Kad cilvēka ādas gabaliņi iedvesmo radīt. Neordinārās Ausmas Šmites māksla un dzīve  (4)

Mūsu sarunas laikā Ausma savas domas sakārto ar žestu palīdzību. Dažkārt tie palīdz izprast kāda teikuma svarīgumu, citkārt norāda uz pamatotību un tēmas nozīmību. Vēl viņa naski gaisā zīmē shēmu kombinācijas. Skaidrs ir viens – Ausma Šmite ir māksliniece ne tikai savā profesionālajā jomā, bet arī dzīvē un ikdienā.

"Mana pārliecība ir, ka par mākslinieku vairāk vai mazāk piedzimst. Ir kaut kādi talanti, ko pamana jau bērnībā – ģimenē. Tad nolemj, vai attīstīt tālāk vai ne. Mana ģimene, konkrētāk – mamma, nolēma to attīstīt," stāsta māksliniece. Tieši mamma aizvedusi mazo meiteni uz pirmajiem zīmēšanas pulciņiem. Vēlāk ceļš bijis tik loģisks, ka nemaz nav uzdoti citi jautājumi – par to, vai kas cits varētu būt galvenā dzīves lieta. "Apmēram 13, 14 gadu vecumā es uzzināju, ka ir tāda Mākslas akadēmija. Sāku domāt kā bērns, kas notiek tālāk pēc skolas. Un tad es sapratu, ka man vispār nav citu jautājumu – tā arī ir tā iestāde, kurā es vēlos studēt, un tas man palīdzēs kļūt par mākslinieku," tā Ausma.

Viņa iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un beidza gan bakalaura programmu, gan maģistrantūru: "Un tad es kļuvu par mākslinieku. Patiesībā tas brīdis, kad kāds sevi sāk saukt par mākslinieku, ir ļoti atšķirīgs, kā kuram. Es ļoti ilgi cīnījos ar sevi, ar domām par to, kas tad īsti ir mākslinieks, vai es sevi vispār drīkstu saukt par mākslinieku." Ausma neatceras, kurā brīdī tas noticis, tomēr pēc pirmajām izstādēm, kad notika darbs pie dažādām tēmām, viņa varējusi saukt sevi par mākslinieci.

Brīdī, kad studenti stājas akadēmijā, ir jāizveļas konkrēta apakšnozare. Kā norāda Ausma, neizbēgami ir tas, ka process ietekmē turpmāko radošo darbību, jo katrai nozarei ir sava specifika un to padziļināti apgūst studiju laikā. "Vai tā būtu gleznošana vai, manā gadījumā, grafikas māksla. Es vairāk vēlētos vērst uzmanību uz to, ka es sevi nesaucu par grafiķi, es sevi saucu par radošo mākslinieci. Protu grafikas tehnikas, ne visas, protams, bet man ir bijis ieskats vairākumā no tām. Es daru arī citas lietas – zīmēju, arī reizēm ar akvareļiem, lai gan tā arī ir grafikas tehnika," teic māksliniece.

Taujāta par šī brīža aktuālajiem darbiem, Ausma stāsta, ka darbojas zīmēšanas tehnikā. Tomēr netiek zīmēts, piemēram, ar parasto zīmuli, bet gan ar marķieriem. Šos rīkus var iegādāties jebkurā rakstāmpreču veikalā, un, kā atklāj māksliniece, izmantojot krāsainus marķierus, izdodas radīt ļoti dzīvespriecīgus darbus.

Ausma atzīst, ka salīdzinoši vēlu sākusi domāt par dzimumu atšķirībām mākslas jomā un nemaz nav ievērojusi barjeras: "Man likās – es strādāju ar sevi, ar savu talantu, es to attīstu un daru lietas, mēģinu sasniegt pati sev izvirzītos mērķus. Es neskatos ne pa labi, ne pa kreisi, es nešķiroju." Tomēr kādā brīdī tas nedaudz mainījies. Viņa novērojusi atšķirības vietējā mākslas dzīvē – uzvarētāji galvenokārt ir vīrieši, tāpat arī dalībnieki un izvirzītāji, taču māksliniece uzsver, ka drīz varētu iestāties līdzsvars. "Ja nekļūdos, akadēmijā vēl joprojām vairākums studējošo ir sievietes. Vienkārši dzīve vairākumam izvēršas citāda, arī ģimene, bērni. Tā kā man šo lietu nav, es esmu absolūti brīvs cilvēks. Domāju, ka radošo dzīvi ir grūti apvienot ar ģimenes dzīvi vai tādām lietām, kas vairumam asociējas ar normālu, parastu dzīvi, ar kaut kādu dzīves ritmu. Tā ir lielākā atšķirība," piebilst Ausma.

