Skolotāja ar 20 gadu stāžu: lai izdzīvotu, esam spiesti daudz strādāt

Sintija Behmane ir latviešu valodas un literatūras skolotāja ar vismaz 20 gadu stāžu, kas strādājusi gan vispārējās izglītības skolā, gan speciālajā izglītībā. Arī šobrīd viņas pedagoģijas lauciņš ir speciālā izglītība. Mūsu sarunas laikā abas nonākam pie secinājuma, ka skolotāju varētu pielīdzināt dažādām profesijām, piemēram, biznesa haizivij, aktierim, menedžmenta vadītājam, reizēm pat grāmatvedim un komunikācijas speciālistam. Pats svarīgākais ir attīstīt šīs šķautnes un vajadzīgajā mirklī likt lietā.

Sintijas vēlme nebija kļūt par skolotāju. Beidzot 12. klasi, viņas sapnis bija studēt žurnālistiku, tomēr mamma un latviešu valodas un literatūras skolotāja atrunāja jaunieti mācīties Rīgā, tā vietā rosināja doties uz tuvāku pilsētu – Liepāju – apgūt pedagoga arodu. Viņa piekritusi, tomēr joprojām cer, ka izdosies piepildīt loloto sapni. Taču sarunas beigās enerģiskā sieviete nonāk pie secinājuma, ka, iespējams, ja jau tik ilgi ir bijusi skolotāja un šobrīd vēl papildina zināšanas speciālajā pedagoģijā, tad tas bijis tā lemts.

"Manā dzimtā ir vairāki skolotāji – gan no tēta, gan mammas puses. Pedagoga gēns ir spēcīgi mantots. Mana mamma skolā ir nostrādājusi 47 gadus un vēljoprojām strādā un ir ļoti enerģiska. Viņa domā, ka ar šo klasi, kur divi gadi palikuši būt kopā, savai pedagoģiskajai karjerai pieliks punktu. Es gan tik pārliecināta par to neesmu," ar smaidu par savu ģimeni un dzimtu stāsta enerģiskā skolotāja. Tāpat kā Sintija, arī viņas tante bija pievērsusies speciālajai pedagoģijai (bērniem ar īpašām vajadzībām) – ilgus gadus strādājusi speciālajā skolā, sastādījusi vairākas mācību grāmatas, kuras vēl joprojām izmanto speciālo skolu pedagogi mācību procesā.

Savukārt, taujāta par to, vai mamma varētu būt nodevusi savas pedagoģiskās spējas, Sintija smejas, ka noteikti no mammas saņēmusi "spridzeklīgumu": "Teiksim tā, viņa nav tāds līderis kā es, viņa ir citāda, arī ar asu skatījumu un savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Viņai arī ir ļoti svarīgi, ka es mācos, vēlreiz studēju. Viņa bija mana pirmā klases audzinātāja, arī manam brālim." Sintija ielāgojusi, ka mamma abiem ar brāli iemācījusi vienmēr novest lietas līdz galam, savukārt tētis vairāk atklājis radošo pasauli, piemēram, padziļinātu interesi par grāmatām.

Sintija neslēpj, ka mazliet kautrējas izrādīt apkārtējiem, ka ir skolotāja: "Kad sāku padziļināti studēt speciālo pedagoģiju, sapratu – tomēr nē, pedagoga gēns ir mantots, ar to ir jālepojas. Tur nekā slikta nav. Man nav vienaldzīgi Latvijas pedagoģijas jautājumi." Viņa savu pedagoģisko pēctecību nodod ne tikai bērniem un jauniešiem, bet arī skolotājiem: "Kad skolā ienāk jauni skolotāji, viņi diezgan labprāt kontaktējas ar mani. Un es arī dalos ar savu atbalstu, palīdzību, kad kaut kas nesanāk. Pēctecību, domāju, ka nododu arī savai "mīļmeitiņai". Viņa nav skolotāja, bet arī ir sapratusi, ka izglītība ir svarīga."

Pedagoģe Sintija Behmane norāda, ka sabiedrība pamazām dodas iekļaujošās un integrējošās izglītības virzienā, lai katrs bērns ar speciālām vajadzībām vai uzvedības traucējumiem varētu atrast savu vietu pasaulē. Tomēr šajos jautājumos būtu jānotiek vairāk izglītojošiem pasākumiem gan vecākiem, gan bērniem no bērnudārza vecuma. Viņa min ierastu gadījumu, kad no mazotnes bērnam ir problēmas ar uzvedību, tomēr tām netiek pievērsta pienācīga uzmanība: "Jo labāku pieeju atradīsi, kā uzvedības modeli mainīt no mazotnes, jo vieglāk būs sākumskolā un vēl vieglāk – pamatskolā, kā arī turpmākajā dzīvē." Skolotāja stāsta, ka šie jautājumi pedagogu vidē ir sasāpējuši.

