Mārcis Auziņš, fiziķis, profesors, zinātnieks un bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors, ir cilvēks, kuru Latvijā zina. Viņa vārds publiskajā telpā parādījās arī, runājot par iespējamiem prezidenta amata kandidātiem 2015. gadā. Arī pašlaik, esot profesora un Eksperimentālās fizikas katedras vadītāja amatā, viņam darba netrūkst. Tā vietā, lai pēc darba universitātē dotos mājup un rāmi lasītu grāmatu, viņš aktīvi iesaistās politisko procesu analīzē, organizē diskusijas un cenšas dot savu artavu tautas nākotnes veidošanā.
Sarunā ar "Delfi" Auziņš atklāj, ka ne laikā, kad pildīja rektora amata pienākumus, ne tagad viņa dzīvē netrūkst izaicinājumu ne paša personiskajā izaugsmē, ne arī mijiedarbībā ar citiem. Lai arī profesors norāda, ka iespēja kļūt par prezidentu bijusi patiešām reāla un neviens jau šo amatu neieņem pret savu gribu, viņš izjūtot zināmu atvieglojumu, ka tas tomēr nenotika. Pārāk daudz, esot šādos amatos, tomēr nākas ziedot. "Tas varbūt izklausīsies nedaudz augstprātīgi, bet pēc rektora amata, kā man šķiet, Latvijā daudz kur augt vairs nav iespējams," runājot par citiem nozīmīgiem amatiem izglītības jomā, piebilst profesors.
Lai arī esot jomas, kur daudz kas no iecerētā tomēr palicis neizdarīts, Auziņš ir pārliecināts, ka to, kas bija viņa spēkos, esot rektora amatā, tomēr ir izdarījis. Turklāt liela daļa no paveiktā nezinātājiem palikusi "aiz kadra", piemēram, grūtības, ar kādām nācās saskarties, uzsākot LU Akadēmiskā kompleksa būvniecību Torņakalnā. Taujāts, kādas tad bija šīs grūtības, LU profesors atbild: "Lielākās problēmas? Es domāju, ka visiem tās ir zināmas. Pirmkārt, konkursos uzvar tie, par kuriem kāds ir izdomājis, ka viņiem ir jāuzvar. Tad, kad konkurss ir uzvarēts, ir jautājums, kā tas, kas konkursā ir uzvarējis, iegūst savu peļņu. Vai tur vienkārši ir netīras finanšu darbības, vai, ja drusku rafinētāk, – mēs tagad noslēdzam līgumu, uzbūvējam ēku līdz vidum un sakām, ka mums ir radušās papildu izmaksas."