"Arī, atgriežoties pie jautājuma, kā ir būt māksliniekam Latvijā (tas ir visur pasaulē), ļoti reti kurš mākslinieks spēj nodrošināt sevi tikai un vienīgi ar mākslu. Līdz ar to man ir arī patstāvīgi darbi, ar ko es nodarbojos," teic māksliniece. Viņa šobrīd strādā arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur top par grafikas restauratoru. Savukārt otrs darbs ir pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē, kur enerģiskajai personībai izdodas apvienot ikdienas darbu ar radošajām lietām.

"Katram vispār ir citādi, es nevaru pateikt par visiem. Man visvienkāršāk ir tad, ja man ir mērķis, uz ko es eju. Teiksim, tā ir izstāde – labākais veids, kā sevi noskaņot darbam un kā tiešām panākt darba apjomu. Zināmā laika posmā man ir jāuztaisa kaut kāds noteikts skaits darbu, vai nu es to nosaku, vai tas, kurš taisa izstādi. Manā gadījumā tā tas arī notiek," atklāj Ausma.

Gada sākumā viņai bijusi personālizstāde Ventspilī, kur apakšējā kamerzālē tika izstādīti Ausmas darbi, taču augšējā stāvā – viņas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas apakšnozares studentu radošie lidojumi. "Tas bija ļoti patīkams brīdis. Man ļoti tas patīk un gribas izstādīties arī ar viņiem kopā. Es ceru, ka tas arī tuvākajā laikā notiks, jo esmu uzrunājusi vairākus no viņiem," atklāj māksliniece. Viņa norāda, ka nav svarīgas studenta un mākslinieka atšķirības, bet gan – ko un kā viņi dara. "Tajā laikā, kad strādāju, man bija pilnīgi vienalga, jo uz akadēmiju nāca cilvēki arī citos dzīves posmos, kas varbūt liktos – ārprāts! Bet es atkal negribu šķirot, vienā kursā mierīgi varēja būt astoņpadsmitgadīgs cilvēks un tāds, kuram pāri 50 gadiem," norāda māksliniece.

Viņa atzīst, ka gadu atšķirības nav nekas neparasts: "Man tas bija pilnīgi vienalga. Tu strādā, sevi attīsti, ja esi atradis savu oriģinālo izteiksmes veidu. Šobrīd kādu laiku laikmetīgā māksla atrodas zināmā konfliktā ar tradicionālo mākslu," piebilst Ausma. Tomēr radošās dzīves pārstāvim ir jābūt tiem radīšanas mirkļiem, kad jānoslēdzas: "Nevienam nevajadzētu jaukties iekšā, bet, manuprāt, ir svarīga šī domu apmaiņa un komunikācija. Var arī neko apzināti nepaņemt, bet tik un tā kontakts ir noticis."

Ausma uzskata, ka vairāki skatījumi uz vienu objektu spēj radīt un dot vēl vairāk. Viņa min piemēru: "Ļoti svarīgi uzzināt, cik daudzi skatījumi ir iespējami uz vienu un to pašu lietu – nostādīt apkārt cilvēkus ap vienu objektu, katram no viņiem būs pilnīgi savs viedoklis, un mani interesē aprunāties ar katru no viņiem, nevis visiem reizē prasīt, bet aprunāties ar katru individuāli." Mākslinieces pieredzi bagātinājusi tieši šī vecuma un profesiju dažādība: "Es patiesībā ļoti daudz iemācījos no viņiem, vairāk nekā students. Viņi man iemācīja šo pazemību pret pārējiem un māku ieklausīties, jo es neesmu īpaši pacietīga. Es pati uzliku to sev kā pārbaudījumu – ārprāts, man būs jāstrādā tagad ar cilvēkiem, un tas varbūt nav tas, kur es esmu vai biju pati spēcīgākā."

