Sieviete vīnu un vīru pasaulē: titulētā someljē Agnese Gintere  (1)

Jāpaskaidro, ka someljē ir cilvēks, kurš restorānā atbild par vīna iepirkumiem, to pareizu pasniegšanu, zina dzērienu stāstus un labās, kā arī ne tik labās īpašības. Protams, šī profesija radusies vīnu zemē Francijā, bet nu jau kādu laiku arī Latvijā vīna cienītāju netrūkst, tāpēc arī vīnziņa amatu ir iespējams apgūt. Leģenda par vīnu vēsta, ka senos laikos sievietes savāca ogas ādas maisiņā, tās saplīsa, ierūga un sanāca vīns. Savukārt vīrietis to, visticamāk, izdzēra.

"Būtu interesants pētījums, kā un cik daudz vēsturiski sieviete drīkstēja runāt vai ko stāstīt par alkoholu. Godīgi sakot, pati ļoti ilgi sacīju, ka man labāk patīk, kā vīnziņu konkursā uz skatuves vīrietis servē – viņam ir tāda kā labāka stāja, viņš arī labāk izskatās ar to "Magnum" pudeli – atnes, muskulis sasprindzinās. Meitenei tas ir grūtāk, īpaši, ja viņa ir mazāka auguma. Tomēr tagad tas mainās un ir tendence šajā jomā skatīties arī uz meitenēm gan kokteiļu vidē, gan arī vīnu pasaulē," stāsta Agnese.

Viņa pati šajā nozarē nonākusi nejauši, veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ. "Es sāku studēt ekonomiku, bet uzreiz to pametu, jo man vidusskolā bija ekonomikas novirziena matemātikas klase, un sapratu, ka universitātē atkārtoju to pašu, ko mācījos 10. un 11. klasē. Tad sāku mācīties vēsturniekos. Sapratu, ka negribu dzīvot "vecākiem uz kakla", tāpēc visvienkāršākais risinājums šķita iet strādāt par viesmīli."

Sākusi darbu viesnīcā "Latvija" un ātri vien nokļuvusi jaunatvērtajā vīna bārā "D'vine", kur priekšnieks iepazīstinājis Agnesi ar savu labu draugu, vīnzini Raimondu Tomsonu. Šī tikšanās tad arī mainīja viņas dzīvi, ievirzot bagātīgajā vīnu pasaulē ar visām tās leģendām un īpatnībām, kā arī ēnas pusēm. "Raimis ievēroja, ka mani tas interesē un pierunāja 19 gadu vecumā piedalīties Latvijas vīnziņu čempionātā. Smieklīgi, tik tikko biju sākusi mācīties, lai varētu strādāt. Toreiz viņš teica, lai konkursā vienkārši atbildu uz jautājumiem, ja ko nezinu, lai šķiru tālāk un atbildu uz citiem, pēc tam padomāju un atgriežos. Nu labi! Saņēmu konkursa teorijas lapas. Šķirstīju vienu, otru, trešo un aizvēru, jo sapratu, ka nezinu atbildi uz nevienu jautājumu. Tajā vecumā šķiet, ka zini visu, bet realitātē toreiz tas bija krietni par maz," atceras Agnese.

Jaunā sieviete sākusi mācīties pati, pētīt – lasīt grāmatas, iet uz degustācijām, braukt uz vīna darītavām. Kā viņa stāsta, jebkurš Latvijas vīnzinis sācis savas gaitas pašmācības ceļā, sēžoties pie grāmatām. "Vienā Vīnziņu asociācijas kopsapulcē atnāca tolaik vēl visiem nezināms cilvēks Aigars Nords un noprezentēja stāstu par savām mācībām Londonā. Noklausījos, kā viņam gājis un arī sagribēju. Pieteicos un sāku braukt uz Londonu. Pēc tam "Interbaltija AG" sāka vest šos cilvēkus uz šejieni reizi gadā vai reizi pusgadā."

Pēc tam Agnese devusies mācīties uz Austrijas vīnu akadēmiju Vīnē, un arī pašlaik gatavojas eksāmenam par stiprajiem dzērieniem, lai iegūtu augstāko kvalifikāciju. Pirmo reizi to liekot, neesot izdevies visu izdarīt kā iecerēts, tāpēc pašlaik viņa cītīgi gatavojas, lai ar otro reizi noteikti viss izdotos.

