Slavena vienā vakarā. Karīna Račko par iedvesmu un erotisko dižpārdokļu popularitāti  (42)

Kā Karīna veido romantiskos un erotiskos stāstus, kur smeļas iedvesmu un ar ko viņai nācies saskarties, vienā vakarā kļūstot par pašmāju sensāciju, lasi turpinājumā.

Pirms dažiem gadiem Latviju pāršalca kaislības ap pirmo pašmāju erotisko romānu "Saplēstās mežģīnes". Kā vispār nonācāt līdz rakstīšanai un tieši šādā žanrā?

Grāmatu pasaules burvību es iepazinu un iemīlēju jau agrā bērnībā – biju ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pati rakstīju stāstus un miniatūras, pusaudžu gados aktīvi blogoju. Rakstīšana allaž bijusi arī manas profesionālās karjeras sastāvdaļa – kad absolvēju Rīgas Stradiņa universitāti un ieguvu zobārsta grādu, tūdaļ sāku strādāt akadēmiskajā sfērā kā pasniedzēja, gatavoju zinātniskās publikācijas, tēzes konferencēm, lekciju materiālus studentiem.

"Saplēstās mežģīnes" sāku rakstīt pēc meitas piedzimšanas. Tā bija izklaide man pašai, un tas joprojām ir mans galvenais mērķis – primāri es rakstu sev. Žanra izvēle nebija apzināta, drīzāk likumsakarīga – man ir interesanti preparēt attiecības un jūtu pasauli, savukārt sekss ir instruments, ar kura palīdzību iespējams niansēti atspoguļot varoņu psiholoģiju. Kāpēc? Ļaujoties instinktiem un kaislei, cilvēks nespēj tēlot un kļūst absolūti patiess.

Kāda bija pirmo panākumu garša? Ja pareizi atceros, pirmais romāns ātri nokļuva Latvijas dižpārdokļu augšgalā.

Jā, "Saplēstās mežģīnes", vēl karstas no tipogrāfijas, tūdaļ izraisīja vērienīgu sensāciju. Ja nemaldos, pirmā tirāža tika izpārdota divu nedēļu laikā, romāns nekavējoties iekaroja visu pirktāko grāmatu topu virsotnes, un sabiedrību vienlīdz kvēli pāršalca kā sajūsma, tā sašutums. Sekoja aicinājumi uz intervijām un televīzijas raidījumiem. Mediji, rakstot par mani, nereti mēdz sacīt: "Karīna Račko pamodās slavena." Man jāpiekrīt – popularitātes virpulis patiešām ierāva ļoti strauji.

Mani pašu vairāk par pārdošanas rādītājiem iepriecināja un joprojām priecē spēcīgā atgriezeniskā saikne ar lasītājiem. Emocionālās atsauksmes un pateicības ļauj saprast, cik daudz dvēseļu esmu aizskārusi, likusi tām aizdomāties, pārvērtēt vērtības, iedvesmoties patiesākai un laimīgākai dzīvei."Saplēstās mežģīnes" bija pārdošanā tikai dažas dienas, kad dedzīgākie fani man jau jautāja: "Kad būs nākamais romāns?" Neskaitāmi daudz sieviešu man ir nākušas klāt un sacījušas: "Jūs rakstāt tieši par mani, par manām sajūtām, par attiecībām, kādas man reiz ir bijušas." Vīrieši apgalvo, ka mani darbi paver jaunu redzesleņķi skatam uz sievieti.

Rajonu bibliotēku organizētajos pasākumos vismaz puse apmeklētāju parasti ir pensionāri. Viņi atzīst – viņu jaunībā par seksu skaļi nerunāja, tāpēc manas grāmatas ļauj izdzīvot to, kā tolaik trūcis, par ko bijis pienākums kaunēties. Izrādās, konservatīvismam nebūt nav saistības ar gadagājumu! Atceros ļoti aizkustinošu brīdi kādā bibliotēkā, kad kundze vecumā ap astoņdesmit ar sievišķīgu lepnumu atzinās, ka pēc "Saplēsto mežģīņu" izlasīšanas pirmoreiz mūžā iegādājusies sev mežģīņu apakšveļu. Tieši šādi mirkļi – sirsnīgi un līdz kaulam patiesi – rakstniekam ir vissvarīgākais novērtējums.

Kāpēc izvēlējāties turpināt iesākto un rakstīt nākamos romānus?

Man rakstīšana ir sirds aicinājums, un es to turpinātu darīt arī tad, ja mani darbi netiktu izdoti. Protams, apziņa, ka tik daudz lasītāju ar nepacietību gaida manas nākamās grāmatas, sniedz spēcīgu radošo dopingu.

Nereti grāmatu varoņiem ir prototipi, kas satikti sadzīvē, kafejnīcā vai pat draugu lokā. Vai ko līdzīgu varat teikt arī par savu grāmatu tēliem?

