Austris Augusts: cilvēki ieguldīja manā dzīvībā un mans pienākums ir dzīvot labāk  (7)

"Viss tā lēnām, mierīgi notiek," par savu dzīvi divus gadus pēc transplantācijas saka Austris. Viņš strādā nelielā uzņēmumā, kas restaurē noteikta veida automašīnu detaļas, regulāri sporto. Jaunietis ir aizrāvies ar riteņbraukšanu un, lai arī velosipēds ziemas laikā netiek izmantots, viņš turpina trenēt savu ķermeni, lai nākamajā vasarā varētu braukt ātrāk un vairāk. Šo divu gadu laikā nav zudusi ne ticība Dievam, kas ārstēšanās laikā deva spēku visai viņa ģimenei, ne aizraušanās ar fotogrāfiju.

"Kopumā, jā, pašsajūta ir ļoti laba. Tādā ziņā, ka kopš tā brīža, kad es jau spēju pats visu darīt, nav kļuvis sliktāk un nevar vispār salīdzināt, kā bija pirms transplantācijas," stāsta Austris. Arī uz Igauniju pie ārstiem Austris vairs nebrauc ar bažām. Viņš zina – ja jūtas labi, sliktas ziņas tur nesagaida. "Bija tādas iekšējas trīsas, bailes, bet tagad man pat gribas aizbraukt, paskatīties, kā tur klājas, satikt draugus, kas mums tur ir." Posms, kad viņš baidījās, ka atkal būs jāpavada ilgāks laiks slimnīcā, ir noslēdzies.

Par to, kā viņam klājas, jaunietis dalās ļoti labprāt: "Mēs ļoti bieži palīdzam cilvēkam, bet mēs pēc tam nezinām, kā viņam sokas. Es gribu to izbeigt, lai tas tā nav, lai cilvēki zina, jo man nav kauna, es nekaunos par to, kas ar mani ir noticis, jo ar mani ir notikusi tāda diezgan skarba dzīve. Jebkuram var gadīties kaut kādas veselības problēmas."

Runājot par laiku pirms Ziemassvētkiem un emocijām, kas saistās ar decembri tagad, Austris saka: "Vislielākā emocija, kas man ir, tā ir pateicība." Viņš ir ļoti pateicīgs visiem un ikvienam, kas viņam ir palīdzējis. "Bez šī atbalsta nebūtu nekas no tā noticis. Laiku pa laikam es tā reāli, dziļi atceros par to, ka mēs cilvēki esam labestīgi, ka mēs palīdzam viens otram. Un manā gadījumā šī palīdzība… Es neesmu ne ar ko diži citādāks kā citi, kam ir nepieciešama palīdzība, bet cilvēki atrada iespēju un palīdzēja, un joprojām interesējas, joprojām priecājas dzirdēt, kas notiek. Tā labā vēsts ir, ka viss ir labi, viss ir kārtībā." Austris uzsver, ka viņš rūpīgi seko līdzi ārsta ieteikumiem un rūpējas par savu veselību.

"Es esmu pasācis sevi pieskatīt," teic Austris, paskaidrojot, ka ir sācis regulāri vakcinēties pret gripu. Viņš norāda, ka ikdienā viņam jālieto imunitāti nomācoši medikamenti, tāpēc cīņa ar vīrusiem un slimībām viņam kļuvusi grūtāka, piemēram, ja gadās saaukstēties, atlabšana var ilgt, nevis nedēļu, kā lielākajai daļai cilvēku, bet līdz pat 10-14 dienām. "Tagad ir labi, es nesūdzos. Pirmais gads bija diezgan bēdīgs – nevarēja cilvēkos doties. Tagad es varu uz kino iet, braukt ar sabiedrisko transportu. Man šobrīd vairs nav nekādu ierobežojumu, no kā man būtu īpaši jāuzmanās."

"Es esmu enerģijas pilns, es esmu spēka pilns, un dzīve man iet uz augšu," saka Austris, "tagad ir otrais gads un es ceru, ka būs vēl trešais, piektais, desmitais… Cik daudz Dievs dos, tik daudz arī būs. Manī ir tāda dziļa, dziļa pateicība, ko es nevaru vārdos izteikt. Es nevaru atmaksāt visiem – tā ir mana dzīve. Man ir tāds pienākums tagad – nodzīvot savu dzīvi vēl labāk, nekā es būtu to izdarījis un kā es to darīju līdz šim, jo daudzi cilvēki ir palīdzējuši un tas man ir tāds pienākums. Es uzskatu, ka mans pienākums ir arī dalīties par to, kā man iet, ko es daru, jo cilvēki man ir palīdzējuši un tas viņus interesē."

Austris norāda, ka viņš nelieto alkoholu, nesmēķē un rūpējas par sevi. "Tagad man ir šī iespēja, ka es esmu vesels, ka es varu sasniegt augstākus, lielākus mērķus," saka jaunietis. "Neatkarīgi no tā, cik daudz tev ir naudas un fizisku lietu, tomēr dzīvība tev ir visdārgākā," par to, ko viņam ir dāvājuši līdzcilvēki, saka Austris, "tas ir daudz vērtīgāk – dzīvība. Cilvēki ir palīdzējuši, ieguldījuši manā dzīvībā."

"Jā, pirmais decembris, es pat varbūt pirmo decembri gaidu, varbūt ne gaidu, bet man tas ir kaut kas nozīmīgāks nekā 10. maijs, kad man patiesībā ir dzimšanas diena," atklāj Austris. Pirmais decembris ir nozīmīgs, jo tas varēja būtiski ietekmēt visu viņa tuvinieku dzīvi un nākotni. "Paldies Dievam, viss ir labi, bet varēja arī nebeigties labi. Tajā laikā, kad man veica operāciju, kad man bija beigusies operācija, tad šī meitene Baiba aizgāja. Pastāvēja iespēja, ka arī man varētu neizdoties atmosties un turpināt dzīvi."

