Zane Daudziņa: Bez mammas mēs ar mājas soli galā netiktu

Gatavojoties publiskās runas konferencei "uz:RUNA", kurā piedalīsies arī Zane, "Viņa" piedāvā ieskatu aktrises un pedagoģes neparastajā dzīves gājumā. Sarunas laikā Zane atklāj, ka savas dzīves sapņu lomu vēl nav nospēlējusi, bet, runājot par ģimeni un dzīvi ārpus aktiermākslas un pedagoģijas, neslēpj, ka bez mammas mājas soli veikt būtu ļoti grūti – tas būtu iespējams tikai uz miega rēķina.

Jūsu dzīves gājumu varētu raksturot kā aktrisei nedaudz netipisku. Kā tas tā nācies?

Es pati redzu, ka – jā, stipri netipisks, atšķirīgs no vairuma aktrišu dzīves gājuma un ceļa. Pedagoģija iet blakus jau no paša pirmā brīža, kopš es pabeidzu aktieru studijas, kas nebija mana pirmā izglītība. Es vispirms pabeidzu Filoloģijas fakultāti, jo man nebija drošas pārliecības, vai es vispār varētu būt aktrise. Tomēr bērnības sapnis nelika mierā. Arī pēc aktieru studijām man pirmais darbs bija pedagoģijā. Sākumā ar dažādiem bērnu pulciņiem, pēc tam jau Kultūras koledžā par pasniedzēju, tad jau Jūrmalas bērnu teātrī kā režisorei. Vēlāk sākās ļoti intensīvs darbs Kultūras akadēmijā. Kopš šeit esmu štata vietā, tas ir bijis tāds ļoti stabils darbs. Es mēdzu sacīt, ka pedagoģija ir aisberga neredzamā daļa, jo pārsvarā jau cilvēki mani atpazīst kā aktrisi, ko nejauši redzējuši kādā seriālā, filmā vai uz skatuves. Es nevaru nosaukt otru aktrisi ar šādu dzīves gājumu, ja nu vienīgi mana kolēģe Ruta Vītiņa – viņa visu laiku savieno aktrises darbu ar ļoti intensīvu pedagoģisko darbu. Pārsvarā dzīve visus piespiež izvēlēties. Man ir izdevies visu laiku samērā stabili nosēdēt uz diviem beņķiem. Tas man dod lielu drošības sajūtu un visu laiku uztur formā. Pieredze vienā profesijā noder otrā.

Vai kāds no šiem krēsliem ir mīļāks par otru?

Pavisam atklāti – jā.

Kurš un kāpēc?

Es vispirms gribēju būt skolotāja. Tas bija tad, kad es vēl biju maza meitene. Tobrīd nezināju, ko es varētu pasniegt, bet mani ļoti valdzināja skolotāju personību spēks, skolotāju iedarbība uz citiem cilvēkiem. Tas, kā viņi spēj rezonēt un kā viņi ietekmē citu cilvēku domāšanu, iedvesmoja. Tikai pēc tam es iemīļoju aktrises profesiju. Bet tad tas sapnis bija tik intensīvs – gluži kā tāda kaislīga iemīlēšanās. Viss sākās ar kādu aizraušanos. Man ļoti, ļoti iepatikās, es tiešām ļoti aizrāvos ar Andri Bērziņu, kad viņš bija jauns – skaists un ļoti, ļoti harismātisks aktieris uz Dailes teātra skatuves... Tas mani pamudināja iet uz teātri – sākumā uz tām izrādēm, kur viņš spēlēja, pēc tam jau uz visu, ko rādīja. No tā laika aktiermāksla manā uztverē kļuva par neaizsniedzamu sapni. Tā tas bija ilgu laiku un savā ziņā ir joprojām. Iespējams, aktrises darbs mani valdzina vairāk, jo es savā būtībā tam esmu mazāk piemērota. Šī profesija man ir kā tāds Everests, kurā kāpt un kāpt.

