Vienalga, vai runa ir par profesijas maiņu, jauna aroda apgūšanu, sava zīmola izveidi vai veselīga dzīvesveida iekļaušanu savā dzīvē – visu šo apņemšanos realizēšana prasa lielu uzņēmību. Saprotams, pāršķirot baltu lapu kādā dzīves posmā, klātesošas var būt arī bailes par neizdošanos, taču ar apņēmību un nepretošanos pārmaiņām iespējas "gāzt kalnus".
- Tāpat liela vērtība ir uzņēmīgi un darbīgi ļaudis, kas spožas idejas nebaidās attīstīt biznesā un par to stāstīt arī citiem. Šajā rakstā apkopoti interesanti stāsti par enerģiskiem ļaudīm, kuri ar saviem darbiem ļāvuši Latvijas vārdam izskanēt ārpus valsts robežām.
Taču šoreiz no "Viņa" stāstu krājumiem esam izcēluši 12 stāstus par iedvesmojošām sievietēm, kuru apņēmība un uzdrīkstēšanās ļāvusi viņām dzīvē daudz sasniegt. Kāda savedusi kārtībā savu ķermeni un varējusi kāzu dienā tērpties izraudzītajā kleitā, cita kardināli mainījusi darbavietu un profesiju, bet vēl kāda apņēmusies turpmāk lauzt stereotipus un mērķtiecīgi soļot pa karjeras kāpnēm.
Stāsts par to, kā meitene no Jakutijas pārcēlās uz dzīvi Rīgā un nolēma sarīkot kūku festivālu
Roza Androsova dzimusi pasaules aukstākajā punktā, pirms nepilniem desmit gadiem viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Sarunā ar "Delfi" jaunā sieviete stāsta, kas viņu atvedis šurp, kāpēc, apbraucot daudzas valstis, viņa atgriezās Latvijā, kur izveidoja savu uzņēmumu un tagad gatavojas Rīgas kūku festivālam.
Roza dzimusi Sahas republikā Jakutijā, Kolimas upes krastā, nelielajā Zirņakas ciemā. Drīz pēc meitenītes nākšanas pasaulē ģimene nolēma pārcelties uz galvaspilsētu – Jakutsku. "Mans tētis bija pilots, mamma – franču valodas skolotāja. Droši vien tādēļ es izaugu kā kosmopolīts un pasaules pilsone," spriež Roza.
Dejotāja Elīna: biju domājusi, ka dzīve mani salauzīs un es strādāšu birojā
Elīna Gladina ar deju nodarbojas gandrīz visu savu dzīvi. Vērojot viņas kustības, šķiet, ka enerģiskajai sievietei deja padodas īpaši brīvi un viegli, tomēr viņa pati norāda, ka tas ir regulārs fizisks darbs. Elīna darbojas "Ghetto dance" un vada nodarbības "Ghetto dance academy", kā arī piedalās Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādē "Karmena", kurā satiekas klasiskā Žorža Bizē mūzika un mūsdienu ielu dejas.
Elīna stāsta, ka viņai vienmēr paticis dejot, lai gan apkārtējie bieži norādījuši, kas nekas nopietns no tā nevarot sanākt, un viņai vajadzētu pievērsties kādam būtiskākam darbam. "Es nedomāju, ka nodarbošos tikai ar dejošanu. Domāju, ka dzīve salauzīs mani, un es iešu uz darbu, strādāšu ofisā," atklāj dejotāja. Viņa sapratusi, ka cilvēki ir dažādi un katram ir jādara tas darbs, kas personai ir atbilstošākais. Elīna dejotprasmes guvusi jau kopš bērnības deju skolā, paralēli bieži devusies arī uz sacensībām, semināriem un meistarklasēm ārzemēs.
Trīsreiz mainīta profesija, pēcdzemdību depresija un sevis meklējumi – Elīnas iedvesmas stāsts
Elīnai Spēlmanei ir 28 gadi, savi sapņi, mērķi un cerības. Mūsu tikšanās reizē viņa atklāj, ka šobrīd jūtas atradusi sevi, lai gan ceļš līdz tam nebija viegls un gluds. Viņa daudz lasījusi, meklējusi iedvesmu, lai spētu būt ne tikai laba mamma un sieva, bet arī pašpietiekama sieviete, kura ir apmierināta ar sevi.
