Saruna ar Latvijas lauku tūrisma māti Asnāti Ziemeli: viss sākās ar divām cūkām

Pirms kāda laikā sociālajā tīklā "Facebook" Asnāte nopublicēja foto, kurā redzama viņa un divas cūkas. "Tā tas sākās pirms 25 gadiem: nupat sabrukusi Padomija, iegūta tiem laikiem maznoderīga pianistes izglītība, Čuks ar Čammu (bildē no kreisās), 2 kazas, 20 truši un 10 vistas, 4 hektāri zemes, veca zvejnieku sēta, teicamnieces rakstura komplekts, superīga ģimene, saujiņa draugu un jauna valsts ar miljons iespējām. Tur bija, kur sākt," vēsta viņas rakstītais teksts pie foto.

Sarunā ar "Viņa" viena no nozīmīgākajām personām Latvijas lauku tūrisma attīstībā pastāstīja gan par to, ko nozīmēja uzsākt biznesu pēc Padomju Savienības sabrukuma, gan to, kā viņa pati ceļojusi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tāpat Asnāte atklāj, cik nozīmīga viņas izaugsmei bijusi ģimenes izveide.

Viens no zināmākajiem jūsu veikumiem ir "Lauku ceļotājs". Varbūt varat pastāstīt, kā tas īsti sākās.

Nu ar tām divām cūkām – pavisam nopietni. Toreiz (pēc neatkarības atjaunošanas – aut.) mēs visi mainījām nodarbošanos. To, ko mēs iemācījāmies padomju laikā, lielākajā daļā gadījumu varēja izmest miskastē. Katrs meklēja kaut ko citu. Tajā laikā piedzīvoju arī ģimenes traģēdiju – tēvs gāja bojā. Viņš bija vienīgais, kas pelnīja iztiku tajā laikā. Tā nu es nokļuvu laukos pie mammas. Brālis bija prom, un ar kaut ko vajadzēja sākt pelnīt. Toreiz bija gaužām skaudri laiki, naudas nebija nevienam. Tad mēs mainījām kartupeļus pret gaļu, gaļu pret tomātiem, tomātus pret āboliem un tā. Ļoti smagi strādāju un sāku domāt, ko lai dara, kā lai turpmāk dzīvo. Par mūzikas skolotāju strādāt negribēju. Nebija jau arī pieprasījuma. Ideja par lauku tūrismu dzima, pateicoties Amerikāņu organizācijai, kas devās talkā jaunizveidotajām valstīm palīdzēt attīstīt uzņēmējdarbību laukos. Man šķita feina ideja. Tā es to paķēru, sameklēju līdzskrējējus – vispirms savā Ogres rajonā, tad Rīgas pusē meklēju kādu, kas palīdz un piesponsorē. Vajadzēja kādu, kas palīdz finansiāli, bet mēs jau visi bijām pastalās un ar dziesmu par brīvību. Darījām entuziasma vārdā, bet daudz jau arī nevajadzēja. Es atradu cilvēkus, kas bija ar mani, un uzņēmēju, kas iedeva starta kapitālu. Diezgan ātri mēs sākām paši pelnīt.

Jūs sākumā izveidojāt savu viesnīcu, ja?

Nē, manas mammas māja nebija pabeigta. Tā bija veca zvejnieku būda, un pa visām šķirbām iekšā pūta vēji. Brālis sāka sūtīt naudu no savas darbavietas Kanādā, un mēs pavisam lēnām sākām atjaunot. Man bija doma, ka mēs izveidosim savu lauku mītni, kur mamma varētu strādāt. Pārdodot visu citu, kas mums bija, un ieguldot naudu lauku mājā, mums tas arī izdevās. Mammai darbavieta ir joprojām – 80 gadu vecumā viņa uzņem viesus. Es aizgāju strādāt cepures organizācijā Rīgā. Kopā ar 10 citiem entuziastiem nodibinājām nevalstisku organizāciju "Lauku ceļotājs".

Savu bērnību pavadījāt Rīgā?

Esmu dzīvojusi Rīgā, bet visas manas apzinātās bērnības atmiņas ir par laukiem. Kad man bija trīs gadi, mamma nopirka māju laukos. Tā mēs sākām visas vasaras tur dzīvot, un tas bija gaužām burvīgi. Gāju ganos visu dienu un dažādas lauku lietas darīju. Tās palikušas atmiņā daudz vairāk nekā Rīgas ielas. Tās man ir bērnības skaistākās atmiņas.

No tā radās ideja par lauku attīstīšanu?

