Ginta Krievkalna par meitu aizkulisēs un to, kāpēc viņa nemeklē 'normālu darbu'  (4)

Novembris dziedātājai bijis ļoti darbīgs un emocijām bagāts mēnesis, kurā piedzīvoti arī paši emocionālākie brīži uz skatuves viņas karjerā. Laimdotas loma rokoperā "Lāčplēsis" esot nesusi ļoti daudz pozitīvu emociju. "Šādi brīži uz skatuves ir tie, kas atsver uzmācīgās domiņas ik pa laikam, ka varbūt nav vērts, varbūt sameklēt normālu darbu," atzīst Ginta. Arī decembris solās būt darbu un pozitīvu emociju piepildīts, jo Ginta uzstāsies Ziemasvētkos koncertos "Sirds Ledus trauslumā", kur dziedās duetā ar Uģi Rozi.

Jautāta par mūziķes apvienošanu ar mātes lomu, Ginta atbild: "Dzīvojot savu ikdienu, man īsti nav laika un iespējas aprēķināt, kā viss izdosies. Atklāti sakot, es ļoti paļaujos uz Dievu. Novembrī man bija 20 koncerti un pat neesmu skaitījusi, cik mēģinājumu. Kā jau tas cilvēkiem mēdz būt, divi mazi bērni – septiņi mēneši un četri gadi. Es zināju, ka tam visam ir jāizdodas, jo visi projekti bija man svarīgi. Domāju – ja jau tie man ir atsūtīti, tad acīmredzot es varēšu tikt galā. Man, protams, ir palīgi – vīra mamma un mūsu aukle ir tās, bez kurām es neko nevarētu. Darbs sanāk cauru diennakti, jo zīdainis pieprasa savu. Bet pārsteidzošā kārtā es jūtos daudz labāk, nekā būtu varējusi gaidīt."

Novembrī sociālo tīklu lietotājus saviļņoja kāds foto, kur Ginta bija nofotografēta kopā ar meitu Zelmu rokoperas "Lāčplēsis" aizkulisēs.

"Tā bilde "Instagram" ir viens patiess mirklis no manas ikdienas, kuru pamanījās nobildēt mana bērna aukle. Zelmiņa man lielākoties visur ir bijusi līdzi un ir bijusi ārkārtīgi pacietīga. Nezinu, kā pateikties par visu, kas man ir dots – brīnišķīgi bērni, ģimene, palīgi un darbs, kuru ļoti mīlu," atklāj dziedātāja.

Ginta norāda, ka, dzīvojot mākslinieku ģimenē, ir ļoti būtiski katru dienu ierobežot savu egocentrismu. Tas ir labākais veids harmonisku attiecību uzturēšanai. "Domāju, ka pašdisciplīna ir visa pamatā. Mēģinu paraudzīties uz mums abiem no malas, un es ieraugu, ka katram no mums ir sava misija, kuru tad nu mēs arī pildām. Zinu, ko es no Kristapa nekad nesagaidīšu, tad to arī neprasu un viņš tāpat. Palīdz paklusēšana attiecīgajā mirklī." Dziedātāja stāsta, ka abi ar vīru alkstot pēc iekšēja miera, tāpēc pie tā radīšanas arī tiek strādāts. "Nekas nav vieglāk, kā pakļauties savam "es gribu" un "man vajag", un dažreiz jau var, bet ar mēru," viņa piebilst.

Ziemassvētku laiks parasti ir ļoti aizņemts, bet 24. un 25. decembris Gintas ģimenē esot neaizskarami, jo tieši tad tiekot atzīmēti svētki. "Pārējais laiks ir darbs. Stresa man nav, es to nevaru atļauties, jo tas atņem ārkārtīgi daudz enerģijas, kura man ir ļoti vajadzīga," skaidro dziedātāja. Tā kā dāvanas nav prioritāte, to iegāde nesagādā pārāk daudz satraukumu un neaizņem milzum daudz laika. "Man svarīgi ir katru brīvu brīdi, kas man ir, veltīt bērniem, tāpēc, diemžēl, šajā dzīves periodā pilnīgi atkrīt "tusiņi", pasākumi, teātri, kafejnīcas, grāmatu lasīšana – ja nu vienīgi kaut kur pa ceļam un darbu apvienošanas kārtībā," atklāj māksliniece.

Runājot par mūziķa ikdienu, to, kas koncertu apmeklētājiem paliek neredzams, un gatavošanos Ziemassvētku koncertiem, Ginta atklāj: "Nav viena parauga, cik, ko, kam veltu. Ir ļoti dažādi. Nākas mobilizēt visas savas smadzeņu šūnas un mācīties un gatavoties ļoti ātri, izslēgt noskaņojumu "man nav iedvesmas", elpoju dziļi un ticu, ka viss notiek pareizi. Nedrīkstu velti tērēt laiku niekiem. Kad bērns iemieg – uzreiz veru vaļā materiālus un gatavoju Ziemassvētku koncertu. Protams, mēģinājumus ieplānojam laicīgi, jo ir ierobežots skaits datumu, kuros uz vairākām stundām varam savākties visi kopā."

Mūziķe norāda, ka šādi projekti sniedz milzu gandarījumu. "Tādos jūtos dzīva, jo jāmobilizē katra nervu šūna, lai viss izdotos. Viegla maize nav tā, kas man vislabāk "garšo". Par senākiem projektiem runājot – ir bijis daudz skaistu brīžu, bet es nedzīvoju pagātnē, bieži man ir grūtības atcerēties, kas, kad un kāpēc notika, tieku galā ar to, kas ir tagad!"

Tiesa, mūziķa ikdiena nesastāv tikai no pacilājošiem mirkļiem. Ginta stāsta, ka tas, kā tikt galā ar neizdošanos, esot vesela zinātne. "Tas daudziem pat sapņos nerādās, cik daudz spēka tas prasa – tikt pāri publiskām neveiksmēm. Par sevi neko ārkārtēju pateikt nevaru. Mana popularitāte nav tik apjomīga, lai manas neizdošanās (kas ir bijušas katram!) tiktu sevišķi smagi iztirzātas publiski. Vairāk ir tā – pati noklausos, secinu, nokaunos un apņemos laboties. Bet esmu redzējusi kolēģus, kuri smagi pārdzīvo neizdošanās, kuras noķengā. Jā, uz to jau mēs paši parakstāmies – darba īpatnība, tā teikt. Sabiedrību izmainīt mēs nevaram, pieprasīt kristīgu iecietību būtu naivi un dumji, nekas cits neatliek, kā audzināt savu raksturu un neļaut savai profesionalitātei snaust, vai arī – meklēt normālu darbu."