Visu varošas, bet ne vienmēr laimīgas. Kā sievietes Latvijā atšķiras no savām vecmāmiņām  (3)

Turpinot pirms laika aizsākto tēmu, kurā "Viņa" pētīja "daudzgadīgo" paaudzi jeb sievietes, kurām ir pāri 40, 50, 60, bet kas jūtas labāk nekā savos 20 gados, šoreiz dalāmies ar trīs jaunu, iedvesmojošu un pārliecinātu sieviešu stāstiem un viena vīrieša novērojumiem. Viņu visu pieredze un skatījums uz pasauli norāda, ka nākotnē sievietes dosies varenas attīstības virzienā, ar savu mūsdienīgu skatījumu un vēl lielāku pārliecību par sevi. Uzsit sev uz pleca – ar jaunu simtgadi ir iespējams viss un vēl vairāk!

Savās pārdomās dalās Elva Žagariņa, skolotāja, kas strādājusi Zviedrijā, bet šobrīd atgriezusies Latvijā, mārketinga speciāliste, sava bloga un iedvesmas konta portālā "Instagram" veidotāja Kristīne Beitika, kā arī Karīna Račko – rakstniece, kas viegli sapurinājusi jautājumus par seksualitāti savos erotiskajos dižpārdokļos "Saplēstās mežģīnes" un "Debesis pelnos".

Sievietei vienmēr būs svarīgs vīrieša viedoklis – "Viņa" noskaidro arī mūziķa, komponista un fotogrāfa Ērika Upenieka redzējumu un pārdomas. Visu četru atbildes rosina domāt, ka Latvijā sievietes ir pietiekami pārliecinātas un spēcīgas, reizēm pat neapzinoties uz kādiem brīnumu darbiem vispār ir spējīgas.

Pēc studijām un darba zviedru uzņēmumā Elva Žagariņa nolēma krasi mainīt savu dzīvi, tāpēc, kā pati norāda, ņēma kaķi padusē un devās uz Zviedriju. "Vēlējos apgūt zviedru valodu augstākā līmenī. Uzskatu, ka to vislabāk var panākt, esot ikdienā vidē, kur šo valodu dzirdi un spēj lietot ik uz soļa. Stokholmā piedāvāja strādāt latviešu sestdienas skoliņā, biju klases audzinātāja, mācīju latviešu valodu," stāsta Elva. Jau dodoties uz citu valsti, viņa zinājusi, ka kaut kad atgriezīsies mājās. "Kad jutu, ka ir laiks, ņēmu atkal kaķi padusē un ar valodas zināšanām, pieredzi, jaunām vērtībām un uzskatiem devos mājās. Šobrīd strādāju zviedru kompānijā par vadītājas vietnieci," atklāj pieredzējusī jaunā sieviete.

Elva vienmēr bijusi mērķtiecīga. Par savu ceļu viņa teic: "Gribētu ticēt, ka visa piedzīvotā, izdzīvotā, sasniegtā pamatā ir mērķtiecība, neatlaidība un vēlme iegūt nedaudz vairāk kā ir – sajust kustību ikdienas gaitās, piedzīvot piepildījumu, novērtējumu, bet nevaru noliegt, ka jūtu un ticu kam vairāk par pašas vēlmēm." Elva piekrīt, ka visiem tiek piešķirti tādi dzīves uzdevumi, kādi ir jāpiedzīvo, jāsaprot un jāiemācās. Viņas rīcības pamatā ir ļaušanās un cenšanās situācijās saskatīt likumsakarības. "Jā, pateicība un pacietība ir visa mana dzīves ceļa pamatā," saka Elva.

Nereti sievietes ir tik iestrēgušas savā ikdienā, ka savu varenību un novērtējumu pašas nemaz neapzinās un līdz galam neizprot. Kā norāda Elva, viņai vienmēr apkārt bijušas gudras, spēcīgas un vienlaikus skaistas un harismātiskas dāmas. "Latvijas sievietes lielākoties ir bijušas un arvien ir ļoti stipras un spējīgas. Nedaudz gan biedē doma par to, ka viņas mēdz būt spēcīgākas par vīriešiem," viņa atzīst. Tuvojoties trīsdesmit gadu slieksnim, Elva piemin šī brīža aktuālos jautājumus par sievietes augšanas procesiem mājās, skolā, sabiedrībā, darbā – vai tiek izkoptas pareizās un vēlamās spējas, vai sieviete vispār tiek iepazīstināta ar atbilstošām darbībām, sajūtu gammu un emociju izteikšanas veidu. Elvai īsti vēl nav atbildes uz šiem jautājumiem.