Es ļoti mīlēju to vietu. Tā man bija visa dzīve un visa sirds. Vēl tagad, kad tur aizbraucu, pārņem milzīga mīlestības sajūta. Tāds siltums. Man šķiet – katram cilvēkam ir kaut kāda vieta, kam viņš ir pieķēries un no kā viņš negribētu nekad mūžā šķirties. Man tā ir šī lauku māja. Katru taciņu zinu, Pirmā pasaules kara bunkurus, kur mēs štābiņus taisījām, zinu. Bet savā būtībā es esmu rīdziniece. Mans hobijs ir dārzniecība, kā daudzām sievietēm Latvijā. Latvijas sievietes ir trakas uz dārzniecību. Tomēr es nevaru bez Rīgas dzīvot, man vajag to dzīves kūsāšanu, to stresu. Ja citus stress nogalina, tad mani tas uztur pie dzīvības. Es nevaru bez pilsētas, man vajag būt tajā mutulī. Tad es nedēļas nogalēs aizbraucu uz laukiem.

Pati arī ceļojat?

Jā, es mācījos Mediņa vidusskolā (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola), kas bija pilnīgi citādāka nekā parastā vidusskola. Pēc tam aizgāju uz konservatoriju (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Mēs ļoti daudz ceļojām padomju laikā. Biju Gruzijā, Armēnijā, daudz pa Krieviju ceļojām, protams, pa Baltijas valstīm. Bija daudz konkursu. Tagad man pašai patīk ceļot, bet arī darba dēļ sanāk ceļot. Reizēm ir tā, ka es redzu tikai to viesnīcu, un interesē tikai dušas siltums un gultas kvalitāte. Būtībā es daudz ceļoju. Katru gadu arī atvaļinājuma laikā cenšos doties ceļojumā, jo, paliekot Latvijā, es turpinu strādāt.

Padomju laikos ceļošana noteikti bija citādāka nekā mūsdienās

Padomju laikos ceļošana, protams, bija absolūti citādāka. Nebija ne apdrošināšanas, ne kaut kā līdzīga. Nevienu neinteresēja, kas ar mums notiek. Atceros, ka braucām uz Krimu – nebija vietas, kur apsēsties lidmašīnā, un es stāvēju kājās. Nedaudz samaksāji, un tevi ielaida lidmašīnā – nu nedaudz vairāk cilvēku nekā drīkstēja. Nekādu drošības jostu un tie vaļējie plaukti, no kuriem čemodāni gāzās virsū. Es neesmu tā ceļotāja, kas ar mugursomu ceļoja. Padomju laikos tas bija ļoti populāri. Es nebiju no šādiem ceļotājiem, bet mums bija mašīna padomju laikos. Visa mana ģimene – paps, mamma, brālis un es – pa Latviju katru vasaru braucām. Tā aizsniedzamība gan padomju laikos bija diezgan viegla – nekādas vīzas Padomju Savienības robežās nevajadzēja. Deviņdesmitajos gados gan bija tāds kā stopkrāns novilkts – nekur netiki, vajadzēja naktīm pēc vīzas stāvēt. Tas bija briesmīgi. Deviņdesmitajos bija izteikts pacilājums, pēkšņi mēs varējām darīt teju jebko, nebija ierobežojumu, viss bija atļauts. Protams, ne mums ticēja, ne mums uzticējās, un pagāja tie 10 gadi līdz brīdim, kad mums atļāva kaut kur ceļot. Nevis "atļāva ceļot", bet ceļošana kļuva ievērojami vieglāka, pateicoties Šengenas zonai un dalībai Eiropas Savienībā. Deviņdesmitie gadi bija skaudri, bet, protams, viņi bija ļoti interesanti.

Kas rada to prieku par deviņdesmitajiem?

Tas, ka tu tiki ārā no cietuma. Man bija 23 gadi, kad tas notika. Tu 23 gadus augi, tev nebija nekādu cerību – nekas nemainīsies, tev nav nekā, pēc kā tiekties, kā dēļ censties vai kaut ko darīt. Nav vērsts censties. Kāda starpība? Plānveida ekonomika – tevi kaut kur nosūtīja strādāt un nekas nebūtu mainījies. Un pēkšņi tās cietuma sienas vairs nav, tu varēji būt brīvs, tu varēji darīt jebko, tu varēji uzsākt jebko un nebija nekā, kas ierobežotu. Protams, ja neskaita finanses. Tomēr tajā laikā nevajadzēja tik daudz, lai kaut ko uzsāktu. Tu pēkšņi varēji aizbraukt uz pusgadu mācīties Kanādā. Es to varēju. Man tas šķita īsts kosmoss. Es biju bez ambīcijām audzis padomju cilvēks, un pēkšņi viss bija. Tā bija tāda laimes sajūta – tu nezini, kur dēties. Tagad, kad es dzirdu, ka cilvēki runā, ka gribētu tos laikus atpakaļ... Es laikam nošautos uz līdzenas vietas. Tā bezcerība, tas bezjēdzīgums, tā melošana, tā liekulība… Tāpēc es ar tādu aizrautību sāku pirmo biznesu. Par laimi, tas bija tūrisms. Darbu es sāku ar milzīgu entuziasmu.

