Jaunā Rundāles pils saimniece Laura Lūse: esmu gatava pilij veltīt savu mūžu  (11)

Šo aizrautību var sajust, kad Laura sāk stāstīt par to, ko viņai nozīmē pils, pētniecība un ekspedīcijas. Taujāta, vai ir gatava tam, ka darbs pilī prasīs vismaz tikpat daudz rūpju un laika kā laba laulība, viņa nopietni atbild, ka Rundāles pilī nemaz citādi nevar strādāt – ja nejūties piederīgs šai vietai, ja nejūties saistīts ar pili. "Ir cilvēki, kas neiedzīvojas un diezgan ātri aiziet prom no Rundāles, jo saprot, ka tas ritms nav viņiem piemērots. Tomēr lielākoties visi darbinieki strādā jau ļoti ilgi un ar lielu atdevi. Gribētos lietot vārdu "patriotisms", bet drīzāk tas ir darbs ar misijas apziņu attiecībā pret muzeju, pili un tās uzturēšanu. Arī es to izjūtu līdzīgā veidā. Šobrīd esmu apņēmusies šim darbam pilnībā veltīt savu mūžu un savu laiku."

Laura nāk no Džūkstes – ciema Tukuma apkaimē, kas slavens kā pasaku vācēja Anša Lerha-Puškaiša dzimtas vieta. Tā nu sanācis, ka tagad par savu darbavietu viņa sauc pili – tik daudzu pasaku norises vietu, bet dzīve no Rīgas atkal atvedusi atpakaļ uz mazpilsētu un laukiem. To varētu saukt par sava veida cikliskumu. Lai arī Lauras vecāki vēl joprojām dzīvo Džūkstē, bet brālis – Tukumā, savukārt tuvākie draugi, kas iegūti studiju un darba laikā, pārsvarā esot Rīgā un, protams, dažbrīd viņu pietrūkstot, viņa pārcelšanos uz Bausku nenožēlo. "Kad bija iespēja pieteikties darbam Mākslas pētniecības nodaļā un strādāt Rundāles pilī, ar lielu prieku to izmantoju. Un jau no paša sākuma sapratu, ka jāpārceļas tuvāk pilij, lai vispār varētu kvalitatīvi veikt darbu. Upurus vai nožēlu tas nav prasījis. Tā ir ļoti prestiža un kultūrvēsturiski nozīmīga vieta, kur strādāt. Arī pētnieciskais darbs, ko kolēģi ir ieguldījuši materiālu apkopošanā par Latvijas muižām un baznīcām, par dažādo vēsturisko pilsētvidi, tas ir tik bagātīgs un vēl aizvien maz izmantots, ka vajag tikai strādāt. Sabiedriskā dzīve vai kultūras dzīve, manuprāt, lielā mērā notiek paša galvā. Rundāles pils ir tāda vide, tāda vieta, kas rosina gan iztēli, gan pētniecības projektus, gan vienkārši ir ļoti daudz darba, tādēļ nošķirtība vai kultūras trūkums kā reiz Rundāles pils muzejā nav jūtams. Tas, kā vairāk pietrūkst, ir domubiedri un draugi, kas palikuši Rīgā. Tad palīdz mūsdienu tehnoloģijas – var viegli sazvanīties. Reizēm arī satikties," stāsta Laura Lūse.