"Vienlīdzība Zviedrijā valstiskā mērogā ir neizsakāmi lielāka, tādēļ arī tur sievietes ir spēcīgas, panākumiem bagātas, ļoti mērķtiecīgas un sabiedriskas. Gribētu teikt, ka tur sievietes, iespējams, spēj atļauties vairāk. Viņas nebaidās būt līderes, pateikt nē, prot saudzēt, palutināt sevi, bet vienlaikus doties uz mērķi," par Zviedrijā novēroto stāsta Elva. Tomēr viņa atklāj, ka pamanījusi latviešu dāmās lielāku sievišķību un eleganci, neatkarīgi no apstākļiem mājās ienesot gaišumu un siltumu.

Domājot, kā sievietes ir mainījušās, lūkojoties simts gadu kontekstā, Elva nepiekrīt, ka simtgade kaut kādā veidā izmaina sievietes būtību. Viņa piemin, ka, iespējams, šie mainības procesi laika gaitā iespaido katra indivīda personīgo attieksmi, uzvedību, piederību valstij, uzskatiem un kopienai, tomēr Elva nedomā, ka konkrēti sievietes kādā veidā ir mainījušās. Tāpat viņa atzīst, ka būt par sievieti ir forši un aizraujoši. "Sievietēm mūsdienās ir dots ļoti daudz iespēju, jāprot tikai tās paņemt un novērtēt. Problēmas piesaistām mēs paši, es cenšos no tām izvairīties," viņa atbild.

Taujāta par to, kāda varētu būt nākotnes sieviete Latvijā, Elva ir optimistiski noskaņota: "Es ticu, ka Latvijas sievietes nākotnē būs vēl skaistākas gan ārējā izskatā, gan dvēseliski. Arvien vairāk pasaulē tiek runāts par sievietes būtību, kas, manuprāt, ļauj spēcīgajai Latvijas sievietei atklāt sevī maigās, skaistās, dvēseliskās puses, kas noteikti ir būtisks faktors ne tikai sievietes personīgajā izaugsmē, bet arī labklājības veicināšanā, saskarsmē ar līdzcilvēkiem." Viņa uzskata, ka katrai sievietei ir jāprot uzklausīt, mīlēt pašai sevi, kā arī dot savu labestību citiem.

Mārketinga speciālisti Kristīni Beitiku var dēvēt par īstenu iedvesmas personu, kā viņa pati norāda savā blogā, kur dalās ne tikai ar ceļojumu stāstiem par pieredzēto Latvijā un ārzemēs, bet arī veselas un laimīgas sievietes pieredzi – atklāti un trāpīgi – kā naglai uz galvas – Kristīne stāsta par savu ceļu. Viņa norāda, ka stāsts nav par liekajiem kilogramiem, bet dzīvi saskaņā ar sevi. Tā ir īstena harmonija.

"Man ir 29 gadi, un gribētu teikt, ka mans dzīves ceļš vēl tikai veidojas. Tikai tagad sāku apzināties sevi kā personību, mācos vairāk ieklausīties sevī, informācijas daudzumā apkārt, nostabilizēt tieši sevi un savu iekšējo būtību," stāsta Kristīne. Viņa atzīst, ka savos gandrīz trīsdesmit gados nebaidās turpināt izglītoties: "Šobrīd studēju, apmeklēju pašizaugsmes kursus. Uzskatu, ka caur mācībām – gan akadēmiskām, gan iekšējos meklējumos – es varu augt un būt pati." Iespējams, tieši šī iespēja veltīt laiku sev un attīstīties ir viens no lielākajiem ieguvumiem, kas šīs simtgades laikā ir sasniegts, jo grūti iedomāties, ka pirms simt gadiem tas būtu bijis iespējams un gandrīz ikvienai sasniedzams.