Interesanti, ka arī Agneses vīrs ir liels vīnu zinātājs, lai arī ikdienā strādā par juristu un sporta aģentu. Bet Londonā abi mācījušies kopā. "Viņš nav vīnzinis, bet viņam arī vīns vienmēr bijusi ļoti mīļa lieta, viņš pat ir rakstījis blogu par vīniem. Tā dēļ mēs arī iepazināmies, jo atradu šo blogu, tas bija viens no pirmajiem vīna blogiem Latvijā. Diezgan ilgi zinājām viens otru, sveicinājāmies uz ielas, kamēr sākām "dejot kopā". Interesanti, ka arī viņš pieteicās WSET vīna skolai Londonā un, ja es to pabeidzu ar "ļoti labi", tad viņš nokārtoja eksāmenus ar "izcili". Viņš gan tālāk nemācās, bet arī ik pa laikam "pieslēdzas" kādiem jautājumiem."

Vīnē un Londonā esot tuvākās vīnziņu skolas, kurp latvieši visbiežāk devušies mācīties, bet pašlaik labākie vīnziņi nākot no Francijas, kā arī no Skandināvijas, Zviedrijas. "Pašlaik es gribētu teikt, ka labākie vīnziņi ir Ziemeļeiropā ar Raimondu (Tomsonu) priekšgalā. Zviedrijas kolēģi ir sevi ļoti veiksmīgi pierādījuši, man šķiet, ka viņiem jau ir divi pasaules čempioni – Arvīds Rozengrēns (Jon Arvid Rosengren) un Andreass Lārsons (Andreas Larsson). Ļoti profesionāls ir arī polis. Lai arī Ziemeļeiropā vīnu neražo, vīnziņu profesionālā kvalitāte ir ļoti augsta," stāsta Agnese Gintere.

Par konkurenci šajā jomā un tiekšanos pēc tituliem Agnese stāsta, ka Latvijā to neizjūtot, visi viens otru ļoti atbalstot. "Nav tā, ka kāds ietu pa kluso mācīties kaut ko un citus neaicinātu, jo zina, ka tie būs viņa konkurenti. Nē, visi ir ļoti draudzīgi, un tā ir superīga sajūta, kas latviešiem, varbūt nav nemaz tik raksturīga. Bet pasaulē gan konkurence ir spēcīga." Viņa arī pati atzīst, ka pieredze čempionātos bijusi vērtīga, bet vairs sacensties negribot, jo tas radot arī lielu uztraukumu, tomēr iesaka citām sievietēm mēģināt. "Sieviete Eiropas vai pasaules vīnziņu čempionātā nekad nav uzvarējusi. Baltijā arī, šķiet, nav. Domāju, ka tas ir tāpēc, ka šis darbs ir cieši saistīts ar alkoholu. Vēsturiski runā, ka vīns ir radies pateicoties sievietēm, jo viņas vāca ogas, kamēr vīrietis gāja medībās, bet par to stāstīt, sievietei nav bijis pieņemami."

Agnese atzīst, ka būt sievietei šajā, tā saucamajā, vīriešu vidē vidē nav viegli, bieži saņemtās piezīmes, ka "tu jau esi sieviete, tāpēc to uztver emocionāli" nešķiet godīgas, jo tāda pati reakcija vīrietim tiek pieļauta un šādu komentāru nav. "Ir brīžiem tā, ka priekšroka drusku vairāk tiek dota vīriešiem un tev ir vairāk jāpacīnās ar elkoņiem. Man ir bijušas arī ļoti nopietnas pārrunas ar kolēģiem par to, kāpēc citreiz priekšroka tiek dota vienam vai otram cilvēkam, par kuru it kā loģiski šķiet, ka viņam tur nevajadzētu būt, nevis, piemēram, meitenei. Un, ja prasi, kāpēc tu mani diskriminē, jo esmu sieviete, arī tad vīrieši mēdz teikt: "Ai, Agnes, ko nu tu visu tā emocionāli uztver! Kāpēc tu te "sašuvies"?" Bet realitātē tā ir. Negribu stāstīt par atsevišķām situācijām, pie tām atgriezties, bet man ir bijuši brīži, kad saprotu – jā, tas bija skumīgi, un šķiet, ka situācija būtu bijusi citāda, ja es būtu vīrietis..."

