijā, Vācijā, Austrijā, Slovākijā, Ungārijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Serbijā, Spānijā, Itālijā, Francijā, Monako, Nīderlandē, Beļģijā un Šveicē.
"Atmiņā vislabāk iesēdusies mana neprātīgā ideja izbraukāt ar stopiem Balkānu valstis. Man bija 17 gadi, es biju nepilngadīga, it visur uz robežas prasīja uzrādīt rakstisku vecāku atļauju. Tagad es tā neriskētu un savu meitu nelaistu tādā ceļojumā. Es līdz šim brīdim nesaprotu, kā mani vecāki man to neaizliedza. Saka: "Nu, tu mums tāda esi, ja reiz izdomāji, vienalga brauktu – aizliedz vai neaizliedz, saki kaut ko vai klusē..." Droši vien man ir spēcīgs sargeņģelis un ceļā gadījās tikai labi ļaudis."
Visgrūtākā stopēšana bijusi Ungārijā – pāris reizes pat nācies pārnakšņot benzīntankos. "Tas ceļojums mani padarīja izturīgāku, es spēju adaptēties jebkuriem apstākļiem bez komforta. Lai saprastu valsti, nepietiek ar galvaspilsētas apskati, tādēļ katru reizi centos apbraukt pat vismazākās pilsētiņas."
Studijas tika pabeigtas 2014. gadā. "Bija jādomā, ko darīt tālāk. Ļoti gribēju uz Franciju, pat iemācījos franču valodu un reiz pilnīgi nejauši iegāju aģentūrā, kas piedāvā prakses iespējas ārzemēs – cerībā, ka atradīšu kaut ko Francijā. Taču "neeiropiešiem" vienīgais pieejamais variants bija ASV, es piekritu."
Tas bija ļoti spontāns lēmums. "Kad braucu projām, biju pārliecināta, ka dodos tikai turp, manam priekam nebija ne gala, ne malas. Urā! Es dodos uz savu bērnības sapņu zemi!" Tomēr vilšanās pienāca pārāk ātri.
Amerika: sapņi un skarbā realitāte
Pēc Amerikā pavadīta mēneša Roza izjuta vilšanos šajā zemē. Prakses vieta bija mazpilsētas nomalē – Viljamsburgā, Virdžīnijas pavalstī. "Man bija jāstrādā jaunā viesnīcā, bet tur apmetās tikai tālbraucēji šoferi. Saziņā ar kolēģiem un vietējiem jauniešiem sapratu, ka mans redzesloks un angļu valodas zināšanas nepaplašināsies. Apmetos pie gados vecāka kristieša: īrēju visoptimālāko variantu – vienu istabu par 700 dolāriem stundu ilgas pastaigas attālumā no darba."
Tā kā Amerikā milzu attālumu un autobāņu dēļ bez mašīnas pārvietoties praktiski nav iespējams, drīzumā Roza iegādājās mašīnu. Taču dienu vēlāk tā salūza: galu galā pārdevējs paņēma to atpakaļ, apsolot saremontēt, taču pārrakstīja atkal uz sava vārda un naudu par pirkumu neatdeva.
"Izrādījās, ka mana mitekļa saimnieks zināja par to, ka mašīna nav labojama, taču viņš bija iesaistīts darījumā (tieši viņš mani saveda kopā ar pārdevēju). Biju ļoti sašutusi, kad to uzzināju no viņa paša meitas! Galu galā viņš mani izdzina uz ielas, paturot sev divu mēnešu īres maksu, ko es biju samaksājusi avansā."
Līdz algai bija vēl divas nedēļas. "Baidījos teikt vecākiem, ka man nav naudas, kaut pati gulēju priekšnamā uz grīdas – pie tā paša izīrētāja meitas. Viņa man toreiz ļoti palīdzēja, piedāvājot padzīvot pie sevis, viņai bija kauns par tēva rīcību. Lūk, tāda bija mana iepazīšanās ar Ameriku."