Kristīne uzskata, ka 21. gadsimta sievieti raksturo patstāvīgums: "Sieviete mūsdienās dara vairāk, nekā pati spēj. Viena var audzināt vairākus bērnus, uzturēt mājsaimniecību, vadīt uzņēmumu, labi izskatīties un vienmēr būt labā noskaņojumā! Mūsdienu sieviete savā ikdienā uzņemas daudz un reizēm arī par daudz – attīstot vīrišķo enerģiju." Tāpat viņa norāda, ka šī gadsimta Latvijas sievieti raksturo arī inteliģence. "Arvien vairāk sev apkārt redzu sava dzimuma pārstāves, kas ar degsmi pievēršas sevis izglītošanai, attīstībai, iegulda laiku sevī un savā izaugsmē, vienkārši sakot – cenšas sevi padarīt par labāku cilvēku, sievieti, māti," savos novērojumos dalās Kristīne.

Jaunā sieviete trāpīgi saka: "Dažkārt šķiet, ka tieši mēs dodam impulsu pasaulei griezties." Kristīne teic, ka 21. gadsimta Latvijas sieviete nevar nosēdēt uz vietas. Aizejot uz valodas kursiem, lielākoties jebkurā no grupām skaita ziņā dominē sievietes, nerunājot par deju nodarbībām vai citiem interešu klubiem.

Taujāta par pasaulē un šobrīd arī Latvijā aktualizēto feminisma jautājumu, Kristīne atzīst, ka tas noteikti ir mainījis pasaules un arī pašmāju sieviešu lomas kontekstu. "Sieviete kā neatkarīga savas dzīves veidotāja, kas var lemt par sava dzīves gājuma veidošanu – vai tas būtu biznesa vidē, politikā vai jebkurā citā nozarē. Šobrīd šīs izvēles mums šķiet pašsaprotamas, taču patiesībā tā ir bijusi ilga cīņa par vienlīdzību," savās domās dalās iedvesmas bloga autore.

Kristīne stāsta, ka Latvijā ikkatrā nozarē ir iespējams redzēt spēcīgu, iedvesmojošu sievieti, kas ar aizrautību veic savu darbu un gūst panākumus, līdz ar to viņa var apgalvot, ka šis simtgades posms mums ir sniedzis pārliecību un ticību sev, vienlaikus saglabājot sievišķo trauslumu: "Es patiesi lepojos ar mūsu latviešu sievietēm un ticu, ka, izmantojot šīs simtgades sniegtās iespējas, spēsim veikt nozīmīgu ieguldījumu mūsu valsts nākamajā simtgadē!"

Tomēr jaunā sieviete atzīst, ka par dažādām netaisnībām var diskutēt diezgan plaši. Viņa uzskata, ka sieviešu loma ir specifiskāka nekā pretējā dzimuma: "Mēs vēlamies karjeru, bet iekšējais instinkts neļauj tam veltīt laiku uz ģimenes rēķina. Vēlamies nodoties savām interesēm, bet kurš gan cits izdarīs tos mazos (un dažreiz ne tik mazos!) "sieviešu pienākumus", kas tomēr mums zemapziņā sēž? Nenoliedzami, sieviešu misija ir sarežģīta, un bieži vien egoismam mūsos ir mazāk iespēju izpausties, nekā tas ir pretējam dzimumam." Kristīne to savā ziņā sauc par nevienlīdzību, tomēr aizdomājas: "Vai tik, to mainot, mēs nezaudēsim to īpašo būtību, kas mums ir..."

Kristīnes iedvesmas stāstiem blogā vari sekot šeit. Savukārt te meklē viņas "Instagram" kontu.

Erotisko dižpārdokļu "Saplēstās mežģīnes" un "Debesis pelnos" autore, rakstniece un arī zobārste Karīna Račko norāda, ka 21. gadsimta sieviete Latvijā ir labi izglītota, spēcīga un neatkarīga: "Standarts ir visu varošas supersievietes tēls – būt līderei, kura pašpārliecināti un stabili kāpj pa karjeras kāpnēm, mīlošai sievai un gādīgai mātei, priekšzīmīgai saimniecei, iejūtīgai draudzenei un tā tālāk. Visu ir jāspēj un jāpaspēj, un sarežģītā pienākumu nasta nereti noved pie hroniska noguruma vai pat izdegšanas sindroma." Viņa piemin, ka visbiežāk dažādu dzīves belzienu rezultātā, sieviete zaudē savu dabisko trauslumu.