Viņa dalās arī citā stāstā: "Piemēram, vakar viena skolotāja teica: "Sintij, man 34 bērni klasē, četri vienkārši nav savaldāmi. Ko man darīt? Kā man justies pārējo 30 bērnu priekšā?" Atbilde ir gluži vienkārša – skolotājai ir vajadzīgi palīgi: skolotāju palīgi, speciālie skolotāji, psihologi u. c. Ļoti spēcīga (arī pedagogu skaita ziņā) atbalsta komanda. Latvijā tā visa ļoti pietrūkst." Ja būtu šis atbalsts, skolotāju ikdiena būtu atvieglotāka. Kā atzīst Sintija, sāpīgi ir jautājumi arī par atalgojumu.

"Skolotāji ir spiesti daudz strādāt, lai izdzīvotu. Pedagogam ir svarīgi iziet auditorijas priekšā kā personībai. Tālākais jau ir tavs vēstījums, kā tu nodod zināšanas nākamajām paaudzēm. Kā man viena pasniedzēja augstskolā reiz teica: "Skolotājam ir jābūt ļoti labam aktierim." Bet tā arī ir!" smejas pedagoģe. Ir svarīgi mācēt izspēlēt situācijas, piemēram, bērns, kuram ir uzvedības traucējumi, nokavē stundu, bet ir atnācis. Sintija atklāj, ka gudri būtu situāciju pavērst uz pretējo pusi: "Es viņam saku: "Es esmu tik laimīga, ka tu atnāci!" Man jābūt ļoti priecīgai, jo viņš varēja aiziet pa mežu uz citu pusi. Viņš skatās: "Nu ja, es taču esmu ieradies!''"

Skolā strādā dažādu paaudžu pedagogi, un Sintija teic: "Ir jāmaina domāšana un attieksme. Ir pedagogi, kas ir ļoti progresīvi domājoši, izglītojas, apmeklē mūsdienīgus kursus. Arī mana mamma saka, ka nav variantu, ir jāmainās. Tie ir zelta vārdi, jo vērtības ir mainījušās. Arī ģimene kā vērtība sabiedrībā ir mainījusies." Viņa piemin vēl kādu Latvijas skolotāju problēmu – savas ģimenes noturēšanu. "Būt misijā un būt ģimenē ir ļoti grūti, bet izdarāmi," tā pedagoģe.

Sarunas gaitā Sintija aizskar vēl citu sāpīgu tēmu – vecāki reizēm nezina, kādā skolā labāk sūtīt bērnu ar īpašām vajadzībām vai arī izteiktiem uzvedības traucējumiem. "Viņi ir izmisumā. Meklē mazas skoliņas, meklē privātās skoliņas u.c. iespējas. Tāds vāveres ritenis," novērotajā dalās skolotāja. "Būtībā viņiem pietrūkst konsultatīvo centru. Man ir doma pēc maģistrantūras beigšanas izveidot tādu centru, kur var nākt un runāt par šīm lietām, lai vecāki, bērni nejustos vieni, nesaprasti. Palīdzēt justies labi ikdienā, kā bērniem nokļūt priekš viņiem labākā skolā, vidē, sniegt informatīva rakstura ieteikumus vecākiem – izprast, kāda ir asistenta darba būtība," atklāj Sintija.

Šo vairāk nekā 20 gadu laikā pedagoga profesijā Sintija paspējusi neilgu laiku padzīvot Norvēģijā, kur novērojusi atšķirības attieksmē pret skolotājiem. Viņa stāsta, ka tur skolotāju vairāk novērtē, rēķinās ar viņa laiku. Tas ir arī cieņas jautājums. Sintija norāda, ka Latvijā attieksme atšķiras: "Pedagogam ir jāsāk ar sevi. Cieņu jau panāk skolotājs pats. Bet ir jāmainās sabiedrības viedoklim kopumā."

Dzīvespriecīgā skolotāja norāda, ka vairs pat nav svarīgi, kā viņu uzrunā – ar "tu" vai "jūs". Svarīgākais ir cieņpilnas attiecības skolotāju un skolēnu starpā. "Es daudziem esmu Sinča, man tas netraucē – es jūtos ar skolēniem, kā līdzvērtīgs ar līdzvērtīgu. Pēc kompetencēm tā arī ir – ka tu viņu pieņem tādu, kāds viņš ir. Uz to ir arī jāvirzās. Latvijā tā ir liela problēma, jo diezin vai mēs pieņemam atšķirīgos... Vai gribam pieņemt citādi domājošos, jo ērtāk dzīvot pēc kaut kādām dogmām," pārdomās dalās pedagoģe.

"Mēs darām ļoti svarīgu darbu," teic Sintija. Viņa atzīst, ka Skolotāju dienai ir jābūt. Skolotājiem ir arī brīnišķīgas tradīcijas, piemēram, pieredzes apmaiņas ekskursijas. Kopā būšanas mirkļi arī ir ļoti svarīgi. Un tas notiek Latvijas skolās. "Skaistākie ir mirkļi, ka tu saņem daudz ziedu. Tā ir Zinību diena, tā ir Skolotāju diena, tie ir izlaidumi," atklāj Sintija. "Novēlu izturību un radošumu visiem Latvijas skolotājiem!" piemetina enerģiskā skolotāja.