Devos uz slimnīcu Tvaika ielā un domāju, ka tur palikšu. Transpersona Daniela par dzimuma maiņu  (225)

Danielai pašlaik ir 19 gadu, un viņa dzīvo Rīgā. Aizraujas ar modi un dejošanu. Pašlaik strādā par go-go dejotāju. "Tas ir tas, kas man ļoti patīk un arī iedvesmo," atklāj Daniela, piebilstot, ka viņas darbs ir arī viņas hobijs, jo ar dejošanu nodarbojoties arī brīvajā laikā. Jau bērnībā viņa rotaļājusies galvenokārt ar meitenēm un jutusies kā viena no viņām, lai arī ārēji bijusi zēns. Smalkajam puisēnam neesot bijis grūti iejusties meiteņu kompānijā.

Sākoties pubertātei un parādoties izmaiņām ķermenī, radies diskomforts un nepatika pret sevi. Tajā laikā vēl zēns būdams meklēja palīdzību, ko arī atrada. Jau trīs gadus viņa sevi uzrunā sieviešu dzimtē. Lai arī nereti nākas piedzīvot smagus brīžus, nosodījumu un neizpratni, Daniela priecājas, ka saprata, kas ar viņu notiek, un atbilstoši rīkojās. Pilna dzimuma maiņas operācija viņai vēl nav veikta, jo šim mērķim vēl nav sakrāts pietiekami daudz līdzekļu.

Lai saprastu, kā tad īsti notiek dzimuma maiņa un vai to var veikt ikviens, kas to vēlas, vērsāmies pie ārsta psihoterapeita Daiņa Baloža. Viņš pastāstīja, ka tas ir ilgs un sarežģīts process. Pirms cilvēks var sākt lietot hormonus un veikt citas izmaiņas, ir nepieciešams ārstu atzinums, ka viņš patiešām ir transpersona un vēlmi mainīt dzimumu nerada garīgas slimības. Pēc atzinuma saņemšanas ir jānogaida vesels gads, tikai tad var uzsākt pārmaiņas.

Savu ģērbšanās stilu, tajā laikā vēl zēns būdams, sāka attīstīt pusaudža gados – apmēram 13 gadu vecumā. To, ka tas atšķiras no citu zēnu apģērba, pamanīja arī ģimene – mamma un vecmāmiņa. Īpaša uzmanība gan tam netika pievērsta, viņam ļāva izpausties. Tāpat puisis sāka apzināties arī to, ka viņa interesi piesaista citi zēni, nevis meitenes. To uzzinot, mamma neesot bijusi pārsteigta, bet apskāvusi dēlu un bijusi priecīga, ka viņš beidzot atzinies. "Mana mamma teica, ka viņa visu mūžu to bija zinājusi. No mammas jau neko nevar noslēpt. Viņa vienkārši bija gaidījusi, kad es atzīšos."

Pubertātes laikā Daniela ķermenis piedzīvoja izmaiņas un kļuva vīrišķīgāks, parādījās muskuļi, apmatojums. "Mani tas sāka biedēt," viņa atceras. "Kāpēc tā notiek? Kāpēc man tādi muskuļi, un viņi kļūst lielāki? Mani tas ļoti biedēja. Es nezināju, kur likties, kur doties. Man šķita, ka ar mani tiešām kaut kas nav kārtībā." Pārmaiņas ķermenī radījušas diskomfortu, ko varētu būt grūti aprakstīt. Jaunietis sāka meklēt palīdzību.

"Es devos pie psihiatra uz Tvaika ielas slimnīcu, un īstenībā, kad es devos uz turieni, es domāju, tur arī palikšu," vēl pirms pāris gadiem izjusto atceras jauniete. Vēl esot zēns, viņš nebija domājis par to, kā tas ir – dzīvot svešā ķermenī. Par to bija dzirdēts, bet nebija domājis, ka tā var notikt un notiek arī Latvijā. Viņš nedomāja, Latvijā speciālisti to pieņem un neuzskata par ārstējamu slimību vai nenormālību.

Psihoterapeits esot sapratis jaunā cilvēka sajūtas un ieteicis veikt papildu pārbaudes un pārrunas ar vairākiem speciālistiem. Esot bijis jāpierāda, ka jaunietis ir garīgi vesels un adekvāts, ka viņš patiešām ir transpersona un piedzīvotās sajūtas nav saistītas ar garīga rakstura slimībām. Pēc sarunām ar ārstiem sākušās nelielas vizuālās pārmaiņas: "Es sāku audzēt matus, nagus, izskatīties sievišķīgāk." Vēlāk, saņemot ārstu apstiprinājumu, Daniela uzsāka arī hormonu lietošanu. Viņa paskaidro, ka bez ārsta atzinuma tos nav iespējams saņemt. "Tas nav tik vienkārši – aiziet un nopirkt hormonus."