Karīna stāsta, ka mūsdienās tradicionālās dzimumu lomas ir izlīdzinājušās, piemēram, jēdzieni "sievišķība" un "vīrišķība" kļuvuši elastīgi un subjektīvi interpretējami. "Pašpietiekamība ir diskutabls jautājums – es neesmu sastapusi nevienu sievieti, kura, lai arī cik stipra un patstāvīga, kaut vai klusībā neilgotos pēc vēl spēcīgāka vīrieša sev līdzās. Vēlme atļauties būt trauslai ir saskaņā ar sievietes būtību, un to piepildīt var vienīgi vīrietis," tā rakstniece. Viņa stāsta, ka pavasarī apbraukājusi Latvijas reģionus, lai tiktos ar lasītājiem. Diskusijās par attiecību tematiem atklājies: "Ļoti daudzas sievietes apliecināja – viņas uzņēmušās stipro lomu nevis tāpēc, ka to patiešām vēlētos, bet gan tādēļ, ka jutušās spiestas tā rīkoties. Es uzskatu, ka patiesi kvalitatīvai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešama savstarpēja spēku mijiedarbība starp sievieti un vīrieti. Tas, kādi mēs esam, ir vistiešākajā veidā atkarīgs no tā, kā viens otru ietekmējam attiecībās."

Kur slēpjas sievišķā vara? Karīna norāda, ka tā ir tieši sievietes enerģijā un emocijās: "Ir brīnišķīgi, ja blakus esošais vīrietis spēj radīt partnerei drošības un aizsargātības sajūtu, tomēr arī tas daļēji atkarīgs no sievietes uzticēšanās un paļāvības. Vīrietis jūtas vīrišķīgs tad, ja sieviete viņam iedveš šādu pārliecību." Savukārt pretējā gadījumā var veidoties apburtais loks – sievietes maskulīnais dzīvesveids padara vīrieti vāju. Tad vājš partneris var uzspiest sievietei vīrišķo lomu. "Rezultāts – stipra, ārēji veiksmīga, tomēr emocionāli nogurusi un vientuļa sieviete," tā Karīna.

"Man prieks, ka daudzas sievietes ir kļuvušas drosmīgākas savas personības realizācijā, sākušas dzīvot atbilstoši saviem individuālajiem standartiem un vērtībām, nevis pakļaujas stereotipiem un seko uzspiestiem trafaretiem," atzīst rakstniece. Karīna raksta par attiecībām un cilvēka psiholoģiju, atspoguļojot to caur seksualitātes prizmu: "Pēc pirmās grāmatas iznākšanas secināju – izrādās, sekss arī mūsdienu sabiedrībā vēl aizvien ir ļoti sensitīvs un provokatīvs temats. Brīžiem šķiet, ka latviešu mentalitātē dziļi iesakņojusies pienākuma apziņa izjust kaunu. Liekas absurdi, bet pat 21.gadsimtā sievietei atklāti justies brīvai seksā un savās seksuālajās vēlmēs vēl aizvien ir skandalozi," atklāj rakstniece.

Karīna šogad sasniegusi trīsdesmit gadu slieksni un sapratusi, ka beidzot pilnībā uzplaukusi kā sieviete. "Iepriekšējie gadi – sarežģīts sevis iepazīšanas, veidošanas, mācīšanās un radīšanas laiks, jautājumi, meklējumi, apbružāšanās un tās sniegtās atziņas. Tagad esmu sasniegusi izpratni par to, kas esmu, ko daru un kāpēc. Beidzot esmu beigusi sevi lauzt un ietilpināt rāmjos, atļaujos dzīvi baudīt, nevis izcīnīt," viņa stāsta. Tomēr vēljoprojām juteklisko grāmatu autore mācās un apgūst pasauli: "Laikam jau radošām personībām miers nav līdz galam notverams, jo citādi nebūtu iespējams radīt."

