Gatis piešķir jaunu dzīvi vecai elektrotehnikai un ziedo to līdzcilvēkiem  (15)

Pašlaik Gatis strādā kādā nelielā kompānijā par santehniķi. Interese par elektroniku un jaunajām tehnoloģijām esot bijusi jau kopš bērnības. Ideja par palīdzēšanu cilvēkiem ir radusies vairāku iemeslu dēļ, piemēram, lai iegūtu pieredzi, labojot elektrotehniku, un palīdzētu cilvēkiem, kuriem tas patiešām ir nepieciešams. "Vienmēr esmu vēlējies būt kādam citam noderīgs, tādēļ sāku palīdzēt cilvēkiem bez maksas. Ir pienācis cits laikmets, laiki mainās, labais sāk uzvarēt ļauno, cilvēki kļūst gaišāki," pārliecināts Gatis.

"Labošanas process sākas ar elektronikas ziedošanu. Saņemšanas brīdī cilvēkam, kurš ir noziedojis, piemēram, datoru, jautāju, vai tam ir kādi defekti. Otrs jautājums ir par failiem, informāciju, kas ir saglabāta ierīcē, vai to ir nepieciešams saglabāt un nodot atpakaļ. Tālāk jau viss notiek atkarībā no situācijas. Pārsvarā tiek izdzēsta visa informācija un atjaunota operētājsistēma. Tomēr, ja ir nepieciešams, tad notiek arī fiziska labošana," atklāj vīrietis.

Gatis gan atzīst, ka viņam ir palīgi, jo ar 24 stundām diennaktī vien nepietiek. "Pirmais un vislielākais palīgs visā manā dzīvē ir Kristīne Apaļā. Kristīne ir mans kakls, kas groza manu galvu. Bez viņas es sevi nevarētu iedomāties ne tuvu, kur esmu tagad. Man ir arī labākie palīgi Rīgā, kuri labo televizorus, printerus un datorus. Viņi visi ir godīgi un domā līdzīgi kā es, cilvēki, uz kuriem es varu paļauties," atklāj vīrietis.

Doma par pievēršanos labdarībai Gatim radusies jau pirms kāda laika, kad viņš saprata, ka vajag kaut ko savā dzīvē mainīt. "Apnika satraukties par ikdienu. Tad, kad cilvēkam nav ko darīt, viņš sāk sev darīt pāri ar savu domāšanu. Ar labdarību nemaz nebiju domājis nodarboties. Tas viss notika nejauši. Mājās bija veci datori, kuri nebija vajadzīgi, nolēmu tos atdot cilvēkiem kuriem ir grūtības tos nopirkt," pauž vīrietis.

Gatis atceras arī savu pašu pirmo noziedoto darbu: "Pirmo datoru es uzdāvināju otrās grupas invalīdam. Sajūtas bija savādas, no tām attapos tikai pēc pāris dienām. Grūti paskaidrot, bet varētu būt līdzīgi kā palīdzēt vecākam un vārgākam cilvēkam, kuram nav spēka, uzkāpt pa kāpnēm. Pēc šīs reizes man gribējās palīdzēt vēl un vēl. Tad sekoju savām sajūtām un tā arī turpināju."

Labo darbu laikā esot bijuši arī vairāki aizkustinoši stāsti. Gatis atzīst, ka visvairāk viņu aizkustina pusaudžu un viņu vecāku, kas nevar atļauties nopirkt kādu no jaunajām tehnoloģijām savam bērnam, reakcija: "Pats esmu tēvs un saprotu, cik grūti ir atteikt bērnam, jo nepietiek līdzekļu."

Visemocionālākais gadījums esot bijis ar kādu skolu, kur Gatis ar savu palīgu labo datorus bez atalgojuma. "Manis klāt nebija, bet bija mans palīgs Agris. Mēs palīdzam vienai skolai, labojam viņiem datorus, jo no mūsu valsts viņi palīdzību nevar sagaidīt. Tāpēc es nolēmu viņiem palīdzēt. Agris salaboja trīs datorus un kāda no skolotājām vai virtuves darbiniece (vīrietis īsti nespēja atcerēties – aut.) pienākusi klāt, paņēmusi viņu aiz rokas un sākusi pateikties viņam par to, ko viņš dara. Kad sazvanījāmies ar Agri, viņš teica, ka viņam pat asaras acīs saskrēja par to, cik ļoti viņiem bija vajadzīgi "ejoši" datori," atceras Gatis.

Vīrietis atklāj, ka labdarības gaitā ir bijuši gadījumi arī ar viltvāržiem, kuri melo un cenšas izmantot iespēju savā īpašumā iegūt kādu no Gata salabotajām ierīcēm. "Man viņu ir žēl, jo viņi nesaprot, ka tādējādi paši grauj savas iespējas nākotnē – ko šodien nozagi, to rīt divkārši atdosi. Bet tas, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas. Man visbiežāk darīšana ar tādiem cilvēkiem uzreiz atkrīt. Vienkārši kaut kas noiet greizi un beigās nekas neizdodas. Vissvarīgāk ir sagādāt cilvēkiem prieku. Lai kāds būtu cilvēks, ja viņš pēc mūsu padarītā darba ir priecīgs, tad es uzskatu, ka esmu paveicis savu darbu," pauž Gatis.

Gatis novērojis, ka līdzcilvēku atsaucība ir liela. Daudzi lūdz elektroniku, bet tikpat daudzi arī to noziedo Gatim, lai viņš to var salabot un kādu iepriecināt. Darba šobrīd esot tik daudz, ka tā pietiks turpmākajiem sešiem, ja ne pat deviņiem mēnešiem.