Ģimenes biznesa un labdarības sinerģija – latviešu adījumi iekaro Milānas modes nedēļu  (2)

Mēs sazināmies telefoniski, jo šobrīd Jūlija atrodas Spānijā. Tur viņa rūpējas ne tikai par "Esh by esh", bet ir arī augstskolas pasniedzēja. Savukārt Latvijā sieviete guvusi trīs maģistra grādus, ceturto Krievijā, bet šobrīd Spānijā strādā pie doktora grāda. Jūlijas antropoloģijas studiju kursa biedri atceras sievieti kā vienmēr aktīvu un palīdzēt gribošu. Viņa turpinājusi studēt pat brīdī, kad piedzimis mazulis, tāpat paralēli iesaistījusies dažādās labdarības aktivitātēs, ko veic vēl šodien.

Jūlija stāsta, ka zīmols radies ģimenē. Viņas mamma Elvīra jau bērnībā rokdarbus apguvusi no savas mammas, kura dzīvojusi Rīgā. "Mana mamma kā maza meitene visu laiku mācījās, bet viņas vecmāmiņa iemācīja adīt. Tā visu mūžu mamma strādāja un palīdzēja citiem zīmoliem veidot kolekcijas, bet pēdējā gada laikā mēs nolēmām, ka ir jādara kas vairāk," viņa atklāj. Pati Jūlija sevi dēvē par "anti fashion" (pret modi) cilvēku, jo ir universitātes pasniedzēja – pasniedz stratēģisko menedžmentu un mārketingu. Iepriekš viņa apguvusi arī sociālo kultūru, antropoloģiju, tāpēc uz visu skatās kā kopumu – bizness, mode, sabiedrība, nedzirdīgo un neredzīgo komūna.

"Es esmu diezgan tālu no modes, bet sapratu, ka mana mamma rada kaut ko tiešām kvalitatīvu un skaistu, un mums vispār Latvijā ir ļoti daudz talantu. Mēs varam ar rokām ko skaistu veidot. Varbūt daba arī iedvesmo, skaistā vide un kultūra. Līdz ar to es nolēmu – ko es visu mūžu ņemos un palīdzu citiem zīmoliem, kaut ko vajadzētu darīt, lai ir "fun" (jautri – red.)," smejas Jūlija.

Viņa skaidro, ka "Esh by esh" nav liels zīmols, tomēr pirmie soļi bijuši veiksmīgi. "Ar to gribēju visus latviešu māksliniekus, dizainerus, uzņēmējus iedvesmot – gandrīz bez budžeta, gandrīz bez atpazīstamības un slavas tu vari izdarīt tā, ka par tevi runā, tu vari izdarīt labu sabiedrībai, tu vari kādam palīdzēt – mūsu gadījumā nedzirdīgajiem un neredzīgajiem cilvēkiem," atklāj Jūlija. Uzņēmums kolekcijas rada aptuveni gadu, pārsvarā pārdodot tiešsaistē. "Mūsu tirgus diemžēl nekad nav bijis Latvija. Es bieži ceļoju starp Latviju, Spāniju, Maskavu, jo esmu dažādās universitātēs un man ir dažādi biznesa projekti," stāsta enerģiskā sieviete.

Pārsvarā džemperi nonāk pie klientiem Amerikā, Anglijā, Vācijā un Itālijā, jo tur ar rokām darinātās lietas tiek novērtētas. Savukārt stratēģiski Latvija nav prioritāšu augšgalā, jo kolekcijas ir salīdzinoši dārgas, taču pēc viesošanās Milānas modes nedēļā Elvīras dizaina džemperi iegādājami arī Rīgā – "Noname place". Jūlija to skaidro ar vēlmi dot iespēju mūsu pašu cilvēkiem pataustīt, nopirkt un arī atbalstīt labdarības projektu, ar ko "Esh by esh" nodarbojas paralēli.