Taujāta vai Karīna ir saskārusies ar sieviešu tiesību pārkāpumiem vai tāda veida situācijām, viņa atzīst, ka, iespējams, ir paveicies: "Vienmēr esmu apgrozījusies inteliģentā vidē, kur sievietes ir autoritāte, tiek respektētas un novērtētas. Latvijā ir ļoti augsts sieviešu īpatsvars vadošajos amatos, arī no ārstiem aptuveni 75% ir sieviešu. Nekad neesmu izjutusi vai kļuvusi par liecinieci sieviešu diskriminācijai." Savukārt, domājot par nākotnes sievieti Latvijā, Karīna piemina psiholoģiski smacējošas iezīmes, piemēram, kūtrumu uzdrošināties un sekot saviem mērķiem vai arī samierināšanos ar apstākļiem. Karīna cer, ka nākotnes sievietes būs vienkārši – laimīgas: "Es ceru, ka nākotnes sieviete Latvijā būs garīgi brīva – savās sajūtās, vēlmēs, vērtībās, izvēlēs un dzīvesveidā. Un laimīga. Tas patiesībā ir pats galvenais un sarežģītākais uzdevums, jo sievietes laime ir ļoti trausls un mainīgs fenomens."

Ēriks uzskata, ka pēdējos simts gados sievietes ir mainījušās. Viņš atklāj savu personisko stāstu: "Diemžēl tā arī neredzēju savu vecvecmāmiņu, kura bija izsūtīta uz Sibīriju un tur arī palika. Viņa vadīja mazpulcēnus – tas ir diezgan vīrišķīgs darbs. Tajā pašā laikā bija brīnišķīga saimniece mūsu dzimtas mājās. Tas nozīmē, ka sievietes darbības sfēras bija neierobežotas un īpaši neatšķīrās no mūsdienām. padomju laikos, protams, ka sieviete bija tādā pat darba statusā kā vīrietis." Kā norāda mūziķis, salīdzinot mūsdienu un padomju laikos dzīvojošo sievieti, tad var secināt, ka ir notikušas lielas pārmaiņas.

"Nekad neesmu izjutis kaut kāda veida sievietes diskrimināciju sabiedrībā. Protams, sievietes darba stils, redzējums lietām ir citādāks. Varbūt kādam tas var patikt, kādam nē – tas jau ir atkarīgs no otra cilvēka," teic Ēriks. Viņš piemin, ka reizēm par izvēli darba vidē uzņemt sievieti liecina, nevis sava veida diskriminācija, bet tieši darba specifika. Tomēr lielākā atšķirība ir kā to pasniedz.

Komponists šobrīd strādā pie sava trešā albuma un novērojis, ka latvietim raksturīgs cietēja kods, kas nāk līdzi laikam. "Iespējams, mēs dzīvojam tādā joslā, kur cilvēkam ir nepareiza pārtika, laika apstākļi un citas organismu ietekmējošas lietas, kas mazina dzīvesprieku, darba spējas, pašnovērtējumu. Bet, ja sievietei piemīt šāda pašnovērtējuma problēma, un to nav pamanījis līdzcilvēks, tad šim komandas darbam, ko sauc par ģimeni, ir pienācis pārbaudījums, un vienam otru ir jāpastutē," tā Ēriks.

"Kad man bija 20 gadu, es nekad nevarēju iedomāties, ka man būs 30. Tagad, kad ir 30, mazliet pāri, es nekad nevarētu iedomāties, ka būs 40. Tad nu sanāk, ka nākotne jau ir klāt un tapusi par tagadni," atklāj mūziķis. Viņš norāda, ka tagadnes sieviete kaut kādā mērā jau ir nākotnes sieviete: "Domāju, ka nekas īpaši nemainās – sieviete ir vadošos amatos, sieviete ir mājas darbos. Tas, ka sieviete ir pavarda turētāja, mūsdienās vairs nav tik izteikti, iespējams, vīriešus tas mazliet kaitina, bet ne mani – mana sieva ir brīnišķīga pavarda, miera un harmonijas turētāja mūsu ģimenē."