Nevienam manam varonim nav konkrēta – viens pret vienu – prototipa. Drīzāk es teiktu, ka tēlus veido sīki puzles gabaliņi – tajos fantāzija savienojas gan ar manu personīgo pieredzi un emocijām, gan apkārtējās vides vērojumiem, uzklausītajiem likteņstāstiem, tā ir interpretācija par līdzcilvēku jūtām un pārdzīvojumiem. Protams, dzīve iedvesmo un piespēlē idejas. Dažkārt sarunu laikā negaidīti rodas impulss aprakstīt tādu vai citādu tēmu, citkārt stāstā var integrēt kādu detaļu no reālas situācijas. Raugoties no rakstnieka skatpunkta, nekas nenotiek velti – vērtīgs ir katrs nodzīvotais mirklis.

Kā, jūsuprāt, iespējams attīstīt savu sajūtu pasauli? Vai grāmatu lasīšana varētu būt viens no veidiem?

Ticu, ka ar grāmatu lasīšanu iespējams attīstīt emocionālo inteliģenci, tomēr galvenokārt mūsu sajūtu pasauli nosaka dzīves pieredze, kas gūta saskarsmē ar līdzcilvēkiem. Fundaments, protams, sakņojas bērnībā – ģimenes vidē, attiecībās ar vecākiem, ieaudzinātajās vērtībās. Uzskatu, ka katrai nobriedušai personībai ir izveidojies savs individuāls empātijas līmenis.

Es vienmēr esmu bijusi ļoti emocionāla, iespējams, pat pārāk, bet droši vien radošām personībām tieši tādām arī jābūt. Cilvēki, kuri dzīvo ar kailiem nervu galiem, visu izjūt spēcīgāk, līdz ar to diemžēl arī vairāk cieš. Svarīgākais empātiskas būtnes uzdevums ir – neļaut dzīvei sevi salauzt. Neatteikties no saviem ideāliem, neļaut gaismai apdzist un mīlestībai pārvērsties cinismā.

Kā jums izdodas savienot ikdienu ar jaunu romānu rakstīšanu?

Šobrīd mans grafiks ir ļoti noslogots. Divas dienas nedēļā veicu pedagoģisko darbu ar studentiem universitātē, nedēļas nogales cenšos pilnībā veltīt ģimenei, savukārt atlikušajās trīs dienās strādāju pie ceturtā romāna un dodos uz Latvijas rajonu bibliotēkām, lai tiktos ar faniem un diskutētu par manos darbos iztirzātajiem tematiem. Esmu viesojusies jau aptuveni divdesmit bibliotēkās.

Es priecājos, ka pati varu brīvi plānot savu laiku, izlemt, kad vēlos strādāt un kad – atpūsties. Turklāt ikdienā ne uz mirkli neiestājas rutīna, un man patīk dzīvot interesanti. Nereti šķiet, ka pārvietojos starp vairākām pasaulēm.

Vai ir bijis brīdis, kad šķiet – nākamās grāmatas izdošana kļūst par pārlieku tālu un nereālu sapni?

Tālu – jā, nereālu – pavisam noteikti ne. Rakstot pirmos vārdus, esmu absolūti pārliecināta, ka nonākšu arī līdz epilogam, vienīgā neskaidrība – cik daudz laika tas prasīs. Rakstīšanas procesā dažkārt rodas brīži, kad jūtu – prātā uzstājīgi virmo vēl tik daudz neizteiktā! Tad es vēlos, kaut mani pirksti spētu strādāt tikpat ātri kā domas. Reizēm nākas sevi disciplinēt, lai sistemātiski pārnestu domu lidojumu uz papīra. Tas ir viens no upuriem, ko pieprasa rakstīšana, – kamēr manuskripts nav pabeigts, autoram nav miera. Stāsts seko ik uz soļa un prasās tikt izstāstīts.

Pēc pārdošanas apjomiem liekas, ka latviešiem ir pietrūcis šāda veida romānu. Kā jūs skaidrotu to popularitāti?

Šo jautājumu var izvērtēt no vairākiem aspektiem. Viens faktors – sabiedrību interesē sekss. Grāmatās lasītāji meklē paši sevi, salīdzina aprakstīto ar savu pieredzi, principiem, fantāzijām vai, gluži pretēji, tabu. Daļa spēj identificēties, atrod paralēles ar savu dzīvi, jūt līdzi varoņiem emocionāli un izjūt arī seksuālu uzbudinājumu. Citiem izlasītais šķiet utopisks vai izvirtīgs, un arī tas ir loģiski, jo mums katram ir savs pasaules redzējums, sava pagātnes bagāža, kas veidojusi izpratni un priekšstatus par normālo un amorālo, iespējamo un neiespējamo.Vienojošais elements ir ziņkāre.