Līdz šim viņas darba pienākumi bija saistīti ar restaurācijas darbu un akadēmisko pētniecību (doktora disertācija par tapešu vēsturi Latvijā), kā arī pasniedzējas un kultūras pieminekļu ekspertes darbu. Tādēļ it kā likumsakarīgs šķiet jautājumus – vai smalkas, skaistas un vēsturiskas lietas ir arī svarīga Lauras dzīvesvides sastāvdaļa? "Darba vidē man ļoti patīk mans pašreizējais kabinets, kur sēžu pie 19. gadsimta pirmās puses rakstāmgalda ar skaisti zaļu samta virsmu, bet ikdienā tam nav tik lielas nozīmes. Antikvāru mēbeļu man dzīvoklī nav. Drīzāk dominē praktiskais aspekts, lai ir ērti un viegli uzkopt," smejot stāsta Laura. Savukārt kultūras vēsture un nosacīti profesionālas intereses arī brīvajā laikā ieņemot nozīmīgu vietu, piemēram, ceļojot. "Nevaru neņemt darbu līdzi ceļojumos, jo, kad ceļoju, man ir ļoti svarīgi apmeklēt arhitektūras objektus, muzejus, protams, man patīk arī daba, bet mans ceļojums nav izdevies, ja neesmu bijusi vismaz vienā muzejā. Mums ir neliela draugu kopa, ar ko kopā katru gadu braucam uz Itāliju. Tas ir tāds kultūrceļojums, kas apvieno gan baznīcu vēsturi, gan mākslas vēsturi, gan gastronomiju. Visas šīs lietas ir līdzsvarā un noteikti jāizbauda. Profesionālās intereses ziņā man pašlaik ļoti interesanta šķiet Vācija, esmu mazliet izzinājusi Reinzemes-Pfalcas reģionu, studējot Maincā. Tur ir vēl ļoti daudz reģionu ar bijušās Prūsijas pilīm, kas tagad ir ļoti ciešā saistībā ar Rundāles pili. Savukārt kā pilsēta un kultūrvide man ļoti patīk Londona."

Laura ar domubiedriem un kolēģiem daudz ceļojusi arī pa Latviju, apskatot un pētot kultūrvēsturiskās celtnes un pilsētvidi, un atzīst, ka ekspedīciju pieredzei ir liela nozīme. Strādājot Arhitektoniskās izpētes grupā (AIG), izdevies nokļūt brīnišķīgās vietās, kur parasti apmeklētājiem nemaz nav iespējas nokļūt. Līdzīga situācija bijusi arī, strādājot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, apskatot Latvijas kultūras objektus. "Ekspedīciju izziņas veids man ir ārkārtīgi svarīgs. Rundāles pils nav izņēmums, ņemot vērā, ka mums ir muižu un baznīcu arhīvs. Ja darbojamies ar kādu materiālu, ir svarīgi apzināt, kā tas izskatās šodien. Arī pašiem darbiniekiem tas ir svarīgi, lai zinātu, kāda ir situācija apkārtnē, lai nav tā, ka dzīvo tikai noslēgtā vidē, bet lai ir šis plašais skats uz pasauli."

Rundāles pils vadītāja amatā Imanta Lancmaņa vietā mākslas doktore Laura Lūse stāsies 2. janvārī. Viņu par piemērotāko 16 kandidātu konkurencē atzina Kultūras ministrijas izveidotā nominācijas komisija.

Līdz šī semestra beigām Laura vēl strādās par pasniedzēju Celtniecības koledžā, bet no janvāra šis dzīves periods viņai noslēgsies un viss laiks tiks veltīts pilij. "Jāizvērtē prioritātes. Direktora pienākumi aizņems ļoti daudz laika, turklāt būs nepieciešams Rundāles pili pārstāvēt starptautiskās konferencēs un jāgatavo tām materiāli, tāpēc akadēmiskā, pētnieciskā ziņā darba būs daudz. Varbūt pēc četriem pieciem gadiem atkal atgriezīšos pie lekcijām akadēmijā vai koledžā, bet tagad tam nebūs laika."

Pils direktora amats saistīts ar administratīvo darbu. Bet Laura Lūse plāno muzejā līdztekus jau iesāktajiem darbiem vēl vairāk attīstīt tieši pētniecisko darbību. "Kad 2. janvārī pārņemšu pils vadīšanas darbu, man priekšplānā izvirzīsies administratīvais darbs un pētniecība paliks tādā fona darba ritmā," stāsta pētniece. "Būs jāmeklē jauns cilvēks, kurš vadīs Mākslas pētniecības nodaļu. Mums ir doma pieņemt vēl vienu papildu darbinieku arhīvā, kas varētu strādāt ar materiālu sistematizēšanu un apstrādi mūsu jaunajā sistēmā. Tādēļ ir cerības, ka jaunais Mākslas pētniecības nodaļas vadītājs vai vadītāja varētu virzīt pētniecību tālāk, vienīgais – jāatrod cilvēks, kas nāks pie mums strādāt." Kā stāsta pils topošā saimniece, arī pirms viņas atnākšanas ilgi meklēts cilvēks, kas to varētu darīt. "Pagāja apmēram pusgads, nodaļa ilgu laiku bija bez vadītāja. Kad atnācu strādāt, mani kolēģi bija priecīgi, ka kāds beidzot noņem šos pienākumus no viņu pleciem, un mani ļoti labi uzņēma, bija viegli iejusties," atceras Lūse.

