"Viss tā lēnām, mierīgi notiek," par savu dzīvi divus gadus pēc transplantācijas saka Austris. Viņš strādā nelielā uzņēmumā, kas restaurē noteikta veida automašīnu detaļas, regulāri sporto. Jaunietis ir aizrāvies ar riteņbraukšanu un, lai arī velosipēds ziemas laikā netiek izmantots, viņš turpina trenēt savu ķermeni, lai nākamajā vasarā varētu braukt ātrāk un vairāk. Šo divu gadu laikā nav zudusi ne ticība Dievam, kas ārstēšanās laikā deva spēku visai viņa ģimenei, ne aizraušanās ar fotogrāfiju.
"Kopumā, jā, pašsajūta ir ļoti laba. Tādā ziņā, ka kopš tā brīža, kad es jau spēju pats visu darīt, nav kļuvis sliktāk un nevar vispār salīdzināt, kā bija pirms transplantācijas," stāsta Austris. Arī uz Igauniju pie ārstiem Austris vairs nebrauc ar bažām. Viņš zina – ja jūtas labi, sliktas ziņas tur nesagaida. "Bija tādas iekšējas trīsas, bailes, bet tagad man pat gribas aizbraukt, paskatīties, kā tur klājas, satikt draugus, kas mums tur ir." Posms, kad viņš baidījās, ka atkal būs jāpavada ilgāks laiks slimnīcā, ir noslēdzies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
