Svarcēlājas Rebekas Kohas sasniegumi 20 gadu vecumā ir sensacionāli – uzvaras vēl juniores gados, vēlāk bronzas medaļas pasaules čempionātos un 4. vieta Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, bet šobrīd jau otrais Eiropas čempiones tituls divus gadus pēc kārtas svara kategorijā līdz 59 kilogramiem. Jaunās sievietes apņēmība, pieliekot pūles treniņos un pilnasinīgi nododoties izvēlētajam sporta veidam, vainagojusies panākumiem, kaut uz savu pirmo treniņu viņa devusies vien 12 gadu vecumā.
Kā Rebeka gatavojas jau drīz gaidāmajam pasaules čempionātam, kādi ir viņas nākamie mērķi un sapņi, kā bijis satikt boksa čempionu Oleksandru Usiku un kā ir veidot attiecības tik aizņemtā dzīves posmā, lasi turpinājumā.
Pēc Eiropas čempiones titula iegūšanas minējāt, ka neesat apmierināta ar sniegumu. Kāpēc tā?
Tāpēc ka vēlējos sasniegt jaunus rekordus – ne tikai vēlējos, bet arī trenējos, lai to izdarītu.
Vai šobrīd, gatavojoties pasaules čempionātam, maināt treniņu taktiku, lai uzlabotu sniegumu?
Pagaidām mums ir sagatavošanās periods, un treniņi jebkurā gadījumā ir citādi un smagāki nekā pirms sacensībām. Par taktiku runājot, neko neesam mainījuši, bet, iespējams, drīzumā kas mainīsies.
Kā norit ikdiena? Cik daudz laika prasa svarcelšana?
7.45 rīta rosme, desmitos pirmais treniņš, tad pusdienas un atpūta. Pulksten 16.00 – otrais treniņš, tad vakariņas. Pirmdien, trešdien, piektdien astoņos vakarā neliels treniņš stadionā – ziemas laikā iekštelpās. Gandrīz visu dienu ir svarcelšana, reti kad vēl atliek laika kam citam. Pēc otrā treniņa mēdzu aiziet uz kino, ja treneris atļauj, jo visi dzīvojam kopmītnēs un jābūt laikus atpakaļ.
Kāpēc pievērsāties svarcelšanai? Cik gadu vecumā tas notika?
12 gadu vecumā aizgāju uz pirmo treniņu – ļoti iepatikās. Un tad arī sāku nodarboties. Vienmēr esmu bijusi saistīta ar sportu, un šoreiz tas izrādījās nopietni. Nebiju gaidījusi, ka tā notiks.
Svarcelšana prasa nemitīgu piepūli un treniņus. Kā sadzīvojat ar to? Vai izdodas arī atpūsties un pievērsties kam citam?
Kā jau minēju, brīvā laika ir tiešām maz. Bet, kad tas ir un treneris atļauj darīt kaut ko citu, izvēlos laiku pavadīt ar draugiem vai ģimeni, doties izbraucienā uz citu pilsētu, apmeklēt kādu SPA vai pievērsties aktīvākai atpūtai.
20 gadu vecumā jūsu sasniegumi ir apbrīnojami. Kādi ir nākamie mērķi?
Latiņa jātur visu laiku, nedrīkst atslābt. Darīšu visu, lai turpmāk savus titulus nosargātu un, protams, vēl iegūtu jaunus un augstākus. Neprecizēšu, kādus, tad jau redzēsim.
Pirms kāda laika savā "Instagram" kontā publicējāt attēlu, kurā esat redzama kopā ar boksa čempionu Oleksandru Usiku. Vai uzskatāt viņu par savu elku?
Ir diezgan interesanti satikt cilvēku, kurš tik daudz sasniedzis. Viņš liekas tik varens, bet, kad satiku, – tikpat parasts un vienkāršs cilvēks kā mēs visi. Tas man patika visvairāk – ļoti jauks un labsirdīgs.
Es nevarētu viņu nosaukt par savu elku, jo pazīstu tikai neilgu laiku. Savus sasniegumus guvu jau pirms tam. Drīzāk viņš man ir kā piemērs, kuru vērot ne tikai saistībā ar rezultātiem, bet vispār – kā vieglāk uztvert dzīvi un to baudīt.
Profesionālais sports neizpaliek bez traumām. Kāda ir bijusi līdz šim nopietnākā trauma?
Trīsreiz nospļaujos pār plecu un saku – nekas nopietnāks par vienkāršām muskuļu sāpēm pārslodzes dēļ vai nepietiekamas masāžas un atpūtas dēļ nav bijis.
Kā karjera ietekmē jūsu attiecības ar draugiem un ģimeni? Vai nestie upuri ir tā vērti?
Noteikti ir tā vērti. Ietekmē tikai tā, ka nevaru vienmēr ar viņiem doties atpūtā, bet, tā kā lielākā daļa manu draugu ir svarcēlāji, bet pārējie paši mācās vai strādā citā pilsētā, tas nekādi netraucē. Ģimene arī visu laiku aizņemta ar savām lietām.
Sportā karjera parasti noslēdzas ļoti agri. Vai esat jau domājusi, ko darīsiet pēc tam?
Tas atkarīgs no katra paša, kā cilvēks jūtas un cik vēlas sasniegt. Esmu domājusi, ko darīšu pēc tam, bet pagaidām neatklāšu, jo sākumā vēlos to realizēt.
Kādā intervijā minējāt, ka treneris neļauj veidot attiecības, jo tas novērš uzmanību no sporta. Vai tā joprojām ir?
Daļēji. Treneris, protams, nebūs priecīgs, ja aiziešu no sporta veidot attiecības, ģimeni un tā tālāk. Domāju, ja viņš redzētu, ka tas netraucē sportam, nebūtu dusmīgs un tam piekristu.
Kā jūs raksturotu savu ģērbšanās stilu ārpus sporta?
Nemāku tā raksturot, jo nezinu pareizos terminus, bet man noteikti patīk ģērbties mūsdienīgi, pēc jaunākajām tendencēm. Tas, ko arī jaunieši vairāk velk. Dažreiz mēdzu sapucēties kā dāma, patīk izskatīties glīti un solīdi. Noteikti patīk uzturēt (savu izskatu – red.), jo tas ir sievietes skaistums, kurš pēc iespējas vairāk jāparāda. Ar to mēs atšķiramies no vīriešiem – mums patīk būt krāšņām un piedomāt pie dažādām detaļām.
Ko jūs varētu ieteikt citām sievietēm, kas vēlas, piemēram, notievēt vai uzturēt veselīgu svaru?
Pirmais, ar ko sākt, noteikti ir veselīgs dzīvesveids un uzturs. Protams, ne jau visu sev aizliegt, bet pamazām atteikties no kādiem kaitīgiem ieradumiem, ja tādi ir, no ne tik veselīgas pārtikas, un tad pielikt klāt arī sportu. Katram tas var būt kas cits – kas labāk padodas un iet pie sirds. Tas, ko šobrīd teicu, nav par mani, jo mēdzu ēst diezgan daudz nepareizas pārtikas, taču ar lielo slodzi tas taukos neuzkrājas, tādēļ man ir vieglāk.