Sava darba turpinātāju Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis raksturo kā klusu, bet ļoti noteiktu un laipnu. "Viņas stils nav direktorisks, komandējošs, tas te galīgi nederētu. Arī es šajos ilgajos gados esmu pārliecinājies, ka ar laipnību var panākt daudz vairāk nekā ar dusmām un uzkliedzieniem. Nav jāsit dūre galdā, lai panāktu savu. Boss viņa noteikti nav, bet par līderi vēl jākļūst. Redzu, ka viņa saprotas ar mūsu kolektīvu. Rādās, ka tur arī nebūs sarežģījumu. Tagad praktiskās lietas lielā mērā ir sakārtotas, un tāpēc viņas darbs ļoti atšķirsies no tā, kā bija man. Laurai piemīt atbildības sajūta, viņa visu izdara metodiski un lielākoties ar aizrautību, kas ir ļoti svarīgi. Mūsu pils darba īpatnība un tas, kāpēc kaut ko esam varējuši izdarīt, ir tas, ka cilvēki darbā varējuši iekļauties kā tādā aizraujošā pasākumā, nevis lai pelnītu naudu, bet ar skaidriem uzdevumiem un mērķiem, uz kuriem esam veiksmīgi gājuši," saka Lancmanis.

Rundāles pils veiksmes atslēga bijusi tās koncepcija, kas jau kopš pirmsākumiem ļoti rūpīgi pārdomāta. Jau no 20. gadsimta 60. gadiem – 1964. gadā pili atvēra kā Bauskas novadpētniecības muzeja filiāli un sāka domāt par to, kāda varētu būt Rundāles pils nākotne. Šajā laikā rūpīgi īstenota iecere gan par pētniecības centru, gan par dekoratīvās mākslas muzeju lokālā mērogā.

Šajos vairāk nekā 40 gados ar Rundāles pils vārdu nesaraujami saaudzis arī tās direktora Lancmaņa vārds. Viņu nereti dēvē par īstenu pilskungu un aristokrātu šī vārda vislabākajā nozīmē. Laura atzīst, ka latiņa direktora amatam ir uzlikta augsta. Sākot darbu, būšot daudz lietu, ko viņa turpināšot iesāktajā ritmā. "Mums ir brīnišķīga pils ar vēsturiski atbilstošu telpu interjeru, kas raksturo Bīronu periodu, mums ir izstāde, kas veltīta vēsturiskajiem mākslas stiliem, kur apskatāmi šo stilu paraugpriekšmeti, kas ir arī kā neliels dekoratīvās mākslas muzejs. Mums ir baznīcu dekoratīvās mākslas ekspozīcija, kā arī pils sadzīves stūrītis, virtuve ar tās priekšmetiem, arī parks ar rožu dārzu un teritoriju, kas ir rūpīgi iekopta. Šī ir līnija, ko noteikti vajag saglabāt un turpināt – ne tikai uzturēšanu, bet arī teritorijas tālāko attīstību. Tā kā Rundālei ir ļoti plaša teritorija, tad arī ieceres ir grandiozas.

Lancmaņa kungs ļoti daudz strādājis ar vācbaltu pēctečiem gan Latvijā, gan Vācijā, ar vēsturisko rezidenču jautājumiem Francijā un citur, un šajā vidē Rundāles pils ir labi zināma un atpazīstama. Savukārt plašākā sabiedrībā un ceļotāju vidē Rundāles pils tomēr var "izkrist cauri tīklam" un palikt nemanāma, jo neesam ne UNESCO mantojuma sarakstā, ne biedri Eiropas Karalisko rezidenču asociācijā. Tātad ir mērķi, uz kuriem tiekties."