Austris ir priecīgs, ka viss ir beidzies labi. Viņš norāda, ka rēta uz vēdera ir ļoti spēcīgs atgādinājums tam, kas notika pirms diviem gadiem. Jaunietis atceras, ka, lai arī slimnīcā atrasties nav patīkami, pirms diviem gadiem viņš nebēdāja, ka svētkos nevar doties mājup. "Es sapratu, ka tā lieta ir daudz nopietnāka un ir vajadzīgs laiks. Es to apzinājos un ļāvu tam vienkārši notikt, necenšoties diži cerēt vai sapņot par to, ka es tiktu mājās."

Slimnīcu Austris toreiz atstāja ap jauno gadu. Viņš norāda, ka atgriešanās mājās nebija viegla, jo fiziski viņš bija ļoti vājš un rētas vēderā lika par sevi manīt. "Iekāpt mašīnā bija grūti, sēdēt mašīnā bija grūti. Mājās aizbraucot, dīvāns zemāks, tālāk jāiet – tas viss lika par sevi manīt. Labi, ka tas viss ir beidzies un varu turpināt tagad iet uz priekšu." Lai arī pārdzīvotais nebija nekas viegls vai patīkams, Austris nevēlētos to mainīt, jo šī pieredze ir padarījusi viņu par to, kas viņš ir pašlaik. "Tā ir tāda īsta dzīves mācībstunda, kas ir notikusi."

Tuvojoties pirmajam decembrim, Austris laiku pa laikam atceras slimnīcā pavadītās dienas un piedzīvoto. Viņš norāda, ka mammai pērn atmiņas izraisījušas daudz spēcīgākas emocijas nekā pašam. "Reizēm varbūt acis piepildās ar asarām, domājot, ka, paldies Dievam, ir noticis tas, kam es esmu izgājis cauri, kam Dievs ir devis spēku iziet cauri. Es neteikšu, ka es esmu stiprs. Es neteikšu, ka man vecāki ir stipri," saka Austris, piebilstot, ka to spēku, ko citi cilvēki saskata, ir devusi paļaušanās uz Dievu. "Mēs necentāmies no sevis izspiest pēdējo, asaras neko nelīdzētu." Viņa ģimene apzinājusies, ka dzīve turpinās un ir jācer, ka būs labi. "Paldies Dievam, ka esmu šeit, es esmu dzīvs, es esmu vesels. Nav nekādu sarežģījumu, nekādu komplikāciju."

Austris stāsta, ka šogad ar saviem tuvākajiem plāno īpaši atzīmēt pirmo decembri. Tiesa, tas notiks nedēļu vēlāk. Viņam esot saglabātas fotogrāfijas un laika slimnīcā, ko plānots vēlreiz izskatīt. Ar ģimeni iecerēts kopīgs svētku mielasts. "Ir tāda vēlme to visu atzīmēt, jo man tas ir tāds nozīmīgāks notikums. Atcerēties par to visu ir tā… patīkami." Austris piebilst, ka ik reizi, aizbraucot uz Tartu, viņš ar interesi skatās uz logu slimnīcas istabiņai, kurā pirms dieviem gadiem uzturējās pēc operācijas.

Austris norāda, ka viņam ir paveicies, bet ne visi cilvēki, kam nepieciešama aknu transplantācija, to saņem. Viņš pauž prieku par to, ka arī Latvijā tagad tiek veiktas aknu transplantācijas. "Tagad aktuāls ir jautājums par donoriem," piebilst Austris, aicinot cilvēkus jau laikus pieņemt lēmumu, vai attiecīgajā situācijā viņi ļautu savus orgānus izmantot. "Neviens no mums nezina, kad pienāks tā mūsu rinda, un mēs varam izglābt dzīvību kādam citam. Manā gadījumā tas reāli arī izglāba dzīvību. Es nevaru būt donors, jo man ir transplants, bet, ja es spētu, es viennozīmīgi tam piekristu."

Iesniegumu par orgānu izmantošanu (atļauju vai aizliegumu) var iesniegt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP). To var izdarīt trīs veidos:

Plašāka informācija pieejama šeit.

"Man ļoti patīk tas teiciens, ko pirmo reizi es ieraudzīju ķirurgam uz ledusskapja: "Debesīm tavi orgāni nav vajadzīgi, atstāj tos šeit – uz zemes." Un tieši to mēs varam izdarīt, vienkārši piekrītot, mudina Austris. "Tajā brīdī, kad notiek šis traģiskais gadījums, jautāt kādam, vai tu esi gatavs, ka no tava drauga vai ģimenes locekļa paņem to, kas, rupji sakot, ir paņemams, tas ir sāpīgi. Tāpēc izlem to pirms." Viņš norāda, ka šo jautājumu vajadzētu vismaz apspriest ar ģimenes locekļiem.

Runājot par cilvēku spēju palīdzēt citiem, Austris atceras, ka viņam līdzekļi tika vākti rudenī – laikā pirms Ziemassvētkiem. "Cilvēki tad ir daudz jūtīgāki attiecībā uz palīdzēšanu citiem." Viņš novēl, lai cilvēki spēj viens otram palīdzēt katru dienu, ne tikai svētku laikā. "Katru dienu ir kāds, kuram nepieciešama palīdzība, kāds kuram šī palīdzība varētu nozīmēt daudz vairāk nekā mums šī palīdzības sniegšana, īpaši, ja mēs spējam to izdarīt." Austris aicina katru apņemties dienā palīdzēt vismaz vienam cilvēkam, jo tad gadā būs palīdzēts 365 reizes, un tas ir daudz.