Un kas ir jūsu panākumu atslēga, kas ļauj iesākto veiksmīgi turpināt visus šos gadus?

Tur ir veiksme, protams. Katram cilvēkam ir jānoķer tas, kur viņam veicas. Es esmu ļoti neatlaidīga, man ir milzīgas darbaspējas un es sevi vispār nežēloju. Nekādu "vai, es šodien pagulēšu". Es nevaru tā izdarīt. Tas laikam no klavieru spēlēšanas, jo man bija jāceļas un jāspēlē. Tas kaut kur paliek. Es varu astoņas stundas koncentrēties bez nekādām problēmām. Man ir vesela rinda ar rakstura īpašībām, kas man palīdz un kas daļēji ir izkoptas darba laikā. Katram cilvēkam ir kaut kāds rakstura komplekts, kas palīdz, ja viņu pareizi iegroza. Man šķiet, ka tas arī ir tas veiksmes stāsts. Svarīgas ir arī kaut kādas sakritības, kas, iespējams, rodas, jo tu kaut ko dari. Un, protams, tu nevari tikai strādāt un strādāt. Ģimene un bērni man ir bijuši absolūti nepieciešami, jo tas līdzsvars ir ārkārtīgi svarīgs. Es atnāku mājās, parunājos ar viņiem, uztaisu ēst, paskatos, kā viņiem klājas. Tas noņem to koncentrēšanos uz ikdienas darbu. Citādāk atnāktu mājās un turpinātu strādāt. Bērni man ir kolosāli. Bērni man nāca vēlu, bet, ja viņu nebūtu, es nezinu… Būtu traki ar mani. Tas bija ļoti vajadzīgs.

Tad jūsu gadījums nav tas, kur ir mēģinājumi apvienot mājas un darba dzīvi izsmeļ visus spēkus?

Tas man ir balanss, līdzsvars. Es būtu absolūti neciešama. Es jau tāpat esmu neciešama. Es diemžēl izšķīros no sava vīra, bet viņš man joprojām ir labākais draugs. Mēs daudz varam runāt un darīt kopā. Visa ģimenes veidošana, ģimenes dzīve mani ir padarījusi par labāku cilvēku un palīdzējusi daudz saprast. Es nedomāju, ka ģimene kaut ko bremzē. Es, protams, nesaku, ka noteikti visiem vajag bērnus un ģimeni, bet manā dzīvē tas nesa pozitīvas izmaiņas.

Kas, jūsuprāt, ir tie soļi, ko ikviens no mums var darīt, lai palīdzētu balstīt lauku tūrismu Latvijā?

Cilvēks, kas dzīvo kādā vietā, bieži neredz to vērtību, kas viņam pieder un kas viņam ir apkārt, tāpēc tie lielākie glābēji ir iebraucēji vai pārnācēji. Ja mēs skatāmies Pāvilostu vai Amatas novadu, kas ir tāds labs piemērs. Tie cilvēki, kas ir uztaisījuši Pāvilostas veidolu, būtībā ir ienācēji. Tie, kas novērtē kultūras vērtības vai atšķirības, bieži nemaz nepieder tai mazākuma grupai, piemēram, lībiešiem vai suitiem. Viņi ir ienākuši no malas un ieraudzījuši to krāšņumu, kas tur ir glābjams. Tajā brīdī, kad tu malas redzi šo pērli, kas būtu jāglābj, jāuzpucē vai jāaizsargā, ir būtiski ne tikai saskatīt, bet arī pateikt tiem citiem, kas var tās vērtības nosargāt. Un mums, Rīgā esot, ir pienākums redzēt valsti kopumā un saskatīt pērles novados, ja mēs vēlamies attīstīt arī citas vietas Latvijā. Pašvaldībām un attīstītājiem ir nepieciešams tas burkāns – ja tu saglabāsi šīs vērtības, tad tu dabūsi to aizdevumu. Ir jāizdomā veids, kā aizsargāt tās vērtības. Ir jādomā par visu valsti kopumā.