Latvijā zināšanas par vīnu un tā baudīšanu pēdējos gados ļoti augušas, atzīst vīnzine. "Man prieks par to. Nerunāsim nemaz par to, ka vēl nesen cilvēki nemācēja izrunāt dažādus vīnu nosaukumus, es arī sākumā nevarēju, bet tagad, arī runājot ar jaunajiem vīnziņiem, vienmēr piesaku, ka viņiem jāspēj runāt ar klientiem, kas ir ļoti izglītojušies. Visi daudz ceļo, un var gadīties, ka esi ielicis vīnu vīna kartē, ej pie cilvēka un to prezentē, bet tas cilvēks šo vīnu pazīs labāk, jo būs bijis Toskānā un nejauši gadījies tieši šajā vīna darītavā, iepazinies ar vīndari, un viņš gribēs padalīties šajās zināšanās. To, man šķiet, vīnziņi arī līdz galam nesaprot. Šķiet, ka esi mācījies, desmit grāmatas izlasījis, un zini labāk, bet tas cilvēks tur ir bijis! Un tas ir jārespektē. Var gadīties, un bieži arī gadās, ka klients kādas jomas zina labāk. Tad var mācīties no viņa, man tas patīk!"

Kā atzīst Agnese, arī viņas ceļojumu plāni visbiežāk ir cieši saistīti ar vīnu. "Braucu tikai tur, kur to ražo. Vīrs visu laiku saka, ka grib aizbraukt uz Taizemi, uz Japānu, uz Ķīnu, bet... Lai arī tur ražo vīnus diezgan kvalitatīvi un nelielos apmēros, man tas nav klasisks vīna reģions, un es to negribu. Man jābrauc tur, kur varu apciemot darītavu, tāpēc es vienmēr, tiklīdz ir kāds brauciens, cenšos apciemot vīndarus. Pateicoties darbam, daudzi vīndari tiek satikti."

Pašai vislabāk patīkot atgriezties Austrijā un Itālijas ziemeļu reģionā Pjemontā, jo to piesātinātie vīni un skaistā daba visvairāk atbilstot Agneses gaumei. Arī tagad tā vietā, lai uzreiz pēc eksāmena novembrī Vīnē brauktu atpakaļ, viņa ar vīru ieplānojusi doties uz Ziemeļitāliju, Pjemontu, baudīt tās maigo rudeni un vīna ražu. "Austrijā vispār ir jāpameklē, lai atrastu ko sliktu, jo viņiem ir ļoti augsti kvalitātes standarti, savukārt Pjemonta ir Itālijas Burgundija, kas man ļoti, ļoti patīk." Savukārt, esot Kalifornijā, pārsteiguši apmēri un iespaidi, diemžēl vīnu cenas tur ir augstas un pie mums tie visbiežāk būs dārgi, jo mērojuši tālu ceļu.

Tikko Agnese piedalījusies arī Latvijas augļu un ogu vīnu vērtēšanā. "Katru gadu saku, ka kaut kas uzlabojas, bet vienmēr esmu ļoti skeptiski skatījusies uz Latvijā ražotiem vīnogu vīniem, jo tiem skābums ir loti, ļoti augsts. Šogad pirmo reizi biju priecīga par atsevišķiem vīnogu vīniem un ieliku labus vērtējumus aklajā degustācijā. Tad uzzināju, kas ir to autori, – tie ir cilvēki, kas jau vairākus gadus ir centušies un strādājuši. Ja būs tādas vasaras kā šī, tad var radīt ko kvalitatīvu, tikai lietus bija par maz."

Pati gan vīna kartēs neiekļaujot Latvijas vīnus, jo atzīst, ka nepietiek zināšanu, lai par tiem stāstītu. "Tas, kas man ļoti patīk no Latvijas, ir sidri. Man patīk arī rabarberu raudzētie dzērieni, alus ir fantastisks, bet par vīniem man trūkst zināšanu, jo, ja man būtu jāstāsta par kādiem vietējiem vīnogu hibrīdiem, es to tik plaši nevarētu." Tomēr interese par vīnogu audzēšanu un vīnu rašanos viņai ir liela, un Agneses sapnis ir kādreiz pašai nodarboties ar vīna darīšanu. Jau tagad viens no viņas hobijiem ir strādāšana dārzā, kur arī augot dažas vīnogas. Tā esot kā meditācija. Tomēr, ja runā par vīna darīšanu, tad sapnis ir liels – saimniecība kaut kur dienvidos, stāsta vīnzine.