Daniela stāsta, ka sevis pieņemšana bijusi ļoti grūta. "Saprast, ka tu esi normāls, ka tu vienkārši dzīvo svešā ķermenī," viņa raksturo sarežģītāko ceļā uz pārmaiņām. Esot trūcis informācijas par situāciju Latvijā. "Es nevarēju iedomāties, ka pie mums Latvijā arī iespējams veikt dzimumu maiņas operāciju."

Sabiedrības attieksme ir dažāda, bet Daniela bieži izjūt diskrimināciju, piemēram, darba tirgū. Daudzās jomās darbu atrast esot ļoti grūti, teju neiespējami. Arī Daniela ir mēģinājusi pieteikties biroja darbam. Tā kā dokumentos viņa joprojām ir vīrietis , cilvēki, viņu satiekot, nereti ir apmulsuši. Viņa ir pārliecināta, ka ne reizi vien darba atteikuma iemesls ir bijis tieši tas, ka Daniela ir transpersona. Ir gadījumi, kad tas pat nav slēpts: "Cilvēks, kas mani intervēja, man teica, ka pats personīgi neesot pret mani, jo esot atvērts, bet ne visa vadība tāda esot." Intervētājs esot atvainojies un pateicis, ka nekā nevarot viņai palīdzēt.

Tāpat Daniela ir piedzīvojusi gadījumu, kad viņas fotogrāfijas, kas uzņemtas pirms tika uzsākts ceļš, lai kļūtu par sievieti, izmantotas viltus profila izveidei kādā no sociālajiem tīkliem. Tur bija izvietotas viņas bildes ar informāciju, ka tiek piedāvāts sekss par naudu. Par notikušo viņu informēja kāds paziņa. "Tas bija tik traki. Satraucos par to, ko cilvēki var padomāt par mani." Daniela sazinājās ar sociālā tīkla uzturētājiem, un viltus profils tika dzēsts. Tā veidotāju viņai nav izdevies noskaidrot.

"Īstenībā problēmu ir bijis ļoti daudz," atklāj Daniela. Cilvēki bieži ir apmulsuši situācijās, kad jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Tādi mirkļi esot ļoti neērti. Cilvēki ļoti bieži nesaprot, kas ir transpersona un kā tas var būt, – justies it kā būtu nepareizajā ķermenī.

Danielai ir nācies saskarties ne tikai ar līdzcilvēku neizpratni par to, kas viņa ir, bet arī agresiju. "Es esmu arī fiziski cietusi par to, ka es tāda esmu," viņa atklāj. "Tas bija tā ceļa sākumā, kad es jau pamazām sāku izskatīties kā meitene." Daniela staigājusi pa tirdzniecības centru Vecrīgā. Pamanījusi, ka viņai kāds seko. "Man kļuva neērti, un es izgāju ārā. Kad es biju izgājusi ārā, tas cilvēks man iesita pa seju, tā diezgan stipri, es pakritu," atceras Daniela. Uzbrucējs esot viņu arī krieviski nolamājis. Izsaukta policija, bet nekādas darbības nesekoja. Viņa sapratusi, ka Latvijā nevar justies droši.

Lai arī par uzmanības trūkumu Daniela nesūdzas, attiecību viņai joprojām nav. Ar daudzām citām grūtībām viņa jau ir samierinājusies, bet cerību atrast sev piemērotu partneri viņa nav atmetusi. "Cilvēki mani grib tikai izmantot," savu pieredzi raksturo Daniela. Tagad viņa jau ir iemācījusies atpazīt vīriešus, kas nevēlas viņu iepazīt tuvāk par viena vakara sakaru.

"Pirms gada es domāju, ka es eju uz parastiem randiņiem, bet nu diemžēl viss beidzās tikai ar vienu. Pēc tam es jūtos diezgan pazemota, jo es biju gaidījusi kaut ko pavisam citu." Tagad viņa prot ne tikai atpazīt cilvēkus, kas vēlas gadījuma sakarus, bet arī viņiem laikus atteikt. Līdz šim atteikums nav raisījis pārpratumus vai nepatīkamus brīžus. "Mēs vienkārši šķiramies," viņa paskaidro.