Jūlija smejas, ka viņai nepatīk, ja viņu sauc par mārketinga vadītāju vai menedžeri, tāpēc sieviete sevi dēvē vienkārši par palīgu. "Es esmu organizētāja – koncepcija, komunikācija, zīmolveide, arī ražošana, kas pārsvarā notiek ārpus Latvijas, bet mamma lielāko daļu laika tomēr ir Latvijā. Viņa kreatīvi rada, zīmē, domā. Tādēļ uz jautājumu, kur mēs esam fiziski, ir grūti atbildēt," skaidro Jūlija. Pārsvarā adījumi tiek veidoti ar rokām vai speciālām roku mašīnām. Savukārt Milānas modes nedēļas vajadzībām tika šūtas bikses un izmantoti pašmāju zīmola "Tooche" apavi. "Mēs vēlējāmies iesaistīt Latvijas zīmolu. Ja arī darba, ģimenes dēļ dzīvo ārzemēs, tu esi no turienes, no kurienes esi. Es esmu no Miera ielas," lepojas apņēmīgā sieviete.

Jūlijai tuvas tēmas ir ilgtspējas mārketings, uzņēmumu sociālā atbildība un "slow fashion" jeb iestāšanās, piemēram, par augstu kvalitāti, dabas aizsardzību un godīgumu starp patērētāju un pārdevēju apģērbu jomā. Jau zīmola darbības sākumā bijusi vēlme palīdzēt un atbalstīt kādu noteiktu cilvēku grupu, kam tas būtu nepieciešams, piemēram, novirzot daļu ienākumu.

"Domāju, kam palīdzēt. Cilvēki, kuriem ir vēzis, – tā ir ļoti sensitīva grupa, bet diezgan daudz par to jau runā. Tad noteikti ir bērnunami, bērni bez vecākiem, kuriem pati iepriekš esmu palīdzējusi, bet saprotu, ka par to arī jau runā un kāda kustība norit. Domāju – kam tiešām nepalīdz? Liktenīgi atradu informāciju par cilvēkiem, kas ir gan neredzīgi, gan nedzirdīgi," atklāj Jūlija. Viņa pirmoreiz mūžā sapratusi, ka ir arī šādi cilvēki, kuri dzīvo tumsā un klusumā. Sieviete sākusi pētīt informāciju un atradusi neskaitāmus stāstus.

Viens no tiem – kādam nedzirdīgam un neredzīgam cilvēkam sabiedrība nolēma ziedot suni-palīgu, kas ir speciāli apmācīts. Šāda veida suņi ir ļoti liela vērtība, nedzirdīgiem un neredzīgiem cilvēkiem ļoti lieli palīgi ikdienas dzīvē. Vīrietis kļuvis par palīga saimnieku, taču pēc laika arī suns zaudēja redzi. Vīrietis dalījās ar savu stāstu, un viņam piedāvāja savu mīluli iemainīt pret citu suni. Tomēr viņš norādījis: "Kā es varu samainīt savu tuvāko dzīves palīgu?" Jūlija atceras, ka, uzzinājusi šo dzīvesstāstu, bieži aizdomājās par to, ka pasaulē dzīvo nedzirdīgs un neredzīgs vīrietis, kuram blakus ir neredzīgs suns: "Nevaru saprast – kurš kuram palīdz? Viņi palīdz viens otram, un tā ir tāda mīlestība."

Sieviete piebilst, ka atbalsta retāku iepirkšanos un apzinātu iegādi, piemēram, preces, kas patiešām patīk, ir kvalitatīvas un ilgi kalpo. Viņa uzskata, ka nedzirdīgi un neredzīgi cilvēki palīdz sabiedrībai saskatīt to, ko nevar ieraudzīt ar acīm, bet gan ar sirdi. Zīmols sācis ar palīdzību nelielai organizācijai Maskavā, jo arī tur Jūlija strādā. Maskavā viņa sastapusies ar dzīves realitāti – cilvēkiem, kuri dzīvo tumsā un klusumā, ir nepieciešamas ļoti praktiskas lietas, piemēram, ēdiens, ūdens, apģērbs, jo darba iespēju ir maz.

"Ar kādu meiteni, kura ir pilnīgi nedzirdīga un neredzīga, es sarakstos "Facebook". Viņai ir klaviatūra, kas pārveido, ko es rakstu. Tā ir īpaša sistēma – kad viņa raksta, man viss pārveidojas tekstā. Es nekad mūžā nepateiktu, ka viņa neredz un nedzird, – viņai ir attīstīta domāšana, rakstītprasme un valoda," atklāj Jūlija.