Savu stāstu Elīna uzsāk ar apgalvojumu, ka vēl pat vidusskolas laikā viņai nebija konkrētu mērķu vai sfēru, kurā gribētos dzīvē darboties: "Mani ļoti saistīja viss, kas saistīts ar skaistumkopšanu, estētiku un tādām lietām, bet nešķita, ka tā būs joma, kurā varēšu nopelnīt. Principā vairāk vai mazāk sabiedrībā pieņemto standartu dēļ sāku domāt, ka vajag mācīties kaut ko nopietnu. Tas bija laiks, kad visi gāja mācīties par juristiem vai ekonomistiem, bet es izdomāju, ka centīšos skaistumu apvienot ar medicīnu. Izmācījos par zobu tehniķi.
Kvalitātes zīmogs somām no ādas un atgriezumiem: Ērikas apņemšanās atdzīvināt nozari
Latvijas modes tirgū pieejami ne tikai augstas klases apģērbi, kas veidoti unikālā dizainā, bet arī kvalitatīvas ādas somas. Tādas piedāvā arī uzņēmums "Vaskala", kuru radījusi Ērika Rudika. Viņa sākusi vien ar sapni par zīmolu, bet šobrīd jau plāno īstenot sociālos projektus, iesaistot, piemēram, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, un turpināt attīstīties modes ilgtspējas jomā, veidojot somas no tā saucamās vegāniskās ādas jeb tādas, kas radīta no sēnēm.
Ērika stāsta, ka jau no bērnības viņai paticis šūt un kaut ko radīt. "Es pati esmu no Jelgavas. Kad pārcēlos uz Rīgu, apsvēru, ko gribu mācīties padziļināti, bioloģiju vai ķīmiju, lai pēc tam kļūtu par ārsti. Tomēr sirdī vienmēr zināju, ka mode un māksla ir tas, kas man patīk visvairāk," viņa atklāj. Loģisks solis bijis iestāšanās Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, kur Ērika pabeigusi apģērbu dizaineru studijas un tapis iespaidīgs diplomdarbs.
Kaunējās skatīties spogulī un iziet ārpus mājām. Lauras pārvērtību stāsts
Iegādāties kāzu kleitu, kas patīk, bet neder, un apņemties līdz īpašajai dienai atbrīvoties no liekā svara. Tāda bija Lauras Grubaumas motivācija pievērsties veselīgākam un aktīvākam dzīvesveidam. Iecerēto kleitu Laura pirmo reizi uzvilka tikai savā kāzu dienā, un tad izrādījās – tā ir par lielu.
Iesaistīties 'misijā', lai izglītotu bērnus: uzņēmīgā Līga, kura māca mīlēt valodu
Līga Sudare ir jauna sieviete no Kokneses, kura pēdējos trīs gadus sevi sauc par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pabeigusi vidusskolu, viņa daudz ceļoja, kā arī strādāja sabiedrisko attiecību jomā, taču piepildījumu tā arī neatrada. Līgas stāsts ir par kardinālu profesijas maiņu, iesaistoties kustībā "Iespējamā misija", lai izglītotu jauno paaudzi un parādītu – no latviešu valodas nav jābaidās.
Lai gan daudzi jaunieši pēc vidusskolas izvēlas uzreiz uzsākt mācības universitātē, Līga nolēma ar šo soli nesteigties. Jauniete nebija pārliecināta, ar ko īsti vēlas saistīt savu dzīvi, tāpēc devās deviņu mēnešu ceļojumā uz Angliju: "Studēt vajag tikai tad, kad saproti, kāpēc to dari. Daži skolotāji pēc vidusskolas beigšanas mani jau apraudāja – ka es vairs nekad nestudēšu un palikšu Anglijā uz visiem laikiem. Tā saucamais "gap year" ārzemēs ir ierasta prakse – pēc vidusskolas paņemt brīvu gadu, lai apostītu gaisu un saprastu kaut ko par dzīvi. Latvijā visiem kaut kā šķiet, ka ir briesmīgi uzreiz neiet studēt." Viņa arī uzsver – ja skolēni nejustu tik lielu apkārtējo spiedienu, būtu daudz vairāk jēgpilnu studiju.
Artmane 'Chanel' kostīmā un acs formas brošas – kamēr mazulis guļ, Krista rada iedvesmojošus darbus
Māksliniece Krista Tērauda raksturā un stilā ir tikpat krāsaina un daudzšķautņaina, cik viņas radītie darbi. Viņa ir divgadīgā Benjāmiņa mamma un radījusi zīmolu "When Benji sleeps" (angļu val. – kad Bendžijs guļ), kas tieši to arī nozīmē – veidot dažādus darbus, kamēr dēls saldi dus.
