Mārcis Auziņš par izaicinājumiem un to, kas palika 'aiz kadra' rektora amatā  (7)

Sarunā ar "Delfi" Auziņš atklāj, ka ne laikā, kad pildīja rektora amata pienākumus, ne tagad viņa dzīvē netrūkst izaicinājumu ne paša personiskajā izaugsmē, ne arī mijiedarbībā ar citiem. Lai arī profesors norāda, ka iespēja kļūt par prezidentu bijusi patiešām reāla un neviens jau šo amatu neieņem pret savu gribu, viņš izjūtot zināmu atvieglojumu, ka tas tomēr nenotika. Pārāk daudz, esot šādos amatos, tomēr nākas ziedot. "Tas varbūt izklausīsies nedaudz augstprātīgi, bet pēc rektora amata, kā man šķiet, Latvijā daudz kur augt vairs nav iespējams," runājot par citiem nozīmīgiem amatiem izglītības jomā, piebilst profesors.

Lai arī esot jomas, kur daudz kas no iecerētā tomēr palicis neizdarīts, Auziņš ir pārliecināts, ka to, kas bija viņa spēkos, esot rektora amatā, tomēr ir izdarījis. Turklāt liela daļa no paveiktā nezinātājiem palikusi "aiz kadra", piemēram, grūtības, ar kādām nācās saskarties, uzsākot LU Akadēmiskā kompleksa būvniecību Torņakalnā. Taujāts, kādas tad bija šīs grūtības, LU profesors atbild: "Lielākās problēmas? Es domāju, ka visiem tās ir zināmas. Pirmkārt, konkursos uzvar tie, par kuriem kāds ir izdomājis, ka viņiem ir jāuzvar. Tad, kad konkurss ir uzvarēts, ir jautājums, kā tas, kas konkursā ir uzvarējis, iegūst savu peļņu. Vai tur vienkārši ir netīras finanšu darbības, vai, ja drusku rafinētāk, – mēs tagad noslēdzam līgumu, uzbūvējam ēku līdz vidum un sakām, ka mums ir radušās papildu izmaksas."

Taujāts par to, kādi ir dzīves izaicinājumi pēc rektora amata atstāšanas, Auziņš saka: "Varbūt ne tieši, bet galu galā tomēr atbildēšu uz jautājumu. Viens no, manuprāt, milzīgiem ieguvumiem no būšanas rektora amatā ir tas, ka tas dod iespēju satikties ar ļoti daudziem un ļoti interesantiem cilvēkiem. Varbūt no malas izskatās, ka būt rektoram ir ļoti pozitīva lieta, bet patiesībā tas ir grūts un ļoti kreņķīgs amats." Par spīti izaicinājumiem un ikdienas stresam, rektora amats devis lielisku iespēju izkāpt ārpus iepriekš pat nepamanītiem rāmjiem.

"Rektora amats ir tas, kas ļāva, lika, varbūt spieda skatīties uz lietām vienlaicīgi no daudziem skatpunktiem. Un tad, kad tu skaties no daudziem skatpunktiem, vienā brīdī saproti, ka nav tā – fiziķa skatpunkts ir pareizais, un tad ir liriķa skatpunkts, kas varbūt ir nepareizais, naivais vai vēl kaut kāds. Liriķa skatpunkts ir tikpat svarīgs un nozīmīgs kā fiziķa skatpunkts. Kad pie tevis atnāk kāds budistu mūks, viņa skatpunkts ir tikpat svarīgs un pareizs kā tavs. Kad tu iemācies kaut kādā veidā tos salikt kopā un skatīties no visiem skatpunktiem vienlaikus un vari teikt, ka nav pretrunu starp budistu mūku, fiziķi, literātu un tā tālāk, tajā brīdī tā jau sāk izskatīties kā tāda koša, pilnīga un ļoti interesanta aina. Tas ir tas, ko es gribēju teikt, – ka esmu dzīvē mācījies no šiem laikiem. Tas ir bijis mans izaicinājums un droši vien joprojām turpina būt," skaidro Auziņš.

Profesors neslēpj, ka liela loma viņa personības un intelektuālajā izaugsmē, kā arī pasaules redzējumā bijusi Kalifornijas Universitātei Berklijā. Viņš stāsta, ka Berklijā ir kāda ikoniska iela – Telegrāfa avēnija (Telegraph Avenue). Šajā ielā radusies bītu paaudzes literatūras kustība, tāpat šo ielu bija un joprojām ir iecienījuši hipiji. "Tad, kad ar cilvēkiem uz šīs ielas sāc runāt, tu saproti, ka tur ir kaut kāda dzīves sajūta, tā garša, kuras tev, esot akadēmiskā fiziķa rāmī, ļoti pietrūkst," viņš atzīst. Fizikas profesors stāsta, ka plašāku redzējumu uz pasauli viņam piešķīrušas arī studijas Budisma institūtā – arī tur viņam izdevies sajust dzīves garšu un izpratni par pasauli, kā viņam ikdienas vidē nedaudz ir pietrūcis.