Otrs aspekts – mani darbi pārstāv ne tikai erotisko, bet arī romantisko žanru. Būtībā varoņi nevēlas seksu – viņi alkst viens pēc otra, un fiziskā intimitāte ir likumsakarīgs jūtu izpausmes veids. Stāsta pamatā ir mīlestība, un tai vēlas ticēt jebkurš.

Vai ikdienā izjūtat popularitāti – uz ielas cilvēki sveicina, jautā par nākamajiem izdevumiem?

Tādi gadījumi ir, tomēr ne bieži. Jūtu uzmanību un skatienus, taču parasti latviešu mentalitāte liek cilvēkiem būt atturīgiem un netuvoties. Sākotnēji atpazīstamība mani mulsināja, jo biju sapņojusi tikai par iespēju turēt rokās savu grāmatu. Popularitāte izrādījās blakusefekts, ar kuru īsti nebiju rēķinājusies. Mācījos sniegt intervijas, pierast pie kamerām. Tagad uzmanība mani vairs netraucē, ikdienas gaitās pie tās pat nepiedomāju. Pieļauju, ka faktors, kas man palīdz justies labi un viegli arī starmešu gaismās, ir mans godīgums. Es neko netēloju, runāju tikai to, ko patiešām domāju, bet par to, ko nevēlos apspriest, vienkārši klusēju. Mans publiskais tēls sakrīt ar to, kāda esmu patiesībā.

Vai esat izjutusi nenopietnu attieksmi pret jums kā rakstnieci? Vai ir gadījušās kādas nepatīkamas situācijas?

Vētrainā ažiotāža un kardināli pretējās emocijas, kādas sabiedrībā rosinājušas manas grāmatas, ir nebijis precedents latviešu literatūrā, līdz ar to es, saprotams, esmu izjutusi visdažādāko attieksmi, tostarp skaudību, nenovīdību, neracionālu naidu.

Mani romāni pieder tā saucamajai vieglajai literatūrai, ko daļa sabiedrības automātiski pieradusi uztvert kā nenopietnu. Vīpsnātāji mani neaizskar – man ir izcila izglītība un prestiža profesija, es savu IQ līmeni jau esmu apliecinājusi, tāpēc neizjūtu vajadzību to nepārtraukti pierādīt un varu atļauties rakstīt žanrā, kāds man pašai šobrīd šķiet interesants. Manuprāt, ir pretenciozi iedalīt grāmatas vērtīgās un nevērtīgās, neņemot vērā nedz lasītāju interešu un gaumes dažādību, nedz atšķirīgu žanru piemērotību atšķirīgām dzīves situācijām un noskaņojumam. Uzskatu, ka grāmatas loma ir daudzfunkcionāla, līdz ar to dažādu žanru darbi sniedz dažādu ieguvumu – ir tādi, kuri dāvā jaunas zināšanas, veicina intelektuālo izaugsmi, palīdz izkopt kritisko un analītisko domāšanu, un ir citi, kuru galvenais uzdevums ir atbrīvot no ikdienas stresa un ļaut atpūsties. Ja autors spēj atrast savus lasītājus, tātad grāmata ir vērtīga.

Es allaž esmu ieinteresēta uzklausīt konstruktīvu kritiku, tomēr absolūti distancējos no indīgām negācijām un personīgiem apvainojumiem. Tie vairs pat nešķiet nepatīkami.Tiesa, mani joprojām pārsteidz, ja savu kritiku vulgārā, neētiskā veidā pauž ļaudis, kuru statusam teorētiski vajadzētu norādīt uz inteliģenci. Elementāras manieres, cieņa, tolerance – tas ir personības spoguļattēls. Apmētājot otru ar dubļiem, jāņem vērā – dubļi mērķi var nesasniegt, tomēr pašam neizbēgami nāksies palikt ar netīrām rokām.

Nesen tika izziņots, ka top jau ceturtā grāmata. Par ko tā būs un kad gaidāma?

Ceturtās grāmatas pamatā būs ļoti kaislīgs un sāpīgs jūtu stāsts. Tas noteikti nebūs klasiskais Pelnrušķītes scenārijs – šķiet, ka no tiem beidzot esmu izaugusi, tāpēc tagad vēlos analizēt oriģinālākus attiecību modeļus. Mani saista cilvēka psiholoģiskā tumsa, bailes, ilgas, vājības – viss, ko mēs slēpjam, nevis atklājam. Atejot no kategorijām "melns" un "balts", ir daudz lielāks izaicinājums izprast un izskaidrot psihes līkločus, attaisnot motīvus un, par spīti iemesliem tēlu nosodīt, tik un tā likt lasītājiem viņu iemīlēt. Protams, stāstā netrūks arī romantisku mirkļu, vētrainu kaislību un aizraujošu sižeta pavērsienu – pilna sajūtu gamma, kuru fani pieraduši gūt manos darbos.

Ja viss izdosies, kā iecerēts, grāmata veikalu plauktos varētu nonākt nākamziem. Visi jaunumi regulāri tiek izziņoti manā "Facebook" kontā un arī mājaslapā.