Kādā ziņā jūs esat mazāk piemērota aktrises darbam?

Visādā. Pēc rakstura, pēc izskata, pēc visādiem dotumiem. Droši vien, ka man vairāk ķēriena ir pedagoģijā. Tā es pati vērtēju, un, iespējams, tas ir arī no malas nolasāms. Tāpēc es kā pedagogs esmu stipri vien vairāk neaizstājama un nepieciešama cilvēkiem. Pedagoģiskais darbs aizņem apmēram 80 procentus no manas dzīves. Aktiera darba, ko es labprāt darītu diendienā un daudz, ir stipri mazāk. Es spēlēju kādas divas trīs izrādes mēnesī. Kopš nav seriāla, saķere ar aktiera profesiju ir tikai tik, cik ieskaņoju kādas reklāmas vai filmiņas. Bet tik un tā – mani labāk pazīst kā aktrisi, nevis kā pedagogu. Tiesa, kopš beidzies "Ugunsgrēka" laiks, ir noticis kvalitatīvs izrāviens kā skatuves un publiskās runas pasniedzējai. Man ir bijis vairāk laika koncentrēties un pilnveidot savu programmu, un vairāk interesēties par jaunumiem, kas šajā jomā ir. Daudz devušas arī doktorantūras studijas. Jāteic, ka es vēl neesmu pabeigusi doktora darbu, bet, kopš Latvijas Kultūras akadēmijā pabeidzu doktorantūras studijas, es jūtos stipri stabilāk lauciņā, kurā praktiski nodarbojos.

Minējāt "Ugunsgrēka" laiku. Netrūkst cilvēku, kas jūsu atveidoto Helēnu uzskata par vienu no kolorītākajiem tēliem seriālā. Kā jums tas izdevās? Intervijās esat jokojusi, ka jums bērnībā iedots krievietes piens.

Jā, tas nav joks, tā ir patiesība. Protams, joks tādā ziņā, ka ne jau no tā krievu akcents varēja rasties. Kaut kāda mistērija tajā visā ir. Tas, protams, ir kompliments, ja tēls ir šķitis košs un pamanāms. Es pati ļoti, ļoti labi jutos Helenčika ādā. Mani apturēja vienīgi veselais saprāts. Es ar prātu sev teicu, ka tā nevar būt, ka viens tēls ir mūžīgais ampluā, ir jāsāk darīt kaut ko atšķirīgu, kaut ko pilnīgi citu. Par laimi, ir bijis pāris tādu lomu. Tagad vasarā mēs brauksim viesizrādēs ar "Saldeno pudeli". Tur es būšu Lavīze. Tas nu ir viens pavisam traks sievišķis. Ja Helēnīte bija ārkārtīgi sievišķīga, ekstravaganta, eleganta, tad Lavīze Jura Rijnieka konceptā ir tāds vecis brunčos, varbūt tikai ūsu trūkst. Mēs esam tik tālu atkāpušies no Blaumaņa, ka Lavīze staigā riktīgā kombinezonā, gumijas zābakos. Viņa ir vecis ne tikai pēc izskata, bet arī izturēšanās veida un rakstura, nu, tāds pilnīgi pretējais grāvis, kurā ar baudu iegāzties.

Kura no lomām jums ir bijusi vistuvākā? Helēna?

Man šķiet, ka tādu īstu sapņu lomu es neesmu vēl nospēlējusi. Helēna man bija ļoti, ļoti mīļš tēls, jo nebija nekādu problēmu tajā ādā justies organiski. Ar visu to, ka viņa bija no manis ļoti atšķirīga izskata ziņā, ar ļoti temperamentīgu raksturu. Es to uztvēru kā sava veida alter ego, kurā tu vari iztrakoties un darīt visādas lietas, ko dzīvē nekad nedarītu. Ne jau uzdrīkstēšanās dēļ, bet vienkārši negribētu darīt. Lomas ietvaros bija interesanti izbaudīt dažādus temperamentīgus izvirdumus un lielas kaislības.