"Es domāju, ka šīs sajūtas, dzīves izjūta, no vienas puses, ir izaicinājums, no otras puses – tas, ko caur pieredzi administratīvos amatos man ir izdevies iegūt," rezumē Auziņš, "tas arī šobrīd padara dzīvi interesantu."

Atstājot rektora amatu un atgriežoties profesora darbā, ir nepieciešama adaptācija, pārliecināts Auziņš un uzskata, ka viņam tas izdevies visai labi. Rektora darbs ir amats, kurā viens cilvēks pēc likuma drīkst atrasties tikai noteiktu laiku, un Auziņš uzskata – tas ir pareizi. Astoņi gadi esot laiks, ar ko pietiek, lai realizētu idejas, kuras rektors spēj realizēt. "Ja nespēj, tad cerēt, ka vēl kādi gadi klāt un tad jau nu gan es izdarīšu – tas, kā likums, nestrādā. Nepieciešams, lai nāk jaunas idejas, jauni cilvēki ar citu pieeju."

Profesors arī norāda, ka sava rektora termiņa beigās nav vēlējies, lai viņa vietā nāktu kāds, kas turpinātu iesākto: "Man likās, ka tas ir sliktākais, kas Latvijas Universitātei var notikt, jo katram no mums ir savas stiprās puses, kaut kādas savas prioritātes – un kaut kādas lietas, kas nešķiet tik svarīgas. Protams, ikviens cilvēks, kas ir pirmā persona, ietekmē un to kuģi stūrē kaut kādā virzienā, sakot, ka šī ir mana galvenā prioritāte. Skaidrs, ka bija kaut kas cits, kas palika ārpus uzmanības loka. Nākamais būs tas, kas var citu flangu pievilt, bet kāds pēc tam – vēl kādu citu." Apziņa, ka tagad tiks pievērsta uzmanība jomām, kuru paša redzeslokā, iespējams, nav bijis, ļāvusi Auziņam justies komfortabli, atstājot rektora amatu.

Tāpat rektora amata atstāšana nav sagādājusi ļoti lielas grūtības, jo, pat esot rektora amatā, Auziņš nav pametis zinātnisko darbību. "Man joprojām bija doktoranti, kas aizstāvējās. Protams, mazākā intensitātē, taču pētniecība turpinājās, līdz ar to, visu to saliekot kopā, es godīgi varu teikt, ka nejutos kā izmests no laivas," tā profesors, "es lielā mērā jutu zināmu atvieglojumu." Stress, aizkulišu sarunas un nepieciešamība atrast kompromisu – tā ir daļa no lietām, kas bijušas ļoti nogurdinošas, atrodoties rektora amatā. Auziņš norāda, ka "atgriešanos normālā dzīvē" atvieglojis arī tas, ka uzreiz pēc rektora amata pilnvaru beigām viņš devies uz Berkliju, kur pavadījis septiņus mēnešus. "Akadēmiskā vidē, ar akadēmiskiem pienākumiem un akadēmisko brīvību," šo laiku raksturo profesors. Akadēmiskajā vidē viņš vienmēr esot juties labi: "Līdz ar to bija sajūta, ka tu atgriezies mājās, un pēc garāka komandējuma atgriezties mājās vienmēr ir patīkami."

"Tas varbūt izklausīsies nedaudz augstprātīgi, bet pēc rektora amata, kā man šķiet, Latvijā daudz kur augt vairs nav iespējams," teic Auziņš, piebilstot, ka amati viņam nekad nav šķituši ļoti svarīgi. Viņš atklāj, ka gan laikā, kamēr bijis rektora amatā, gan neilgi pēc tam piedzīvojis vairākus mēģinājumus sevi pierunāt kļūt par ministru. "Ceru, ka neviens ministrs neņems ļaunā, bet šobrīd man šķiet, ka Latvijas Universitātes rektoram ir lielākas iespējas kaut ko darīt augstākās izglītības laukā nekā ministram," saka profesors.