Krista saka, ka mammas jau zina – brīdis, kad bērns guļ, ir vienīgais laiks, kad var kaut ko padarīt. "Man laikam paveicās, viņš diezgan ilgi pusdienlaiku gulēja un vakarā gāja laicīgi gulēt – līdz naktij varēju izšūt un zīmēt, tāpēc arī tāds nosaukums," norāda Benjāmiņa mamma. Viņas radošie darbi ir ilustrācijas, acs formas un pēc vecmeistaru gleznām izšūtas brošas un T-krekli, uz kuriem mūsdienu interpretācijā atdzīvināti slaveni latvieši, piemēram, Imants Ziedonis un Vija Artmane.
Lietuviete Norvēģijā: pēc atlaišanas no darba paņem hipotekāro kredītu un apceļo valsti
"Tieši šeit sajutos kā lietuviešu laukos," smejoties savu ceļojumu pa Ziemeļnorvēģiju atceras 29 gadus vecā lietuviete Ineta Trepekune. Jaunā sieviete Stavangerē dzīvo jau vairāk nekā četrus gadus, darbojas projektēšanas jomā un pa šo laiku paguvusi apceļot Norvēģiju un atrast sev nodarbošanos ne tikai sirdij, bet arī fiziskajai formai – viņa vada lietuviešu tautas deju ansambli.
Ineta uz Norvēģiju pārcēlās 2014. gadā no Ķelmes rajona Lietuvā. Viņa sekoja savam vīram, kurš uzskatīja, ka jaunam speciālistam Lietuvā izsisties nav viegli – to neveicina valsts ekonomiskā situācija.
Ivetas stāsts par to, kā ar trim mēģinājumiem viņa atbrīvojās no 40 kilogramiem
Ne vienmēr viss notiek uzreiz. Ir gadījumi, kad, lai sasniegtu mērķi, ir jāmēģina atkal un atkal. Tieši tā darīja Iveta Runce. Viņa vēlējās atbrīvoties no liekā svarā, un viņai tas izdevās. Tam bija vajadzīgi septiņi gadi un trīs mēģinājumi, bet rezultāts ir iespaidīgs – 40 zaudēti kilogrami.
Ģimenes biznesa un labdarības sinerģija – latviešu adījumi iekaro Milānas modes nedēļu
Ar iedvesmu no Latvijas mamma Elvīra Šipicina un viņas meita Jūlija Šipicina-Buhgolca pirms aptuveni gada izveidoja zīmolu "Esh by esh", lai radītu augstas kvalitātes adījumus. Sarunā ar "Viņa" Jūlija atklāj, kā uzņēmums veidojies, pievērsies labdarības projektiem un slavenajā Milānas modes nedēļā tā radītajā tērpā uz mēles kāpusi pirmā nedzirdīgā un neredzīgā modele.
Mēs sazināmies telefoniski, jo šobrīd Jūlija atrodas Spānijā. Tur viņa rūpējas ne tikai par "Esh by esh", bet ir arī augstskolas pasniedzēja. Savukārt Latvijā sieviete guvusi trīs maģistra grādus, ceturto Krievijā, bet šobrīd Spānijā strādā pie doktora grāda. Jūlijas antropoloģijas studiju kursa biedri atceras sievieti kā vienmēr aktīvu un palīdzēt gribošu. Viņa turpinājusi studēt pat brīdī, kad piedzimis mazulis, tāpat paralēli iesaistījusies dažādās labdarības aktivitātēs, ko veic vēl šodien.
Kaligrāfija piedzīvo renesansi: tetovējumi, uzraksti uz augiem un lampu dizains
Kaligrāfija kā māksla un amata prasme aktuāla ir bijusi vienmēr, taču mūsdienās tā guvusi modernāku izpausmes veidu, piemēram, ar dažādiem rakstības stiliem un to pielietojumu, atklāj Kaiva Narbute, kura pirms vairākiem gadiem pievērsusies senajam amatam. Viņa uzskata, ka tradicionālā, klasiskā kaligrāfija ir pamats daudz dzīvākai, ekspresīvākai rakstībai mūsdienās.
Kaiva ļauj ieskatīties savā ikdienā, kur kaligrāfija tiek izmantota, piemēram, dažādos svētkos – kāzās, korporatīvos pasākumos, dzimšanas dienas svinībās, reklāmas dizainā, produktu iepakojuma noformējumā. "Pozitīvi ir tas, ka kaligrāfija var būt pieejama ikvienam – tiek dota iespēja pamēģināt, un, ja tas patiešām aizrauj, var apgūt arī nopietnāk un padziļināti, paturot prātā, ka tas prasa pacietību un treniņu. Savā ziņā var teikt – kaligrāfija atkal ir modē," stāsta Kaiva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