Dzīvē tādas neatļaujaties?

Nav nekādas vajadzības. Ar gadiem jau arī harmonija vairāk vilina.

Kā jūs sevi raksturotu ārpus pedagoģijas un aktrises darba? Kuras ir jums svarīgās dzīves lomas?

Es ļoti labi jūtos kā mamma, kā sieva, kā namamāte. Mani valdzina visa veida rosība pa un ap māju. Man ļoti, ļoti patīk darboties pa virtuvi, es labprāt pati cepu maizi ar dabīgo ieraugu. Man ārkārtīgi patīk cept tortes, plātsmaizes. Ja vien es būtu biežāk mājās, visa mana ģimene būtu nobarota, ar trim dubultzodiem. Viņus no tā visa glābj tikai tas, ka man ir ļoti daudz citu pienākumu un darbu. Vasarā es ar baudu ļaujos dažādiem dārza darbiem. Es ļoti labi jūtos dabā un mājās. Tas ir kaut kas tāds, kas mani spēcina un stiprina.

Vai pietiek laika visam? Vai nav nācies saskarties ar izdegšanu? Gan aktiera, gan pedagoga profesija prasa ļoti daudz emociju un enerģijas.

Jā, esmu to piedzīvojusi, bet es atradu zāles. Protams, ir vairāki ceļi. Var iemācīties kaut kā regulēt savu ikdienu un laiku pa laikam kādam pateikt "nē". Otra laba recepte, ko es sev atklāju, ir aizdomāties par to, ka ikviena minūte, kas dzīvē notiek, ir tas īstais brīdis, ko piedzīvot. Ja tu nedomā par to, cik labi būs, kad būs beidzies kāds projekts vai kad nokļūsi mājās, tu sāc baudīt notiekošo, tu esi ar cilvēkiem kopā. Tajā mirklī izdegšana nenotiek. Ja iemācās dzīvot šādi, tad ir pavisam cits uzrāviens un iekšējais spēks. Šādi man ir izdevies atrast daudz labāku pieeju darbam. Es kādreiz ļoti pārdzīvoju, ka tik maz spēlēju un ka man jāvada publiskās runas semināri. Ļoti cietu tādēļ, ka nedaru to, pēc kā alkstu, bet esmu spiesta darīt kaut ko citu. Tad, kad sāku vairāk lūkoties acīs cilvēkiem, ar kuriem ikdienā strādāju, un piedzīvot katru mirkli, es sapratu, ka man ārkārtīgi patīk to darīt.

Kā jūs apjautāt, ka dzīvē kaut kas jāmaina?

Es ieskatījos sev sejā, vienkārši ieskatījos spogulī. Pamanīju blāvas, nepriecīgas acis. Vienu rītu, otru rītu... Pamanīju, ka, skatoties spogulī, es drīzāk gribu apraudāties, nekā traukties darbos. Tas mani ļoti nopietni apstādināja un lika izdarīt secinājumus, ka tā dzīvot nav pareizi. Uzreiz jau nemaz nevar pārslēgties, īpaši, ja cilvēks nespēj pateikt "nē". Tad es no vienas savas bijušās studentes aizņēmos grāmatu, ko sauca "Mācies pateikt "nē"". Nezinu, vai tas man palīdzēja, bet pamazām apņemšanās virzīties pareizajā virzienā tika stimulēta. Šobrīd es jūtos paglābusies.

Iepriekš pieminējāt mājas un ģimenes dzīvi. Man ir daži jautājumi arī no kolēģēm. Viens no tiem – kā ir būt precētai ar labāko aktieri Latvijā?

Ļoti labi.

Kā tas, ka abi esat aktieri, ietekmē attiecības? Vai tas kaut kā jūs vieno?