"Protams, jūs sākumā pieminējāt, ka bija šis izaicinājums, un tas bija reāls izaicinājums, un es uzdrošinos apgalvot, ka bija arī kaut kādas reālas iespējas kaut kādā brīdī kļūt par Valsts prezidentu... Protams, tā ir valsts pirmā persona," teic Auziņš, "nezinu, vai jūs man noticēsit, bet es absolūti godīgi varu teikt, ka tad, kad šis process notika, un situācijas bieži vien bija tādas ļoti asas... Un tanī brīdī, kad tas nenotika, es izjutu milzīgu atvieglojumu," tā Auziņš. Viņš norāda, ka bija iesaistījies, procesā piedalījies, bet galu galā vilšanos neesot izjutis.

Savā ziņā jutis pat atvieglojumu, jo zinājis, ko nozīmē darbs šādā amatā. "Tas nozīmē, ka, tā kā man bija rektora gadi, tas turpinās vēl pakāpi augstāk ar vēl kaut kādiem lielākiem izaicinājumiem. No vienas puses – forši, jo neviens jau nekļūst par rektoru pret savu gribu vai nekļūst par prezidentu pret savu gribu, bet, no otras puses, vienmēr tā iekšējā dilemma ir. No vienas puses, labi – man šķiet, ka es varu izdarīt, ka varu kaut ko piedāvāt –, bet saprotu, ka, sākot jau ar privāto dzīvi un daudzām lietām, kas man sagādā baudu, man daudz no tā būs jāziedo. Patiesībā viss būs jāziedo, ja tas notiks. Un tad, kad ir skaidrs, ka tas nenotiks, tad tā sajūta ir tāda – nemaz nav tik slikti, varbūt pat labi, varbūt tas pat ir labākais, kas ar mani var notikt."

Auziņš norāda, ka ikvienam sabiedrībā zināmam cilvēkam ir savs ampluā. Tā ir cilvēki, kurus viņš dēvē par "kreisajiem intelektuāļiem". Tie ir sabiedrībā zināmi cilvēki, kas zina, kas notiek, un spēj komentēt notiekošo, bet paši nav daļa no izpildvaras. "Ja viņš ar šādām idejām nonāk amatā, kur kaut kas ir jādara, tas mēdz būt ļoti traumatiski gan sabiedrībai, gan cilvēkam pašam. Ir šie ampluā un nišas. Būt ideju ģeneratoram – pozitīvu ideju ģeneratoram, kādā brīdī arī kritisku ideju ģeneratoram – ir viens no ampluā. Un es domāju, ka arī man pašam tas varētu būt diezgan interesants."

Kā piemēru viņš min diskusiju ciklu "Latvijas formula 2050", kuru viņš aizsācis kopā ar domubiedriem. Viens no tā uzdevumiem ir vienoties par nacionālās attīstības mērķiem un virzieniem, kas ir svarīgi sabiedrībai un kuru definēšanā ir jūtama sabiedrības iesaiste. "Tas, protams, būtu tāds ideāls variants, kas dabā droši vien nepiepildīsies." Tomēr Auziņš norāda, ka tic – tad, kad cilvēki sapratīs savas rīcības nozīmi un sāks strādāt kopīgu mērķu vārdā, daudz kas notiks daudz efektīvāk. Viņaprāt, viena biedrība un daži pasākumi visu neizmainīs, bet, ja katrs pieliks savu roku, lai "bīdītu vezumu virzienā, kurā viņam vajadzētu kustēties", pamazām lietas varētu arī mainīties.

Auziņš atzīst, ka dzīve pēc rektora amata atstāšanas izvērtusies citāda, nekā bija iecerējis. Profesors bija iedomājies, ka nu viņam būšot daudz brīvā laika grāmatu lasīšanai un citām aktivitātēm, bet darāmā tagad neesot mazāk, kā bija iepriekš.

"Man gribējās un joprojām gribas, lai Latvijas Universitāte būtu viena no topa universitātēm Eiropā un pasaulē. Kādam varbūt liekas – kā var būt topa universitāte! Nu, patiesībā var," par vienu no paveiktajiem darbiem rektora amatā teic Auziņš. Profesors norāda, ka, viņam stājoties rektora amatā, neviena no Latvijas universitātēm nav bijusi iekļauta starptautiskajos rangos, turklāt arī Izglītības un zinātnes ministrijā nācies saskarties ar attieksmi – rangi uz mums neattiecas. "Viens no maniem mērķiem bija tur nonākt, un mēs tur esam nonākuši un nostiprinājušies," norāda Auziņš. Viņu priecē arī tas, ka šo gadu laikā mainījusies politikas veidotāju attieksme un starptautiskajiem novērtējumiem tagad tiek pievērsta uzmanība.