Lūse plāno virzīt pili iekļaušanai gan Latvijas nacionālajā UNESCO sarakstā, gan Pasaules mantojuma sarakstā. "Šis ir grūts uzdevums, jo Eiropā UNESCO mantojuma sarakstā ir loti daudz objektu un jaunu objektu uzņemšana ir ļoti apgrūtināta. Viņi vairāk skatās uz pasaules papildinājumiem, mazāk uz Eiropas. Varbūt Rundāles pilij vienai pašai neizdotos iekļūt, bet tad ir jāmeklē sadarbības partneri citās valstīs. Piemēram, pēc Rastrelli (Rundāles pils arhitekts Frančesko Rastrelli – red.) mantojuma izvērtēšanas to varētu virzīt tālāk."

Arī Lancmanis, taujāts, ko novēl savai sekotājai, stāsta, ka vēlas, lai tiktu turpināts labi iesāktais, un ļoti gaida, lai viņa atdzīvinātu muzeja pētniecisko, galvenokārt publikāciju, darbu. "Man stāv priekšā vairāku katalogu pabeigšana, arī Rundāles pils monogrāfijas trešā sējuma, un nākamajā gadā sāksim izdot publikācijas no muzeja kolekcijām. Laura visā tajā ir iekšā. Viņa ir ļoti veiksmīgi iegājusi starptautiskajā apritē, piedalās konferencēs, no kurām es laika trūkuma dēļ vienmēr laipni kratījos vaļā, viņa ir iepazinusi kolēģus muzejos un pilīs, pētnieciskajos institūtos, tāpēc arī tur viņai paveras ļoti labas iespējas."

Ja pilī pašlaik notiek kādi pasākumi, tad tie tiek rīkoti kādā no lielajām telpām – zālē vai lielā galerijā, kas tomēr traucē apmeklētāju plūsmai pa pils telpām. Šādās reizēs greznās telpas jāpielāgo konferenču vajadzībām, jo nepieciešama gan apskaņošana, gan tulkotāju kabīnes. "Attīstot konferenču centru pils staļļa ēkā, mēs varētu atbrīvot pili apmeklētājiem, bet vienlaikus izīrēt telpas konferencēm. Paredzēta auditorija aptuveni 100 cilvēkiem," par plāniem stāsta Laura Lūse. Interesantas šīs telpas padarīs vēsturiskā aura un ekskluzīvā vieta. "Tur būs priekštelpa, tad kāpnes uz balkonu, no kura varēs nokļūt konferenču telpā. Būs kabīnes tulkotājiem, viss būs aprīkots ar tehnoloģijām. Un bonusā konferenču dalībniekiem paredzēta pils un parka apskate," ieceres ieskicē topošā direktore.

Vēl kāds grandiozs projekts saistīts ar dārzu. Ieplānota divu veidu siltumnīcu celtniecība, kā arī divu vēsturisku ābeļdārzu iekopšana. "Nākamgad sāksies siltumnīcu projektēšanas darbs. Ja braucam no Rīgas, tad tālākajā parka daļā ieplānotas siltumnīcas stādu atjaunošanai, lai tos pēc tam varētu izmantot apstādījumos. Savukārt austrumu puses siltumnīca būs tāda kā kolekcijas telpa, kur tiks audzēti stādi, telpaugi un augi, kas tiek izmantoti popūrijos. Popūriji ir smaržu vāzes, kas kļuva populāras 18. gadsimtā. Mums ir īpaša to kolekcija, un mēs paši arī veidojam aromātiskos popūriju maisījumus. Doma ir, ka šajā siltumnīcā un pie tās esošajā dārziņā būs dažādi smaržaugi un garšaugi, kas tiek izmantoti popūrijos. Austrumu puses siltumnīca būs pieejama apmeklētājiem, tā būs iznomājama dažādiem saviesīgiem pasākumiem un nelielām svinībām jaukā vidē."