Īstā dzīve ir krietni interesantāka. Daniela Fetcere par sasniegumiem sportā, instagramā un dzīvē  (9)

Sarunā ar "Delfi" Daniela stāsta par profesionālo sportu Latvijā, mītiem, kas saistīti ar pelnīšanu instagramā, uzaicinājumu studēt Oksfordā, izglītību Latvijā un darba meklējumiem Rīgā.

Daniela Fetcere ir profesionāla sportiste. Ar savu vieglatlētikas treneri Daniela iepazinās 10 gadu vecumā – viņš ieradās skolā, lai izvēlētos bērnus savai sekcijai. "Toreiz skolā notika sacensības. Es un vēl daži bērni uzrādījām labu rezultātu, treneris piedāvāja trenēties pie viņa," stāsta Daniela.

Izrādījās, ka meitene ir ļoti izturīga, skrienot garās distances, un labi rezultāti bija uzreiz. "Tagad saprotu, ka tas viss, pateicoties mammai, jo viņa visu mūžu sportoja un darīja to kopā ar mani – mēs peldējām, skrējām, ziemā slēpojām pa mežu ar distanču slēpēm, tieši tas man iemācīja izturību un prasmi sevi pārvarēt."

Tas viss meitenei ļāva jau 13 gadu vecumā iekļūt pieaugušo skrējēju Latvijas izlasē. Vai tas deva arī kādus ienākumus? Latvijā sportā netiek ieguldīta liela nauda, nav lielu sponsoru, kas gatavi maksāt dāsnus, ar piecām, sešām nullēm rakstāmus honorārus. Visbiežāk sportists no sporta aiziet precīzi ar to pašu, ar ko tajā ienācis, līdzi paķerot medaļas un kausus – kā piemiņu par seniem nopelniem.

"Latvijā ar profesionālo sportu nenodarbojas naudas dēļ. Azarts, vēlme uzvarēt, pārbaudīt savus spēkus – lūk, to man nozīmēja sports."

Sportistes karjera Danielai noslēdzās 22 gadu vecumā traumas dēļ. Saprotot, ka agrāk vai vēlāk tāds mirklis pienāktu, jauniete nekad neatstāja novārtā mācības, pat tolaik, kad trenējās astoņas stundas dienā.

Danielai bieži vaicā, vai vērts bērnam likt sportot, lai no viņa izaudzinātu Ronaldo, Boltu vai Bekhemu.

"Atbalstu profesionālo sportu, ja trenēšanās ir pareiza, nebūvējot ilūzijas, akli neklausot trenerim un liekot bērnam paralēli nodarbībām arī labi mācīties. Ja bērna nākotni saskatāt Latvijā, tad ir svarīgs arī drošības "lidlauks" – izglītība un profesija, jo neviens nav apdrošināts pret traumu, kas nav savietojama ar sportista karjeras turpināšanu. Un vispār – lielajā sportā 25-30 gadu vecumā tu jau esi pensionārs. Personīgi man profesionālajā sportā ieguvumu bija vairāk nekā trūkumu: redzēju pasauli, sports norūdīja raksturu un iemācīja skriet uz priekšu, nekad neatskatoties."

Daniela ir viena no populārākajām Latvijas blogerēm instagramā – viņas gaitām seko 32 tūkstoši lietotāju, kas ir salīdzinoši daudz. Tiesa, viņa sevi par blogeri neuzskata. "Šobrīd instagrams ir sava veida popularitātes mēraukla, taču es pārāk neieciklējos uz to, vai man ir daudz vai maz sekotāju. Man instagrams ir maza pasaule un atpūta no darba. Principā to var saukt par hobiju," stāsta jaunā sieviete.

Daniela norāda, ka sākotnēji profils nebija sasaistīts ar viņas vārdu, turklāt mērķis nebija arī tūkstošiem sekotāju piesaistīšana: "Man patīk radīt skaistas fotogrāfijas un veidot parakstus, sekotāji saskrēja paši. Tas ir patīkami. Rakstniekam vajag lasītāju, aktierim – skatītāju."

Daudzi domā, ka instagrams nes lielus ienākumus: "Droši vien apbēdināšu jaunos blogerus, taču Latvija nav Amerika vai Krievija, kur ar attīstītu profilu var pelnīt miljonus. Mūsu valstī ienākumi ir niecīgi. Vietējiem blogeriem vairumā gadījumu par reklāmu tiek piedāvāti bartera darījumi – es tev šampūnu, tu man šampūna reklāmu. Es piekritīšu tikai tad, ja man prece tik tiešām patīk, kas ir ārkārtīgi reti. Man instagrams ir saziņas platforma un logs uz jaunumiem modes pasaulē."