"Tas, ko parasti visi kolēģi smejas un nevar īsti saprast, ir, ka man patīk ķīmija, fizika un bioloģija, par ko citi parasti saka, ka viņiem šīs lietas riebjas. Man patīk mācīties, kādi ir cukuri, kā tos uztver mēle, kurš vīns iznāks salds, kurš varbūt mazāk salds. Tāpēc man kādreiz ļoti gribētos nodarboties ar vīna darīšanu pašai. Latvijā uzskatu, ka pašlaik to līdz galam nevar izdarīt. Lai gan mani draugi un kolēģi no Latvijas Vīndaru asociācijas ik pa laikam iedod man kādus raugus pamēģināt, bet es vēl neesmu saņēmusies. Plānoju kādreiz braukt mācīties kādā vīna darītavā, kā to dara," stāsta Agnese.

Viņa jau divus gadus braukusi arī uz Franciju lasīt vīnogas, atzīstot, ka tas ir ļoti smags darbs. "Mēs ar latviešu kompāniju braucām uz Bordo pie viena ražotāja. Pirmajā gadā bija mežonīgs lietus. No rīta pamodāmies un spriedām, ka todien jau vīnogas nelasīsim, jo kurš tad tādā laikā vispār iet ārā. Bet realitāte ir tāda, ka vīnogas ir gatavas un tās ir jānovāc, lai tur vai kas. Mūs visus izdzina laukā, viss bija dubļains, pats biji izmircis līdz pēdējai šūnai, bet griezi tās vīnogas. Un visu laiku salīcis ar smago grozu. Nav viegli. Nākamajā gadā gan bija ļoti skaists laiks."

Lai arī vīns un tā baudīšana ir skaistas lietas, ko apdveš arī pasakainas leģendas, jāsaprot, ka alkohols ir narkotiska viela, no kuras veidojas atkarība. "Diemžēl tas ļoti izteikti ir ne tikai vīnziņu, bet arī bārmeņu vidē. Ir viegli "norauties" un pastiprināti sākt lietot. Tomēr man ir prieks, ka sev apkārt redzu vīnziņus, kas ir sākuši aktīvi sportot, sevi uzturēt formā. Sports alkoholu "izbīda" ārā, turklāt palīdz labi izskatīties. Man arī ir bijuši brīži, kad šķiet, ka visu laiku ir ballīte pēc ballītes, bet tagad es ļoti pie tā piedomāju," stāsta Agnese, kas arī pati mīl nodarboties ar sportu. Kādu laiku aizrāvusies ar veikbordu, bet pēc smagas traumas to nācies pamest, tomēr sportošana viņai patīkot.

"Varam runāt par vīna kultūru, bet pastiprināta alkohola lietošana vienmēr dara ļoti pāri tavam ķermenim. Uzskatu, ka tā ir problēma, īpaši starp jauniešiem, kas to ir tikko sākuši, jo viņi neapzinās, cik daudz tas sanāk – gandrīz katru vakaru ir kāds pasākums. Tie, kas jau ir vecāki, piedomā pie tā, cik daudz dzer. Un sievietēm esmu lasījusi, ka ir lielāka nosliece uz alkoholu." Tāpēc dāmām vēl vairāk jāuzmanās, bet tas neesot iemesls atteikties no profesijas izvēles.

"Tikai viens cilvēks, kas pašlaik sabiedrībā un politikā ir pazīstams, ir izteicis ļoti aktīvu nosodījumu par to, ko es daru, sakot, ka tas nav sieviešu darbs. Bet viņš ir ļoti specifisks, un aizmirsīsim to. Savukārt, ne no sabiedrības, ne no vecākiem neesmu jutusi nosodīšanu par savu profesijas izvēli, vai dzirdējusi izteikumus, ka labāk jāiet patamborēt."