Daniela neslēpj, ka viņai ir gadījies uzķerties uz vīriešu solījumiem. Viņa ir ticējusi, ka pēc pirmās tikšanās sekos nākamā un cilvēks spēs viņu saprast un pieņemt, tomēr piedzīvojusi smagu vilšanos. "Uzzinot to, ka tam cilvēkam jau ir ģimene, sieva, draudzene, man kļūst tiešām pretīgi. Es nezinu. Skumji diezgan, ka tā notiek."

Daniela atklāj, ka pārmaiņas viņas ķermenī vēl nav līdz galam pabeigtas. Viens no viņas nozīmīgākajiem mērķiem pašlaik ir veikt dzimuma maiņas operāciju. "Es īstenībā tagad krāju naudu, lai to varētu izdarīt," viņa atklāj, "tas nav lēti." Daniela norāda, ka ar lielām izmaksām saistās arī citas procedūras, lai mainītu ķermeni. Piemēram, implants, kas bloķē vīrišķos hormonus izmaksājis 250 eiro, kas tajā laikā bijusi puse no viņas algas. Turklāt tas ik pēc vairākiem mēnešiem ir jāmaina. "Es vienkārši nevarēju atļauties pusi no savas algas iztērēt zālēm."

Daniela norāda, ka būt transpersonai nav viegli. Viņa jutās ļoti slikti vīrišķīgā ķermenī, tagad katru dienu ir jālieto hormoni un dzimumorgāni joprojām viņai liek justies slikti par sevi, tāpēc viņa ļoti cer veikt dzimuma maiņas operāciju. "Cilvēks, kas to nav piedzīvojis, to nevar saprast. Jā, viņš var to pieņemt, bet viņš nevar saprast, cik liels ir diskomforts, ko mēs izjūtam."

Dzimuma maiņa nav vienīgais, ko cer realizēt Daniela. Viņa aizraujas ar modi un dejošanu, viņu fascinē nakts dzīve. "Es eju uz deju nodarbībām un arī strādāju par dejotāju," stāsta Daniela, piebilstot, ka savu darbu uzskata par apmaksātu hobiju. Viņa sapņo par aizbraukšanu no Latvijas un to, ka varēs dejot Amerikā. "Mani sapņi īstenībā, ir mani mērķi," saka Daniela.

Viņa cer pārcelties uz Ameriku un strādāt naktsklubā tur. Daniela ir pārliecināta, ka pašlaik atrodas uz pareizā ceļa, lai savu mērķi sasniegtu. Viņa aicina arī citus, ne tikai tos, kas jūtas atšķirīgi, nebaidīties no sevis un saviem sapņiem.

Balodis skaidro, ka tas nav process, ko var pārtraukt, nepiedzīvojot nekādas sekas. Ja tiek uzsākta hormonu lietošana, noteiktas pārmaiņas saglabāsies arī tad, ja to pārtrauks. Tieši tāpēc speciālisti rūpīgi izvērtē katru gadījumu. Ja ārstu konsīlijs pieņem lēmumu, ka cilvēkam nav traucējumu un viņš patiešām ir transpersona, tiek noteikts gaidīšanas periods, kas ilgst vienu gadu. Tikai pēc tam var uzsākt hormonu terapiju.

Esot arī cilvēki, kas sāk lietot hormonus, pirms pagājis noteiktais laiks. Speciālisti šādu rīcību neatbalsta. Nākamais solis ir operācijas, kuru laikā tiek palielinātas vai noņemtas krūtis, ka arī pārveidoti dzimumorgāni. Speciālists uzsver – neatgriezeniskas sekas var radīt ne tikai operācija, bet arī hormonu lietošana. Ne visi cilvēki veic visas ar dzimumu maiņu saistītās darbības, ir tādi, kas tikai lieto hormonus, daļa izdara visu, ja neskaita dzimumorgānu operēšanu, bet daļa veic visus soļus.

Speciālists arī uzsver, ka dzimumu maiņu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par kaut ko, ko cilvēki veic, jo "tas ir modē". "Tas ir pārāk sāpīgi un grūti," viņš piebilst. Tāpat jārēķinās, ka dzimuma maiņa ir saistīta ar lielām izmaksām – ne hormoni, ne operācijas Latvijā nav pieejamas bez maksas.

Lai saprastu, kas īsti ar viņu notiek un nepieciešamības gadījumā mainītu dzimumu, cilvēkam ir jākonsultējas ar speciālistu. Jūtot šādas tieksmes, Balodis aicina konsultēties ar psihoterapeitu, kas varēs konstatēt to cēloni un sniegt piemērotāko palīdzības veidu. Var gadīties, ka cilvēks, kas ir iecerējis mainīt dzimumu, nebūt nav transpersona un viņam ir vajadzīgs cita veida atbalsts.