Vēlāk jauniete pārcēlās uz citu štatu un nomainīja darbu – aizbrauca uz Dallasu Teksasā, strādāja lielā viesnīcu tīklā, bet pēc tam iekārtojās darbā estētiskajā klīnikā un pa telefonu tirgoja botoksa procedūras. "Pārdošana man veicās ļoti labi, īpašnieki jau gribēja noformēt man darba vīzu un piedāvāja palikt, taču es negribēju, es šo zemi nemīlēju. Beidzoties uzturēšanās termiņam, atgriezos Jakutskā. Pavadījusi divus mēnešus ar ģimeni, nolēmu pārcelties uz dzīvi Āzijā – aizlidoju uz Taizemi."
Amerika – Jakutija – Taizeme – Latvija
Uz Taizemi Roza brauca atpūsties kopā ar mammas māsu. Pāris dienas pirms došanās uz šo zemi jauniete nolēma, ka paliks Taizemē, meklēs darbu un dzīvos. Protams, šāds lēmums ģimenei bija šoks.
Pirmās divas dienas bija vienkārša atpūta viesnīcā. "Līdzko atpūta beidzās un es paliku viena, lai taupītu naudu, pārcēlos uz hosteli, ieslēdzu ekonomisko režīmu un sāku meklēt darbu. Starp citu, atradu – Ko Samui salā, VIP klientu menedžera amatu luksusa kūrortā. Taču, kad man piezvanīja, lai pateiktu, ka ir mani izvēlējušies, jau bija par vēlu."
Tieši tur, Taizemē, pilnīgā dvēseles miera harmonijā, Roza saprata, cik ļoti ilgojas pēc Latvijas. "Visas mazās ieliņas, piparkūku namiņi Vecrīgā, mājīgās kafejnīcas, laipnie un klusie ļaudis. Es ātri aptvēru, ka jāstājas maģistrantūrā un jau pēc trīs dienām aizlidoju uz Maskavu, lai gaidītu Latvijas vīzu."
Bet kādēļ tieši Latvija, nevis kāda cita Eiropas valsts? "Esmu introverts. Man patīk atturīgi cilvēki, kas vienmēr ieturēs distanci. Tajā pašā laikā mani ir svarīgi, lai līdzās vienmēr būtu savējie cilvēki, kas runā manā valodā. Un to es šeit atradu. Rīgā es jūtos tik droši kā nekur citur, reizēm ir sajūta, ka šī ir viena milzīga māja zem klajas debess, tu vienkārši staigā no istabas uz istabu un visriņķī ir savējie. Protams, nekad nevar zināt, kur dzīvosi pēc pieciem vai desmit gadiem, bet šajā mirklī man Latvija ir vismīļākā vieta."
Attiecībā uz Latviju Rozai ir nopietni plāni – šeit un tagad viņa gatavojas realizēt kādu ļoti garšīgu projektu, kurā iesaistīties var ikviens.
Vārīts iebiezinātais piens un izkaisītas drupačiņas
Atgriežoties Rīgā, Roza vispirms gribēja atvērt savu pasākumu aģentūru, tomēr bez latviešu valodas zināšanām tas nebija iespējams.
Pusgadu vēlāk viņa iekārtojās darbā tolaik svaigi atvērtā luksusa viesnīcā. Sākotnēji adminstratore, bet trīs mēnešus vēlāk kļuva par pasākumu menedžeri.
"Laimei nebija ne gala, ne malas! Dzīvoju darbā burtiski un pārnestā nozīmē. Viens no ievērojamākajiem pasākumiem, kuru es vadīju, bija "Riga Cake Festival". Ideja radās pēc tam, kad, lai iepriecinātu viesnīcas klientus, biju sarīkojusi viesnīcā tematiskās tējas ceremonijas un izpētījusi desertu receptes. Rīgas konditorejās gatavo tik tiešām fantastiskus desertus un kūkas. Pat manas draudzenes no Francijas, kad ciemojās Rīgā, kādā kafejnīcā paziņoja, ka tik garšīgu krēmu-brulē un tiramisu savā dzīvē neesot ēdušas."