Šopavasar zīmols piedalījās arī Milānas modes nedēļā, taču Jūlija atklāj, ka nav bijis vēlmes parādīt vienkāršu šovu. Tā kā bijusi pieredze ar nedzirdīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, nolemts mēģināt atrast šādu sievieti, kas varētu kļūt par modeli. "Notika forša sakritība, ka caur paziņām uzzināju par nelielu organizāciju Spānijā. Tur nesen iesaistījusies sieviete, kurai ir 24 vai 25 gadi, kura neredz un nedzird – ļoti skaista, draudzīga. Viņa 20 gadus gāja katru dienu pie logopēda un iemācījās runāt spāniski un žestu valodu," atklāj Jūlija. Jaunā modele nedaudz arī dzird, jo bērnībā ielikts kohleārais implants, kas palīdz uztvert skaņas.

Jaunā modele nedaudz arī redz, taču Jūlija stāsta, ka Ašera sindroma dēļ viņa zaudēs redzi pilnībā – jautājums ir tikai, kad. "Nolēmu, kamēr viņa vēl var iemācīties modeles darbu, man ir jādara kaut kas, lai viņai palīdzētu. Pēc Milānas viņai jau ir sarunātas fotosesijas," atklāj "Esh by esh" radītāja. "Cilvēkam, kurš neredz un nedzird, ir ļoti grūti atrast darbu. Viņa strādāja veikalā par konsultanti, kad redze un dzirde bija nedaudz labāka, taču pārtrauca, jo klienti nesaprata, kas notiek, un diezgan rupji izturējās," situāciju skaidro Jūlija.

Pēc iedvesmojošās Milānas modes nedēļas zīmola plānos ir arī apdrukāt T-kreklus, kafijas krūzes, legingus un peļņu ziedot asociācijai. "Tas būtu nākamais solis, kaut arī neesam lieli, jo katra palīdzība ir palīdzība. Man gribētos sākt palīdzēt Latvijā attīstīt šo tēmu, sadarboties ar lokālām organizācijām. Tomēr tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas," atklāj Jūlija. Tāpat pēc pirmās nedzirdīgās un neredzīgās modeles parādīšanās uz mēles, iespējams, nākamajās skatēs varētu piedalīties modele ratiņkrēslā vai cienījamā vecumā, piemēram, astoņdesmit gados.

"Kāpēc ne? Ar zīmolu vēlamies parādīt, ka visi ir skaisti," stāsta Jūlija. Viņa piebilst, ka radītie džemperi salīdzinājumā ar džinsas biksēm ir delikāts apģērbs – to viegli sabojāt, jāmazgā ar rokām: "Ja ēd ko bīstamu, piemēram, bietes, labāk ne kašmira džemperī. Sieviete arī ir kā džemperis – izskatās vājāka, trauslāka, bet iekšēji mēs esam tik stipras. Arī tā meitene (nedzirdīgā un neredzīgā modele – red.) iekšēji ir ļoti stipra. Līdz ar to, kad es domāju, vai šie nedzirdīgie un neredzīgie cilvēki konceptuāli iet kopā ar mūsu ideju, sapratu, ka jā. Mēs pārdodam kaut ko ļoti sensitīvu un stipru, kas ir katrā cilvēkā."

Jūlija atzīst, ka Latvija viņai ir tīras un skaistas dabas simbols. Sievietei ir grūti noskatīties uz plastmasas pudelēm Jūrmalā, tāpēc viņa iestājas par modi, kas rūpējas par apkārtējo vidi. "Ja tev ir viens mīļākais džemperis, tu vari to apspēlēt – kādu dienu ar džinsiem, kādu ar lakatu, kādu dienu uz pleciem, kādu dienu brošu pielikt klāt, bet tas nebūs uz dabas rēķina," skaidro Jūlija. Tāpat viņa atminas senos laikus, kad vecmāmiņas, mammas savām meitām nodeva mēteli vai zābakus, tā pievienojot tiem vērtību un nozīmi. "Diez vai T-kreklu no akrila nodosi savai meitai," viņa atzīst, piebilstot: "Lai arī esi mazs (uzņēmums – red.), tu vari palīdzēt. Foršākais ir gandarījums. Man patīk, ka es varu citiem palīdzēt."

Jūlija aicina atbalstīt Latvijas neredzīgo un nedzirdīgo biedrības, asociācijas un savienības – Latvijas Neredzīgo savienību, Latvijas Neredzīgo biedrību, Latvijas Neredzīgo Biedrības Rehabilitācijas centru, Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrību, Latvijas Vājredzīgo atbalsta asociāciju un Latvijas Neredzīgo bibliotēku.