Noteikti. Var saprast vēlos vakarus, var saprast vēlmi norobežoties pirms pirmizrādēm, var saprast sadzīvisku izklaidību saspringtos darba posmos, jo visas šīs sajūtas pašam ir ļoti labi zināmas. Līdz ar to nav kaut kādu nevajadzīgu pārmetumu, nemaz nerunājot par to, ka ir ārkārtīgi interesanti sarunāties. Visu laiku ir līdzīgas interesējošās tēmas. Tā kā abi saskaramies ar visdažādāko literatūru, ar dažādiem dzīves notikumiem, profesiju pārstāvjiem, situācijām, visu laiku kopā ir ļoti interesanti. Ir, par ko runāt, un ir, par ko kopā paklusēt.

Un kā ir ar bērniem – vai viņi saprot jūs un jūsu aizņemtību?

Kas viņiem cits atliek? Nu jau viņi ir lieli veči, un viņiem katram ir sava, kā arī kopīga ļoti cieša pasaule. Viņi noteikti viens otram ir vistuvākie cilvēki pasaulē. Pēc tam tikai ir mamma un tētis. Es esmu bezgala laimīga par to, ka viņi viens otram ir vislabākie draugi.

Kā jums ir izdevies atrast balansu starp darbu un ģimenes dzīvi?

Es domāju, ka mūsu dzīves balanss gan pārnestā, gan pavisam tiešā nozīmē ir mana mamma. Mēs dzīvojam pavisam vecmodīgā modelī. Esam pieci vienā ģimenē – kopā ar manu mammu. Viņa ir mūsu pavarda sargātājs. Ja es esmu lauku mājā saimniece, kas visu laiku par visiem gādā, tad mana mammīte Rīgā ir tā, kas visus apčubina. Visi ir pabaroti, viņa ar visiem parunājas, visi apadīti, aptamborēti, apšūti, viss ir izmazgāts, izžāvēts, izgludināts, salikts pa vietiņām. Viņa ir tāda, kas ļoti tur rūpi, lai mūsu ģimenes modelis nesabruktu. Ja mamma ar tēti mājās tikai nakšņo, tad kādam taču ir jāgādā par siltu ēdienu galdā un par to, lai viss būtu kārtībā. Mums ir ļoti paveicies, bet tas ir tāds apzināts modelis. Manai mammai tā ir labprātīga dzīves misija. Viņa ar prieku un patikšanu šo mājas soli uzņemas. Es domāju, ka šis ir tāds mūsu samērā unikālais gadījums, kur nav nekāda dižā noslēpuma par to, kā Zane Daudziņa vai Vilis Daudziņš tiek ar grūto mājas soli galā. Mēs droši vien netiktu. Varbūt arī tiktu. Kad mammīte ir bijusi ilgstošāk slimnīcā, tāpat viss ir izmazgāts, ēdiens ir pagatavots, trauki nomazgāti, bet, protams, tas viss notiek uz miega rēķina.

Tad jau modelis, kurā vairākas paaudzes dzīvo kopā, jūsu gadījumā ir veiksmīgs?

Jā, es domāju, ka tajā ir milzīgs spēks. Tas ir brīnišķīgs veids, kā dzīvot un sadzīvot. Tas arī daudz ko iemāca. Bērni redz, ka ne visi cilvēki ir jauni un tādi, kuriem nekas nesāp. Viņi redz dažādas situācijas un sastopas ar vairāk nobriedušu domāšanu, ar stāstiem par vēsturi, par senākiem laikiem. Tā ir milzu vērtība. Viņi saņem maigumu, siltumu, nesteigšanos, lēno dzīvošanu. Ir mājās viens cilvēks, kas dzīvo lēni un mierīgi, visu paspēj. Paspēj uztamborēt milzīgus galdautus, izšmorēt visiem ēst, vēl atrisināt krustvārdu mīklas, izlasīt kaudzi grāmatu. Es reizēm nesaprotu, cik stundu viņai diennaktī ir.