"Katram no mums ir savs stāsts. Es nevaru un negribu nolikt kādu augstāk vai zemāk. Atkal atgriežamies pie tā, ka šī pieredze ļoti bieži noliek pie vietas. It kā priekšā ir par tevi jaunāks cilvēks, bet, sākot runāt, saproti, ka viņš ir daudz vairāk izdarījis savā dzīvē, kaut kādā jomā viņš ir daudz zinošāks. Man patīk vairāk iedziļināties tajā," atklāj māksliniece Ausma Šmite.

Mākslinieku radošais process tiek pielīdzināts vesela stāsta radīšanai. Arī Ausma savus darbus dēvē par stāstiem, kur katram ir kas atšķirīgs. Tomēr viņa piemin, ka šis radīšanas process būtībā ir maz pētīts. "Cik es esmu lasījusi un dzirdējusi no speciālistiem, tas, kā cilvēks rada, vispār ir interesants process. Mūziķa vai mākslinieka smadzenēs norit procesi, kuri līdz galam nav vēl izpētīti. Tāpēc man arī ir grūti atbildēt, jo es labprāt izstāstītu, kāda ir tā formula," atklāj māksliniece.

Ausma skaidro, ka viņai nekad nav bijis problēmas ar fantāziju un iztēli: "Man tie ir tādi uzplaiksnījumi, jo ir lietas, ar kurām es savā prātā strādāju. Paralēli tas notiek zemapziņā, un kaut kādā brīdī viss saslēdzas kopā – ideja ir piedzimusi, tālāk galvā vizuāli mēģinu atrisināt, un tad es strādāju fiziski," par savu vīziju ceļiem stāsta māksliniece. "Es ļoti daudz laika pavadu domājot, un tad, kad es to saku, bieži cilvēki smejas – jo mēs taču domājam visu laiku, bet tāda intensīva domāšana prasa laiku, iedziļināšanos un koncentrēšanos, būšanu šeit par visiem 100 procentiem," atklāj Ausma.

Nereti savos darbos viņa izmanto ne tikai savu pieredzi, atmiņas, bet arī citu cilvēku, kas veidojas gluži kā materiāls: "Es esmu mākslinieks, kurš komunicē, reizēm ar domu, ka tādā veidā es iegūstu materiālu sev, ar ko var strādāt." Tajā brīdī, kad notiek radošais process, tas kļūst par aktuālāko – šobrīd Ausma vairāk pievērsusies pilsētvidei un savā ziņā arī telpai, tomēr aktualitātes mainās mēnešu, reizēm pat gadu laikā.

Piemēram, šobrīd mākslinieces skatījums vērojams topošā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja izstādē. "Šis muzejs vēl tikai top, bet pati izstāde atrodas otrā muzejā – Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures muzejā. Izstādes idejas autore ir Ieva Lībiete, un es tur vispār nokļuvu nejauši. Mani vienmēr anatomikums ir saistījis, viņiem ir kolosāla kolekcija," atklāj Ausma. Savu māksliniecisko vīziju viņa veidojusi uz kaļķakmens plāksnītēm, kas savā ziņā atgādina ādu un tās faktūru.

"Man patīk strādāt radoši, un blakus ir īsti tetovējumu paraugi, kas izgriezti ārā no cilvēku ādas. Man pašai tas nešķiet nekas briesmīgs, tādā ziņā, ka man tas raisa lielu ziņkārību un vēlmi spēlēties ar visiem šiem objektiem un arī visu vēstījumu – tas ir tāds radošais impulss," atklāj māksliniece.