Kā otru savu veikumu viņš min Akadēmiskā centra veidošanu Torņakalnā. "Ja mēs iepriekš runājām, ka rektora darbā ļoti daudz kas ir aiz kadra, arī šeit ļoti daudz kas ir aiz kadra, jo mēs zinām, ka būvniecība Latvijā ir diezgan diskutējama lieta, un tajā brīdī, kad jums ir projekts pat desmitiem miljonu eiro, jūs ar visām šīm problēmām saskaraties ļoti tieši. Līdz ar to tur bija ļoti daudz izaicinājumu, ar kuriem, uzdrošinos apgalvot, mēs esam ļoti veiksmīgi tikuši galā," saka bijušais LU rektors.

Taujāts par lielākajām problēmām, Auziņš atbild: "Lielākās problēmas? Es domāju, ka visiem tās ir zināmas. Pirmkārt, konkursos uzvar tie, par kuriem kāds ir izdomājis, ka viņiem ir jāuzvar. Tad, kad konkurss ir uzvarēts, ir jautājums, kā tas, kas konkursā uzvarējis, iegūst savu peļņu. Vai tur vienkārši ir netīras finanšu darbības, vai, ja drusku rafinētāk, – mēs tagad noslēdzam līgumu, uzbūvējam ēku līdz vidum un sakām, ka mums ir radušās papildu izmaksas." Profesors skaidro, ka ir daudz šādu lietu, ar ko vajadzēja prast tikt galā. Pirmajā konkursā par kompleksa celtniecību Torņakalnā esot piedalījies tikai viens pretendents. "Tad rektoram nācās pieņemt ļoti sarežģītu lēmumu, ka mēs šo konkursu vienkārši neturpinām," atklāj Auziņš. Nolemts, ka nav pareizi slēgt līgumu ar vienīgo pretendentu.

"Atrast juridiskas kompānijas ar ļoti augstu reputāciju, kas universitātes vārdā netiešā veidā dara zināmu, ka mums būs nākamais konkurss, ka tādi brīnumi, ka ir tikai viens pretendents, kas arī vinnē, nenotiks," par otrā konkursa norisi stāsta bijušais rektors, "tātad šis ir absolūti godīgs un pārskatāms konkurss, kā tam arī jānotiek. Bija pietiekami daudz būvnieku, kas piedalījās." Cik celtnieks nopelnīja, niansēs Auziņš atbildēt nevar, bet viņš piebilst, ka šis bija tas gadījums, kad būves gala izmaksas bija zemākas, nekā sākotnēji plānotās. "Mēs ietaupījām vismaz vienu miljonu eiro."

Viņš norāda, ka ieguldītais darbs, cenšoties organizēt godīgu un pārskatāmu konkursu, atmaksājās būvniecības laikā. Celtnieki iekļāvās noteiktajos termiņos, neskatoties uz to, ka būvniecības laikā bija arī darbi, ko izpildītājam nācās pārstrādāt. Turklāt tas noticis bez īpašas tielēšanās. "Ne tikai mēs uzbūvējām tādu skaistu ēku. Aiz tā stāv šīs lietas, lai viss tādā veidā notiktu. Tad, protams, parādās visādi politiski strāvojumi – kad ir palicis pusotrs gads naudas iztērēšanai un politiķi izdomā, ka varētu naudu atņemt – varbūt jūs netiksiet galā, varbūt mēs to varam iztērēt kaut kur citur. Tad sākas šāda veida procesi. Neieiešu niansēs, bet tie ir gari un gana piņķerīgi," par lietām, kas rektora darbā parasti paliek "aiz kadra", stāsta Auziņš. "Tas nenotiek žurnālista klātbūtnē, kad jūs ar ministru kārtējo reizi vicojaties par to, vai jums atņems naudu vai neatņems, un tu saproti, ka jums atņems naudu nevis tāpēc, ka ir bail, ka neizpildīs, bet tāpēc, ka ir kaut kādas idejas – nu, mēs taču to varētu kaut kur citur ielikt."

Bijušais rektors stāsta, ka ar būvniecību saistīti cilvēki bieži neticot viņa stāstam par to, kā notikusi LU Akadēmiskā centra Torņakalnā ēkas būvniecība. Viņš norāda, ka būvniekam, protams, bijis daudz ieguvumu – šī ēka ļāva ielauzties jaunā tirgū un kalpo par lielisku reklāmu darba kvalitātei. Auziņš piebilst, ka uzņēmuma vadība sarunās ar viņu nav slēpusi, ka ēkas būvniecība ir viņu iespēja.