Īstā dzīve ir daudz interesantāka, uzsver Daniela: "Priecājos, ka tajā ir daudz vairāk notikumu, nekā varētu spriest, skatoties manas fotogrāfijas. Zinu, ka daudziem viss ir pilnīgi pretēji."

Uzmanību! Tagad Daniela atklās kādu noslēpumu. Tas šķitīs interesanti jauniešiem, kas pēc skolas beigšanas vēlas iestāties prestižā augstskolā ārzemēs. Un tā – ja esi aktīvs sportists, kam starptautiskās sacensībās ir neslikti rezultāti, tad lielākās pasaules universitātes tevi aicinās studēt pie viņiem. Piedāvās izdevīgus iestāšanās nosacījumus, dzīvošanu un stipendiju.

"Negaidītāko piedāvājumu saņēmu no Oksfordas Havaju salās. No Latvijas augstskolām man nebija aicinājumu. Neraugoties uz to, izvēlējos studēt Latvijā, jo pēc skolas beigšanas nevēlējos aiziet no dzimtajām mājām un ārzemju ielūgumus neuzskatīju par laimīgo lozi."

Daniela iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu starptautisko ekonomiku. "Pēc krievu (bilinguālās) vidusskolas beigšanas man bija vājas latviešu valodas zināšanas. Neraugoties uz to, es veiksmīgi nokārtoju eksāmenus un izturēju konkursu. Valodu labā līmenī apguvu universitātē. Visu cieņu LU pasniedzējiem, viņi brīnišķīgi saprot, cik sarežģīta ir ekonomiskās teorijas apgūšana latviešu valodā krievu skolu absolventiem, jo īpaši – pirmajā kursā. Tādēļ viņi ne pārāk bargi vērtē gramatiku un leksiku, ja redz, ka students cenšas."

Šobrīd, atskatoties uz pagājušo, Daniela nenožēlo savu izvēli – LU un palikšanu Latvijā: "Biju kopā ar ģimeni, iemācījos latviešu un angļu valodas, ieguvu kvalitatīvu izglītību, kas man palīdzēs atrast sirdij tuvu darbu."

Studējot maģistrantūrā, Daniela sāka strādāt – kļuva par asistentu nelielā uzņēmumā, tulkoja, palīdzēja juristam un grāmatvedībai sagatavot dokumentus. "Darīju to, lai gūtu pieredzi. Es varēju prasīt vecākiem, lai palīdz atrast darbu, taču jau pašā sākumā izlēmu, ka man šāda palīdzība nav nepieciešama. Esmu cīnītāja un šķēršļi ceļā visu padara tikai interesantāku. Nostrādājusi 14 mēnešus bez atvaļinājuma, aizgāju no darba."

Iegūtā bagāža – maģistra grāds un gadu ilga darba pieredze. Pienāca laiks meklēt labu darbu: "Uz pārrunām aicināja bieži, pamatā tās bija bankas, taču nekur es nenokļuvu tālāk par otro atlases kārtu. Kārtējās pārrunās, kurās kārtējā bankā bija nepieciešams ekonomists, beidzot izdzirdēju tik gaidītos vārdus: "Jūs mums derat!" Prieks gan nebija ilgs. Tas, kas notika kolektīvā, bija ļauns murgs. Armijā to sauc par "ģedovščinu". Visi jautājumi tika risināti pīpētavā, lai nonāktu tuvāk vadībai, smēķēt sāka pat tie, kas to nedarīja agrāk. Katru dienu sev atkārtoju: "Tu šeit esi, lai strādātu, nevis draudzētos." Taču ilgi neizturēju, aizgāju no darba."

Pāris mēnešus vēlāk Daniela atrada darbu finanšu sektorā. "Strādāju šeit jau četrus gadus. Sāku necilā amatā, ieguvu paaugstinājumu, bet pēc firmas reorganizācijas man piedāvāja lielisku amatu lielas maksājumu sistēmas finanšu nodaļā. Tāpēc, ja man jautā, vai Latvijā augstskolas beidzējs var atrast labu darbu ar pienācīgu atalgojumu, es atbildu apstiprinoši. Pārbaudīts uz pašas ādas. Taču jābūt gatavam pirmos gadus darīt jebkuru darbu, kas kaut minimāli atbilst specialitātei. Šī pieredze ir ieguldījums nākotnes amatam ar pienācīgu atalgojumu."

"Jā, ne vienmēr esmu bijusi savā sapņu darbā, taču vienmēr esmu zinājusi – lai sasniegtu mērķi, ir daudz jāstrādā un jāprot gaidīt."