Izdegšanas un personīgās krīzes jautājumi nereti tiek saistīti arī ar radošās pasaules pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar fantāziju un iztēli. Māksliniece Ausma Šmite norāda, ka ar izdegšanas gadījumiem nav īsti saskārusies, tomēr ar krīzēm gan. Viņa atzīst, ka pētījumos ir atklāts – radoši cilvēki ir jūtīgi. Māksliniecei palicis atmiņā lasītais par to, ka radošiem cilvēkiem ir visaugstākie lidojumi, bet arī dziļākie kritieni. "Man tas palika atmiņā, un tā ir arī tiesa. Tie lidojumi ir ārkārtīgi augsti, tas ir neiedomājami. Es pieļauju, ka tas varētu būt, līdzīgi kā narkotikas lietojot, – mēs esam pasaules virsotnē," atklāj Ausma.

"Man ir bijusi izstāde, es esmu uztaisījusi darbu, ar kuru esmu apmierināta 10 minūtes līdz vienai dienai. Bet tas ir lidojums – es daru to, kam esmu radīta, ir pilnīgas klātbūtnes sajūta. Tas ir kā elpot," salīdzina māksliniece. Tad, kad viss ir pabeigts, ir atdots viss no sevis, – seko dziļš kritiens. "Protams, mēs atdodam visu, tad seko kritiens, neizbēgami, no tā nevar izvairīties. Un no tā nedrīkst arī izvairīties. Tas kritiens ir ļoti dziļš," skaidro Ausma.

It īpaši pēc personālizstādēm viņai ir palīdzējis dienas ritms, piemēram, darbs ar cilvēkiem vai vienkārši ikdienas pienākumi. Tomēr māksliniece nevar aprakstīt kritumu raksturojošās sajūtas, kas īsti nelīdzinās bezcerībai. "Es neesmu tāda vienīgā, esmu runājusi ar draugiem, tā ir pēc lieliem pacēlumiem. Vienīgais, kas atšķiras, tie pacēlumi un kritumi ir ārkārtīgi izteikti. Tās ir kaut kādas sajūtas, kas vienkārši ir nemainīgas. Visu laiku pamata process nemainās, tā došana un strādāšana ar sevi un atdošanās darbam ir nemainīga – spēcīga," viņa atklāj. Tomēr ir arī otra puse – radošo dzinuli nedrīkst ilgi turēt sevī, ir jārada.

Sarunas laikā Ausma piemin, ka ar mākslinieku dzīvot ir bīstami. Viņa smejas, ka tā ir bumba ar laika degli: "Kā nu kurš, ir tādi, kas ir vairāk ekstraverti. Es domāju, ka cilvēkam ikdienā varētu būt grūti pavadīt laiku ar tādu ļoti ekstravertu personību. Visi mākslinieki ir personības. Kuram tas vairāk izteikts, kuram mazāk."

Tomēr viņu vēl vairāk biedē vienveidība: "Es gribētu izcelt arī to, cik mēs esam atšķirīgi un dažādi. Tas ir arī tas, kas mani interesē. Katrs cilvēks ir vesela pasaule. Ja to tā sāk uztvert, tad katra saruna ļoti simboliskā līmenī ir kā ceļojums uz citu zemi. Ja to tā iedomājas, tad jā... cik daudz ko darīt, tik daudz vietu, kas jāapskata. Un vienmēr gribas vēl..."

Ausma uzskata, ka savu māksliniecisko talantu vai izpausmi nevajadzētu apslāpēt, tā noteikti izlauzīsies uz āru jebkurā gadījumā, vai arī cilvēks pie tā nonāks citādā veidā: "Ja ir vēlme radoši sevi izpaust vai radoši darboties, to arī vienmēr var apgūt. Nav jau jākļūst par mākslinieku, vienmēr var kaut ko iemācīties vai iziet kādus kursus ¬– iemācīties zīmēt, gleznot, domāt nedaudz citādi, kas vēlāk palīdz ikdienā. Tās ir prasmes, tāpat kā vadīt auto, spēlēt klavieres." Viņa norāda, ka galvenais ir strādāt un meklēt iespējas: "Viens ir sūtība, kas ir ļoti liels, smags jēdziens, tas talants, no kura neizbēgt, un tad ir kaut kāds iekšējs nemiers un vēlme sevi izteikt radošā veidā."