Runājot par rektora darba aizkulisēm, Auziņš vēl piebilst: "Es vienkārši tagad svārstījos stāstīt vai nē, bet, tā kā stāstu ļoti atklāti, – ir bijušas ļoti konkrētas sarunas, kad pie rektora atnāk potenciālie celtnieki, kas varētu piedalīties konkursā, un saka: "Rektora kungs, redziet, tur blakus ir baznīca. Mēs tai apzeltījām kupolus, mēs jau varētu mainīt prioritātes, ja mēs vienosimies." Un šādas sarunas jums nepārtraukti notiek. Tajā brīdī, kad jūs ļoti precīzi definējat savas attiecības, ka šoreiz notiks citādi, jūs iegūstat zināmu cieņu arī no pretspēlētāja puses."

Auziņš arī norāda, ka, esot rektora amatā, daudz kas palicis neizdarīts, piemēram, pietrūcis politisko prasmju un zināšanu, lai mazinātu birokrātiju dažādu projektu realizēšanā un zinātnes pārvaldībā. "Ir ļoti daudz šādu lietu, un sistēmu izmainīt ir ļoti smagi," teic Auziņš, piebilstot, ka arī šajā jautājumā par labu nenāk atsevišķu spēku politiskās un ekonomiskās intereses. "Tu vari būvēt to sistēmu, ejot pret vēju un domājot, ka mēs uztaisīsim kaut ko, kas darbojas neatkarīgi no ārējiem nosacījumiem, bet tā tas nenotiek. Līdz ar to tas ir arī universitātes mērķis, lai šī sistēma sakārtotos. Un es domāju, ka te ļoti daudz kas joprojām ir palicis neizdarīts."

Aizņemtajā zinātnieka ikdienā, arī atrodies rektora amatā, Auziņam laika ģimenei un bērniem neesot pietrūcis."Esmu ļoti priecīgs un gandarīts par savām meitām," teic zinātnieks, norādot, ka viņu nesatrauc tas, ka meitas darbojas citās jomās. "Būt zinātnē – tas ir aicinājums, kas kādam ir, bet kādam nav." Ja cilvēkam ir cits ceļš, tad viņu uz zinātni virzīt nevajag. Auziņš sevi uzskata par veiksmīgu tēvu, kas var lepoties ar saviem bērniem un viņu prioritātēm. "Es vienmēr esmu bijis no tiem vecākiem, kas saka – jums pašiem ir jāizvēlas, ko dzīvē gribat darīt." Viņš ir pārliecināts: "Tev ir jādara tas, pie kā ir tava sirds." Šo pārliecību viņš attiecina gan uz sevi, gan saviem bērniem.

"Ja tu būsi numur viens savā specialitātē, ļoti varbūt – eksotiskā, pirmajā brīdī nepieprasītā, tevi vajadzēs. Un, ja tu būsi numur viens, tu, visdrīzāk, nodrošināsi sev arī normālu, pārtikušu dzīvi." Auziņš norāda, ka tad, ja cilvēks izvēlas profesiju tikai tāpēc, ka tur ir labs atalgojums, bet tas galīgi nav viņa darbības lauks, visticamāk, viņš nebūs "ne pirmais, ne simtais, bet tūkstošais tajā rindā". Tad lieliska rezultāta iespējamība ir niecīga: "Diez vai es iegūšu prieku, un diez vai es iegūšu arī labu algu, jo, kad esi astes galā, nekas labs tur nesanāks. Līdz ar to ir jādara tas, pie kā ir tava sirds." Viņš to sauc par "hipija piegājienu" – darīt kaut ko, kas nevienam nav vajadzīgs, tikai tāpēc, ka tas patīk.

Taujāts, kā izdevies apvienot zinātnieka aizņemto ikdienu ar bērnu audzināšanu, viņš saka, ka īsti nevar atbildēt uz šo jautājumu. "Tas droši vien muļķīgi izklausīsies – sanāk automātiski. Un, ja jums ir normālas attiecības, nevis "es tevi tagad piespiedīšu darīt šo te", mēs vienkārši runājam un saprotam – man patīk šis, bet manai meitai kaut kas cits. Nu labi." Viņš norāda, ka laika bērniem nav trūcis. "Ir absolūti skaidrs, ka nav tā, ka tev galīgi nav laika ģimenei, bērniem un tā tālāk. Vienmēr ir kāds laiks arī tam." Auziņš paskaidro, ka intensīvu zinātnieka darbu tāpat nav iespējams veikt, nepieceļoties no galda, septiņas dienas nedēļā.