Toreiz tika nolemts izcelt Rīgas konditoru mākslu jaunā līmenī un pasākumu nozarē ienest jaunas vēsmas. "Eksperimentālā kārtā pirmo festivālu organizēju pagājušā gada martā. Visas 1000 biļetes tika izpirktas divu nedēļu laikā, pie ieejas stāvēja simtsmetrīga rinda. Ja es teiktu, ka neticēju savām acīm, es nepateiktu neko. Tas man deva milzu pārliecību, ka manai idejai ir nākotne."
Gadu nostrādājusi viesnīcā, Roza sapratusi, ka ļoti vēlas būt neatkarīga, tādēļ 2018. gada februārī uzsāka savu biznesu, viņas lauciņš ir aerodizains un hēlija balonu mazumtirdzniecība. "Kad strādāju viesnīcā, bieži savos pasākumos rotāju telpas ar baloniem. Meklējot savu nišu, negribēju pamest pasākumus un svētkus. Gribēju saistību ar laimīgām emocijām, laimīgiem cilvēkiem. Pagājis pusgads un es neko nenožēloju."
Ja reiz izveidots savs uzņēmums, vai tas nozīmē, ka arī latviešu valoda apgūta? "Kad gribēju atvērt savu pasākumu aģentūru, sapratu, ka tur ir plaša komunikācija uz visām pusēm – gan ar pasūtītājiem, gan partneriem, bez tā neiztikt. Tagad esmu pabeigusi valsts kursus, man jau ir A2 līmenis. Saprotu, lasu, rakstu labi. Runāt pagaidām ir grūti, bet es cenšos."
Vēlme nemitīgi virzīties uz priekšu Rozai ir asinīs. "Sapratu, ka es nevēlos vienkārši pelnīt vai vienkārši dzīvot. Es gribu padarīt košāku vismaz to vietu, kur dzīvoju, atstāt savas pēdas, ielikt savu artavu kaut kā svarīga būvēšanā. Tādēļ nolēmu atjaunot "Riga Cake Festival" un ar jaunās pasākumu aģentūras "Lion's", konditoreju "Abrikos", "Bakeberry", kā arī restorāna "Mamma Pasta" atbalstu riskēt un veltīt sevi šī projekta attīstīšanai."
Projekts ir jauns, tādēļ sponsoru nav. Visus izdevumus segs nauda, kas iegūta no biļešu pārdošanas, kā arī Rozas privātie līdzekļi. "Nenoliedzami, tas ir risks, taču es saprotu, kāpēc to daru. No visas sirds ticu šim projektam un esmu pārliecināta, ka savā ceļā satikšu daudz domubiedrus."
Interesanti, ka konditoru festivāla rīkotāja pati nemaz saldumus nemīl. "Bet, kad es redzu torti "Рубленый" (kr. val. "smalcinātais" – red.), kuras nav nekur citur kā tikai Jakutskā, es varu vienā reizē apēst veselu kilogramu. Šī torte ir līdzīga kūkai "Napoleons", tikai vārītā krēma vietā ir vārīts iebiezinātais piens un mīkla ir ļoti kraukšķīga. Dievinu vārītu iebiezināto pienu un drupačiņas, šis savienojums ir pats gardākais."
Rīgas kūku festivāls notiks jau pavisam drīz – 30. septembrī. Svētku apmeklētāji varēs nogaršot un iegādāties visgardākos vietējo konditoru desertus – tortes, glazūrkēksiņus, kūkas, makarūnus, eklērus, kā arī noteikt paši savu vismīļāko gardumu. Tāpat katrs konditors būs izstādījis visu apskatei paša gatavotu dekoratīvu torti, lai viesi varētu novērtēt viņa meistarību un estētisko sajūtu.
"Pērn festivālā bija tikai desertu degustācijas, šogad sagatavota arī izklaidējoša programma bērniem, dzīvā mūzika, kulinārās meistarklases un daudz kas cits. Vārdu sakot, tie būs svētki ne tikai vēderam. Apsolu!"